Sintijas stāsts

Pie bāra letes mīņājās divi puiši ar vienādām frizūrām un meitene baltā, apspīlētā krekliņā ar uzrakstu FCUK YOU. Sintija lēnām viņiem pietuvojās un kautrīgi nostājās sprīdi tālāk. Meitene pagriezās un, Sintiju pamanījusi, pagrūda malā abus vīriešus.

Roli, klients!”

No telpas dziļuma iznira smaidīgs puisis. Viņa rokas un krūtis (krekls bija pilnīgi vaļā) viscaur klāja tetovējumi, mati bija abās pusēs izdzīti un uz abām rokām greznojās dažādas krāsas rokassprādzes. Pieticīgā krekla kreisajā pusē bija pielipināta lapiņa “Barista.”

Jā, lūdzu.”

Es… khemm… es gribēju pavaicāt, vai pie jums var izvietot sludinājumu.”

Un Sintija pamāja uz bāra stūri, kur gozējās korķa dēlis. Pie tā bija piespraustas dažādas lapiņas – īrē, pērk, pārdod, meklē aukli, mīļāko, pavadoni uz tautiskajām dejām un 42. izmēra lateksa korseti. Pašā dēļa galā kāds bija uzlicis rozā zaķīti, kuram kāds cits bija piezīmējis smaidošu locekli. Sludinājumu dēlis bija kafejnīcas jaunievedums – tas pastāvēja tikai mēnesi un neviens to nelasīja, izņemot menedžeri Aldi, kurš uzskatīja, ka tas veicina kopienas sajūtu kafejnīcā.

Bet protams! Ja vien jūsu sludinājums neaizskar morāles un tikumības normas!”

Un “Barista” valšķīgi pasmaidīja. Sintija izņēma no kabatas lapiņu. Tas bija viņas lepnums. Uz krāsainā printera izdrukāti vairāki cibiņu attēli un smaidoša melnādaina sieviete ar kreļļu virteni ap kaklu.

Kas tas ir?”

Tiešā pirkšana. Cibiņas no Nigērijas. Tās ražo nigēriešu sievietes savā ciemā un ar mūsu organizācijas palīdzību jebkurš tās var nopirkt šeit pa tiešo, apejot globālās korporācijas un kapitālistiskos tirdzniecības tīklus.”

Puisis iesmējās. Viņa smiekli skanēja dzidri un tīri, gluži kā meditatīvā mūzika, kuru Sintija bija klausījusies vakar vakarā pirms gulētiešanas. Viņa pietvīka.

Protams, lieciet. Un kādu kafiju jums?”

Sintija samulsa. Viņa nebija domājusi neko pirkt, pie kam kafija šeit maksāja astronomisku summu – trīs eiro. Taču puiša smaids bija tik atklāts un valdzinošs, ka viņa saminstinājās.

Jā, kafiju…”

Tas ir – kādu?”

Nu… melnu.”

Amerikano?”

Nu jau puiša skatiens viņu gandrīz caururba. Sintija tikai pamāja ar galvu.

Un ko klāt? Mums ir truša kišs šodien.”

Es esmu veģetāriete.”

Ļoti labi. Mums ir veģetārā versija – ar spinātiem, kazas sieru un glazētām šalotēm.”

Sintija bailēs palūkojās apkārt pēc ēdienkartes, taču tās nekur nebija – virs letes gozējās tikai melna tāfele ar uzrakstiem “Valentīndienas smūtiji!!! Single un double!!!!!!

Labi. Tad veģetāro.”

Desmit eiro.”

Sintijai viss sagriezās iekšā. Viņai nebija desmit eiro, taču tik ļoti gribējās pakavēties puiša kompānijā. Varēja vienkārši atvainoties un doties projām. Ja vien… Pareizi, viņai taču bija nauda no Zanes, vienīgās draudzenes, kura pagaidām bija nopirkusi divas Nigērijas cibiņas. Par laimi tās bija diezgan dārgas – trīsdesmit eiro katra. Viņa tagad no Zanes iemaksas paņems desmit eiro un vēlāk atliks atpakaļ.

Sintija uzsmaidīja puisim un iebāza roku maciņā.

Mani sauc Rolands. Tūlīt būs.”

