Sniega bumbas efekts.

Vidusmēra sniegavīrs sver aptuveni trīsdesmit kilogramus. Tas ir uz pāris kilogramiem vairāk, nekā sver vidusmēra sniegavīra cēlājs. Tāds standarta sniegavīrs, kurš sastāv no trim pamatīgām sniega bumbām, kuras simbolizē kājas, rumpi un galvu, un no dažādiem aksesuāriem, tādiem, kā rokas, deguns, acis un pogas. Katra sniega bumba tiek savelta no saujas izmēra pikas. Ārzemēs to sauc par sniega bumbas efektu un šo jēdzienu attiecina uz dažādām dzīves sfērām, kad no kaut kā maza, veicot secīgu darbību, izveidojas kaut kas liels. Kāds gudrs ķīnietis reiz teica, ka tūkstoš jūdžu ceļojums sākas ar vienu soli, kas nozīmē aptuveni to pašu. Pastāv arī tāds jēdziens kā „tauriņa efekts”, bet šis jēdziens ir tikpat truls un sekls, kā tāda pat nosaukuma Holivudas filma.

Jaunām meitenēm patīk sliktie zēni. Mūsu skolas sliktais zēns bija Ainārs un viņš mācījās ar mani vienā klasē. Jebkurā vietā, klasē vai skolas autobusā, viņš konsekventi aizņēma pēdējās rindas, regulāri iekaustīja klasesbiedrus un sagādāja rūpes visai skolai. Mans skolas sols allaž atradās kaut kur pa vidu, lielākoties pie loga. Līdz ar to man bija iespēja gan klausīties un sadzirdēt skolotāja teikto, gan piedalīties klases sociālajā dzīvē. Arī attālums no Aināra bija drošs, ej nu sazini, kas šim iešaujas prātā. Dažreiz es sapņaini skatījos pa logu, dažreiz es sapņaini skatījos uz Diānu. Diāna bija klases skaistākā meitene. Olimpiāžu uzvarētāja un kora soliste. Vienreiz es pat saņēmos drosmi un pavadīju viņu līdz mājām. Nācās izdomāt patizlu ieganstu, ka es dodos apciemot savu vecomāti un mums ar Diānu ir pa ceļam. Es neuzdrošinājos piedāvāt palīdzību viņas somas nešanā, bet ceru, ka tā nebija pārāk smaga. Neba mums bija īsts randiņš, pasarg Dies’. Tikt nokristītam par brūti un brūtgānu, to mana nepilngadīgā psihe nebūtu izturējusi.

Klases sociālā dzīve izpaudās visnotaļ aktīvi. Mums vēl nebija feisbuks, pat draugiem.lv nebija, taču mēs aizpildījām viens otra anketu klades un stundu laikā apmainījāmies ar roku rakstītām zīmītēm. Atceros, tā bija matemātikas stunda, kad man pie muguras piebikstīja aizmugurē sēdošā Līga, un pasniedza zīmīti. Diānai. No Aināra. Pie joda ētiku un nerakstītos likumus, es slepus atvēru zīmīti:

Mana sirds sažņaudzās. Tam cirvim pietika drosmes izdarīt to, par ko es varēju tikai sapņot. Šis pat bija pacenties rakstīt glīti. Ne tā kā parasti. Mana iztēle jau zīmēja riebīgi romantiskas ainas. Ainārs ar Diānu iet sadevušies rokās. Iet uz kino. Sūcas pustumšās kāpņutelpās. Saspiedis miklajā plaukstā pildspalvu, es uzšņāpu pāris svītras tanī nolādētajā zīmītē un padevu tālāk. Tā aizceļoja cauri visai klasei, līdz nolaidās uz pirmā sola, pie Diānas. Viņa atvēra zīmīti, aplūkoja un viņas seju izrotāja vairākas izteiksmīgas emocijas. Visas negatīvas un nosodošas. Diāna pagriezās, sameklēja ar acīm Aināru, un dusmīgi pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Varētu parādīt pigu vai faku, bet Diāna stāvēja pāri tik vulgāriem žestiem. Manis uzlabotā zīmīte izskatījās šādi:

Padsmit gadus vēlāk, redzot savas ilustrācijas publicētas labākajos Latvijas un Skandināvijas žurnālos, es neesmu ne uz pusi tik priecīgs, cik toreiz, veicot savu pirmo zīmējumu. Ļoti iespējams, ka tieši šī epizode man lika izvēlēties mākslu par savu profesiju un sabiedroto. Nolādētais sniega bumbas efekts.

8 Replies to “Sniega bumbas efekts.”

Atbildēt uz 2kDepytats Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *