Šlesera piketa recenzija. Ainārs piesaka karu pastam

“Eu, Aldi… Aldi? Eu, Aldi, iedo’ norakstīt… Man vakar palika klade skolā, nesanāca pamācīties,” pār plecu čukstēja skolēns Ainārs. “Nu, davai, bet, galvenais, noraksti tā, lai neizskatās vienādi,” Aldis, nedaudz izbesīts, nošņāca, zinot, ka tas labi nebeigsies ne vienam, ne otram, taču draugi tomēr paliek draugi. Abiem klases priekšā bija jālasa domraksts “Ko es darīju vasarā”, un abiem tas bija nesekmīgs. Taču tieši Aināru nedaudz nobažījusies audzīte pēc nodarbības pasauca pie sevis parunāties individuāli.

“Tu nevarēsi visu mūžu kopēt citus,” viņa līdzjūtīgi noteica, piebilstot, ka Aināram derētu atrast draugus, kuri viņu ietekmētu pozitīvi. “Jūs abi divi nevarat visu dzīvi skriet pakaļ Donaldam, kuru pērn izmeta no skolas.” Viņš spirinājās pretī un dusmojās, ka domraksts neesot kopēts, taču, abus darbus noliekot blakus, bija grūti nepamanīt paviršu plaģiātu.

Ja Aldis savā darbā rakstīja, ka vasarā nopircis motociklu amfībiju, kas pie viena spēj lidot, tad Aināra versijā bija četri kvadricikli amfībijas ar liesmu metējiem, kas pie viena ir arī tanki. Ja Aldis apgalvoja, ka vasarā basketbola spēlē 1:1 uzvarējis Porziņģi, tad Ainārs apgalvoja, ka izcīnījis olimpisko zelta medaļu basketbolā, turklāt vienatnē apspēlējot visas izlases, bet pie medaļas saņemšanas izkrāmējis skolotājas meitu.

Apmēram šādu šķietami nevainīgu ainu savā galvā uzbūra politisko procesu vērotājs Kristaps Āls, kurš izlēma palūkoties, kā pie Brīvības pieminekļa veicās partijas “Latvija pirmajā vietā” sapulcei. Lai arī K. Āls primāri cerēja dzirdēt Aināra muzikālās svītas populārāko dziesmu “Pandēmijas nav”, šovu tomēr nozaga paša pasākuma vaininieka uzrunas.

Mētāšanās ar absurdiem apgalvojumiem, zinot, ka tava auditorija tos kritiski nevērtēs, ir šā brīža politiskā klasika. Kā piemēru ņemsim Alda neseno retoriku pret medijiem, kuros ziņu tiešraidēs no piketa politiķis dusmojās, ka ziņas melīgi atspoguļo viņa piketus. Absurdi? K. Āls gribētu teikt “jā”, taču diemžēl pareizā atbilde ir: “Ne tuvu, ja mēs mērām pēc Šlesera standartiem.”

Ainārs, iespējams, bija šo retoriku klausījies un domājis: “Ir OK, bet ir, kur pielikt.” Tā rezultātā no viņa mutes sestdien izskanēja šāds teikums: “Daudzi privātie mediji, radiostacijas atteicās no sadarbības [piketa reklamēšanā] un atklāti pateica: “Mums naudu dod vara, un viņi maksā mums vairāk. Ja mēs sāksim reklamēt Šleseru, ja mēs sāksim reklamēt šo tautas kustību, mums šo naudu noņems.””

K. Āls neapšauba, ka daudzi mediji tiešām varētu būt atteikušies no viņa pasākuma reklamēšanas pat par naudu. Pat SWH, kas piekrita reklāmu izvietot un par to pasākuma gaitā izpelnījās LPV atbalstītāju ovācijas, Aināra džinglu papildināja ar rullīti, kurā netieši pateica: “Stulbi, bet piķis tomēr paliek piķis.” Tas, kam ekspertam Ālam ir grūti noticēt, vairāk slēpjas citāta otrajā daļā.

Pieņemsim, ka valsts pelēkos maisos ar dolāra zīmi medijiem dod naudu “pareizā” viedokļa un “plāndēmijas” atspoguļošanai. Iztēlosimies, ka Šlesers ir devies pie jebkura no šādu mediju vadītājiem ar sadarbības piedāvājumu, uz ko viņam atbild: “Mums naudu dod valsts vara, un viņi mums maksā vairāk!”

Šajā momentā ir baisi daudz loģikas trūkuma pazīmju. Ja tev kāds, piemēram, valsts, dod kukuli, pirmkārt, tu centīsies to nevienam neteikt. Otrkārt, tu centīsies to neteikt tiešajam politiskajam konkurentam. Treškārt, ja tu šādi rīkosies, tad ir ļoti liela iespējamība, ka tu esi neticami dumjš, bet, ja tu esi neticami dumjš, tad kā tu vari strādāt vadošā amatā lielā medijā un vēl spēt “pavilkt” tādu informatīvo afēru, kāda ir “obligātā Covid-19 vakcinācija”?

Ir arī otrs variants – Ainārs šo citātu izdomāja. Tomēr tas nebūt nebija spilgtākais teikums no jaunā un perspektīvā politiķa mutes.

“Cehs.lv” pieaicinātā eksperta vērtējumā pirmo vietu iegūst šis:

“Ņemot vērā, ka mūs slāpē, mums nedod tiešo ēteru, mūs cenzē, es gribu izveidot nelielu aptauju [Šlesers liek pacelt rokas visiem, kuri vasarā nesaņēma “Latvija pirmajā vietā” avīzi]. “Latvijas Pasts”, kuram es samaksāju 118 tūkstošus eiro, – viņi nozaga vismaz pusi tirāžas no šīs avīzes! [..] Tas ir krimināls, un mēs rīkosimies, piesaistot advokātus. [..] Ja gadījumā jūs nesaņemsiet šo avīzi [tā tiks izdota atkārtoti], tad esošais Kariņa un Levita režīms būs to nozadzis, lai jūs neuzzinātu informāciju. Tādā valstī diemžēl dzīvojam.”

Rezumējot: Ainārs grib, lai tu domā, ka valsts akciju sabiedrība “Latvijas Pasts” pēc prezidenta un premjerministra tieši vai netieši dotām norādēm nepiegādā cilvēkiem Šlesera avīzes, kā rezultātā cilvēki neuzzina, cik viņš ir lielisks.

Savā ziņā Ainārs ir jāuzteic par to, ka vismaz šis nepārprotami ir viņa oriģinālveikums, jo Aldis līdz šim par ārējo ienaidnieku kādu no garlaicīgākajām valsts iestādēm vēl nebija pasludinājis. K. Āls ar bažām vērtē konkrētā ienaidnieka efektivitāti, jo vairums Latvijas iedzīvotāju zina, ka “Latvijas Pasts” gluži vienkārši reizēm piedāvā draņķīgu servisu un nepiegādātajām Aināra avīzēm ar politisko pasūtījumu ir tieši tikpat liels sakars, cik visām citām nepiegādātajām vēstulēm, kvītīm un pakām.

K. Āls gan aicina Šleseru neapstāties pie izrēķināšanās ar “Latvijas Pastu”, jo vēl taču ir, piemēram, nacionālā pārtikas kvalitātes shēma “Zaļā karotīte”, kura acīmredzami Kariņa un Levita ietekmē ir dizainēta “Jaunās Vienotības” zaļajās krāsās, tādējādi pakļaujot nesaudzīgai varas propagandai milzu auditoriju.

Tāpat Šleseram sen jau vajadzēja tikt galā ar Valmieras pilsētas pārstāvniecības Rīgā biroju, kas atrodas 11. novembra krastmalā, tādējādi par nodokļu maksātāju naudu novēršot uzmanību no buldozera rīkotās masu pulcēšanās brīvības vārdā. Vai Valmiera ienīst brīvību?

Vai kāds ir uzdevis jautājumu: ko brīvas sabiedrības vārdā ir darījusi Civilās aviācijas aģentūra, lai izgaismotu Kariņa un Levita režīmu? Tieši tā – neko!

Kristaps Āls kā labas gribas zīmi dod atļauju šos piemērus Aināram “norakstīt” nākamajai reizei, kurā viņš no mazajām celtniecības trepītēm uzrunās viegli samulsušo publiku. Ja reiz pašam protestam īsti nekāda satura nav, tad varbūt vismaz darām tā, lai ir jautri.