Viņa apsēdās pie galdiņa. Apmulsumā Sintija bija aizmirsusi pielikt lapiņu pie ziņojuma dēļa, bet, nekas, tūlīt iedzers kafiju, apēdīs kišu un tad. Viņa nolika to uz galda. Nekur taču nebija jāsteidzas, un arī puisis lēnām grabinājās ap kafijas automātu, pa laikam viņai uzsmaidīdams. Pēc brīža viņš iznira, rokās turēdams kaut ko, kas ļoti atgādināja… tieši cibiņu.

Lūdzu jūsu kišs. Varbūt varu jums piedāvāt mājas sidru? Mums šodien ir īpašais piedāvājums – glāze mājas sidra un bezglutēna svaigēdāju mačas avokado artišoku kūciņa.”

Sintija paņēma no puiša rokām šķīvīti. Viņa gribēja teikt, ka alkoholu nelieto, taču viņa tumšo acu skatiens ieurbās kaut kur viņas apziņas un sarofāna dziļumos un visam augumam pārskrēja karsti viļņi. Sidrs taču galu galā nebija nekāds alkohols, tāda ābolu limonāde, un piedevām tas bija mājas – tātad bioloģisks.

Labi. Bet tikai vienu glāzīti.”

Viņa izdzēra četras. Un pēc tam paņēma truša kišu – un vēlāk arī kvinoju ar gliemenēm. Klāt piedzerdama liči un marakujas smūtiju, ko noslēdza ar divām glāzēm grappas. (Mājas grappas.) Ap to brīdi Sintija jau bija tā noreibusi, ka vairs nesaprata, ka ir iztērējusi visu cibiņu ietirgoto naudu un ka tā nekad nenonāks pie Nigērijas sievietēm, kā dēļ vesela ģimene tiks nolemta bada nāvei. No šī brīža sāksies Sintijas neizbēgama lejupslīde. Viņa nekad neatgriezīs naudu kasē, viņu izslēgs no organizācijas un Nigērijas ģimenes bada nāves dēļ viņa pēc savas dzīves beigām nonāks ellē. Viņa arī nekad vairs nesatiksies ar seksīgo Rolandu, jo viņš jau gadu gulēja ar pupaino Aneti (meiteni, kura figurē šī stāsta pirmajā teikumā), bet menedžeris Aldis, ieraugot uz Sintijas galda atstāto lapiņu ar melnādaino sievieti, ar tās palīdzību nodosies skumjai un vientuļai masturbācijai.

14 Replies to “Sintijas stāsts”

  1. Diemžēl melnādainā cibiņu darinātāja un viņas ģimene nenomira bada nāvē, kā to vēlētos jebkurš normāls Trampa-Breivīka monokulturālisma palīgskolas abiturients, bet pievienojās tūkstošiem citu piečakarēto un devās uz Eiropu atprasīt parādu. Eiropā netrūkst sintiju, kuras šķērdē svešu naudu, uzdzīvojot ar bio delikatesēm un tetovētiem ibio. Tāpēc arī no Latvijas pēc parāda uz izvirtušo Eiropu ir devušies tūkstošiem Cibiņu.

  2. Sintijai vajag kārtīgu pisienu!
    Nē, ne seksu, bet PA PAKAUSI!
    Pa to naudu jau var nopirkt veikalā 3 pudeles vīna, uz ielas uzrunāt garāmgājēju un doties mājās. Ievīstijušies segās (ziema odnako), skatīties 40 days 40 nights, dzert vīnu un, vai nu pisties, vai šaut pa klaiņojošiem kaķiem ar gaiseni, kas nu kuram vairāk baudu sagādā. Joptv…

  3. Kabacis tagad masturbē tikai uz pozitīviem komentāriem vai visiem? Ja es būtu Kabacis, tad pierakstītu dažus komentārus klāt. Tādus pretrunīgākus un savā starpā ķildīgākus…. Un tad vakara… ar vīnu.. un apžuvušu lašmaizi…

  4. Ņemot vērā, ka čaļi lielākoties onanē, tad Alda masturbācija ar lapiņu, uz kuras attēlota Nigēriešu sieviete (vai varbūt vienkārši melns plankums) liecina, ka Aldis ir īsts Vegāns.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *