Sirsnīga atkalredzēšanās rudenī

Arni jau kopš sirmas senatnes pazinu kā egoistisku pašapmierinātību propagandēt alkstošu radījumu. Viņa verbālās masturbācijas un ekshibicionisma potenciāls nepazina ierobežojumus laikā un telpā. Piecu minūšu sarunu ar šo savas individuālās dzīvesziņas glorifikācijā ieslīgušo prātvēderu samērā objektīvi būtu pielīdzināt nedēļas pavadīšanai Osvencimas nometnē vai Vorkutas gulagā. Tādēļ aiz rūpēm par savas morālās stājas saglabāšanu ilgstoši samērā veiksmīgi biju piekopis viņa izolācijas politiku gan interneta vidē, gan pasaulē, kuru virtuālās kopienas viedākie prāti mēdz dēvēt par “reālo”.

Taču, kā smejies, nelaime nenāk brēkdama. Tajā liktenīgajā rudens dienā nekas neliecināja par tuvojošos katastrofu. Man bija labvēlīgs horoskops, kas solīja ražīgu lietišķu tikšanos un finansiālu veiksmi (kā ilgstošam bezdarbniekam man šī vēsts radīja īpašu līksmi), turklāt nesen biju sekmīgi pievienojies Rīgas Koučinga skolai, tādējādi tuvā nākotnē pakļaujot savu personību vēl nebijušu psiholoģiskās izaugsmes iespēju robežām.

Todien lepnā kunga mierā sēdos modernizētajā “Rīgas Satiksmes” transportlīdzeklī, lai dotos uz Centrāltirgu pēc noderīgām pārtikas rezervēm, kad manu iekšējo harmoniju pārtrauca spējš uzsitiens uz pleca un lumpenisku smiekliņu pavadīts: “Hei, vecais, cik ziemas neredzēts!”. Vēl neapgriežoties gar manām acīm noslīdēja visa aizvadītā dzīve, bet, pavēršot seju pret Arņa korpulenti speķainā auguma aprisēm, jau saņēmu nākamo triecienu: “Kur ta tu tā saposies, vecenēs laid ja hahaha?”.

Tālāko 20 minūšu notikumu pilnu hronoloģisku atstāstu bez kārtīga ruma malka iekampšanas nemaz nav iespējams veikt. Atrodoties skaudrā emocionālā šoka stāvoklī, to visu atceros kā sapnī un varu būt diezgan drošs, ka šī psiholoģiskā terora rezultātā iegūto traumu nespēšu dziedēt līdz pat pēdējam elpas vilcienam, bet Arņa sulīgajā baritonā apvītie “hahaha” smējieni vēl ilgi nāks mani apciemot sapņos.

Šī pazemojošā notikuma prologā es tiku maksimāli apšaudīts ar informāciju par varmācīgā sarunu biedra nesen iekārtoto trīsistabu dzīvokli Baložos (“ahujena labs”), tiešā darba priekšnieka neatbilstību amatam (“jobanijs pediņš”) un privātās dzīves peripetijām saistībā ar “savu stulbo veceni”. Pēc tam sekoja smagā artilērija – man rupji sejā tika iegrūsts telefons ar ilustratīviem fotoattēliem par Arņa ģimeni.

“Paskat kāds vecis aug. Es viņu vedu uz aikido. Līdzīgs man, ne? Un šitā man īsta princese. Līga. Pačeko šito video, te viņa tautiskajās dejās močī. Vai nav forši? Ā un šiten atpūtāmies Līvu akvaparkā, haha, pačotna ne? Pisām pa trubām lejā uz vella paraušanu. A šiten šašlikus cepām pie manas vecenes senčiem. Biju pilnīgā vafelē, tāpēc feiss tāds, hahaha. Pag, tūlīt vēl parādīšu fočenes no ribalkas. Tādas vēdzeles vilkām, ka pis tevi zirgs,” dzimumaktam līdzīgu frikciju amplitūdā Arnis te tuvināja, te atkal attālināja no manas sejas savu “aparātu”.

Tuvojoties maršruta galamērķim (lūdzu augstākos spēkus, lai mēs neizkāptu vienā pieturā), kā atskurbis no neskaitāmiem verbāliem orgasmiem mans sarunu biedrs – acīmredzami manas dziļdomīgās klusēšanas iedvesmots -, nolēma iejusties gādīga drauga statusā.

“Eu, bet tak pastāsti kā tev iet. Čūsku nositi, māju uzcēli, dēlu izaudzināji? Hahaha,” sava primitīvā joka sajūsmināts Arnis raustījās kā dēle.

“Es diezgan daudz laika veltu saviem hobijiem,” cenšoties kaut nedaudz atgūt iedragāto pašapziņu, iespējami mierīgā balsī paziņoju.

“Tu tak joprojām neesi precējies. Priecājies pa pilnu programmu ja?” bravūrīgo narcisma pieeju Arnis pēkšņi nomainīja uz šķebinošu familiārismu.

“Tā varētu teikt.”

“Nu pastāsti, pastāsti. Man vecene ar jau pieriebusies. Gribas svaigu gaļu, haha!”

“Nav jau nekā īpaša ko stāstīt. Nākamajā pieturā man jāizkāpj,” demonstratīvi paskatījos pulkstenī un sāku lēnām virzīties uz transportlīdzekļa aizmugurējo durvju pusi.

“Bļin, mēs tak varētu kādreiz satikties, pivīti iemaukt un pakoļīt viņas kopā ne? Hobija pēc, haha!” Arnis man veltīja truli dzīvniecisku skatienu.

“Esmu diezgan aizņemts. Un alu nedzeru,” pamazām atkratoties no uzmācīgā dīkdieņa, gaidīju durvju atvēršanos. “Turklāt,” es teicu, lēnām atgūstoties no nepilnas pusstundas laikā saņemtās šoka devas, “dodu priekšroku midžetu pornogrāfijai internetā.”

 

  1. Ka piss tevi zirgs un deviņi mēmie, Arni!

  2. jebla! a kad būs komiksu stāsts par koļijamākajām vecenēm latvijas krējuma, man vajag zināt ŠASss!?11

  3. Nils Biruta Ušakovs

    Redz, maita alu nedzerot. Nožēlojami…

  4. uj, šis Ješkam ļoti patika

  5. raustijās kā dēle.. nu ko tādu izdomāt, var ierēkt.

  6. trocki tu esi mizals un neveiksminieks.

Komentēt