Slavas zāle(s). Pirmā daļa.

I don’t need to sell my soul, he’s already in me. I wanna be adored… Mārtiņš klausījās vienu no savām mīļākajām dziesmām, grupas Stone Roses klasisko I wanna be adored. Asara noripoja pāri viņa vaigam – šajā brīdī viņš jutās pretty fucking far from adored, lai gan Mārtiņš uz brītiņu sajutās labāk, domājot par savu lielisko asprātību, proti, parafrazēt citātu no vienas no viņa mīļākajām filmām ar citātu no vienas no viņa mīļākajām dziesmām.

Tviteris klusēja, arī čata grupiņas Telegram un Whatsapp klusēja. Mārtiņam bija klusas aizdomas, ka no dažām grupām pat ir ticis izmests. Pareizāk sakot, ne gluži izmests, jo tad pārējiem grupas dalībniekiem būtu viņam tas jāpasaka acīs, nē, tie cilvēki vienkārši acīmredzot uztaisījuši jaunas grupas, bez viņa.

Visu mūžu Mārtiņš bija izjutis uzmanības trūkumu. Vidējais bērns, viduvējība skolā, sports nekad īpaši nepadevās, draugu nebija daudz. No vienas puses viņš it kā centās, no otras puses šie centieni bieži aprobežojās ar pāris reizēm, pirms Mārtiņš saprata, cik daudz darba būtu jāiegulda, lai centieni vainagotos panākumiem.

Universitātē viņš vairāk par diviem semestriem neizturēja, daļēji, jo saprata, ka mākslas vēsture tomēr nav tas lauciņš, ar ko visu mūžu grib nodarboties (un tajā arī reāli sūdīgi maksā), daļēji, jo saprata, ka viņa depresija īsti neļauj pilnvērtīgi piedalīties studijās.

Mārtiņš nebija īsti drošs, vai viņš tiešām sirga ar klīnisku depresiju, bet kad sāka par šīm tēmām runāt, viņš dabūja ļoti daudz uzmanības. Un tas kaut kā palīdzēja justies labāk, tādēļ katru reizi, kad viņš jutās slikti, viņš sāka gari un plaši apspriest savu depresiju. Bet pēdējā laikā uzmanība vairs nenāca – ne vēlama, ne nevēlama, un Mārtiņš sāka justies patiesi vientuļš.

***

I wanna be special, you’re so fucking special, but I’m a creep, I’m a weirdo… Mārtiņa izolācija bija sasniegusi jaunus līmeņus. Cilvēki ar viņu nekomunicēja. Uzmanības alkas auga arvien spēcīgākas un paralēli Radiohead dziesma Creep nu jau ieņēma pirmo vietu viņa Spotify visvairāk klausīto dziesmu sarakstā.

Tā kā viņam darba nebija – nu, pareizāk sakot, dažas haltūras bija, bet arī tās nāca arvien retāk, jo tā kā Mārtiņš izvēlējās vairāk uzmanības pievērst savai mentālajai veselībai, nevis naudas pelnīšanai, viņš strādāja ļoti reti – bija daudz laika, lai sēdētu internetā. Bet ko darīt, ja internets ar tevi īsti vairs negrib komunicēt, jo tu esi internetam apriebies?

***

Oh, this town. It kills you when you’re young. Ar tām Broder Daniel dziesmas Shoreline rindiņām Aina iesāka savu tvītu, kurā paziņoja, ka ir izdomājusi mainīt dzimumu un beidzot kļūt par īstu vīrieti, jo citādi neesot iespējams vairs dzīvot. Viņa saņēma milzīgu atbalstu, daudzi sauca viņas lēmumu par patiesi drosmīgu, atsevišķi nacionālistiski noskaņoti konti pat viņas tvītu retvītoja ar nievājošiem komentāriem.

Dzīve bija skaista. Tviteris bija kļuvis par sava veida heroīnu – ietvīto, un saņem uzmanības devu. Bija gan viena lieta, kas Ainai liedza naktīs mierīgi gulēt – viņa bija izdomāta persona. Mārtiņš skaidri zināja, ka viņam ir palicis pavisam maz laika, pirms cilvēki sāks saprats, ka viņa alter ego Aina patiesībā neeksistē. Jau tagad bija grūti izvairīties no cilvēku satikšanas un videozvaniem (vienu reizi viņš pat Zoom ballītē piedalījās, bet apgaismojumu bija noslēdzis zemu un izmantoja balss pārveidotāju, toreiz tas izdevās, bet tas bija riskants pasākums).

Bet kā nodrošināt, lai Ainas patiesā personība netiek atklāta, un vienlaikus turpināt palikt aktuālam sociālajos tīklos? Ilgi domājot, Mārtiņš saprata, ka atliek tikai viena lieta – Ainu legalizēt. Jebšu mainīt viņas dzimumu. Bet kā to izdarīt? Atgriezties savā iepriekšējā Mārtiņa identitātē viņš nevarēja, to cilvēki pamanītu.