Simtgade nav grozāmgrābslis

Tuvojas valsts svētki. Neatkarības diena. Sūds par to, kas notiks šogad. Galveno uzmanību vēlos pievērst 2018.gadam, kad Latvija svinēs savu neatkarības simtgadi. Un kā jau vairumam svētku, tipiskajā latviešu svinēšanas manierē, pēc svētkiem sekos paģiras. Varu saderēt, ka pēc valsts simtgades atzīmēšanas, 2018.gada 19.novembrī iestāsies gadsimta vilšanās. Lai izbēgtu no vaimanu, depresijas un pašnāvību viļņa, man ir vairāki ieteikumi. No (rūgtas dzērāja) pieredzes zinu, ka pēcsvētku riebumu var mazināt, ja svētkus sagaida sagatavots, bet svinības notiek ar mēra izjūtu. Ne ar Ušakova kunga vērienu, bet ar mēru.

Pirmais un galvenais ieteikums: vārdu savienojumus “Latvijas simtgade” un “Latvijai 100” nepieciešams steidzami reģistrēt kā preču zīmi un iekasēt autortiesību atlīdzību par to izmantošanu. Šobrīd Latvijas simtgade tiek pieminēta tikai mazliet retāk par ātro kredītu piedāvājumiem, taču jau ir kļuvusi ne mazāk uzmācīga. Simtgade šobrīd ir kā grozāmgrābslis 2017.gada sākumā, to cenšas iesmērēt katrā veikalā, vietā un pasākumā. Un vajag paredzēt administratīvo atbildību par valsts simbolu nelietderīgu lietošanu, ne tikai par atklātu zaimošanu. Pie reizes derētu aplikt ar akcīzes nodokli sarkanbaltarkano linu, koka, ādas, vilnas un dzintara sūdiņu izgatavošanu. Līdz jubilejai vēl gads, taču jau tagad gribas vemt no pop-etnogrāfisko motīvu pārmērīgas izmantošanas. Sarullējiet, lūdzu, savu Austras koku, un ar viegli rotējošu rokas kustību iespraudiet to tur, kur Saules māte nespīd.

Kā nākamo soli, es piedāvāju iztikt bez armijas parādes. Mēs neesam Ziemeļkoreja. Mūsu potenciālais pretinieks tāpat ir informēts par Latvijas rīcībā esošo pusotru tanku un divarpus helikopteriem. Kā būtu, ja valsts svētkos tiktu piešķirta apmaksāta brīvdiena tiem, kas katros svētkos strādā visvairāk – policistiem un mediķiem. Lai policisti nestāv nemitīgajā sardzē. Lai ātrās palīdzības ekipāžas nestāv pie masu pulcēšanās vietām, gaidot ar alkoholu saindētos patriotus. Un lai zaldāti beidzot izbrauc no poligoniem un kazarmām, un atpūšas mājās, draugu un ģimenes locekļu vidū.

Vēl es ļoti vēlos 18.novembrī iztikt bez salūta. Ir sagaidāmi valsts svētki, nevis Ķīniešu jaunais gads. Krāsainie blīkšķi zem mākoņiem atgādinās tikai par vējā notriekto naudu, nevis par Latvijas sasniegumiem pagātnē un gaišām iespējām nākotnē. Nešaubos, ka visvairāk par salūtu jūsmos tie, kuriem nemaz nav tiesību balsot. Gan nepietiekama vecuma, gan nepietiekamas vēlmes naturalizēties dēļ. Šo cilvēku vajadzības pēc izklaides lieliski apmierina cirks un klejojošie lunaparki, kuri joprojām pastāv, kaut arī bez dzīvniekiem.

Ceru, ka tas nav noslēpums, ka valsts svētki lielākoties tiek finansēti no valsts budžeta līdzekļiem. Protams, nākamā gada budžets jau ir pieņemts un apstiprināts un izmaiņas tur nav paredzamas, taču vieta shēmām un manevriem vēl ir. Šobrīd svarīgi ir apņemties un nenovirzīt naudu uz svinībām, prom no citiem projektiem. Nekādā gadījumā nedrīkst svinību dēļ aiztikt līdzekļus, kas paredzēti, atvainojiet, neparedzētiem gadījumiem. Es jau saprotu, būs kārdinājums atklāt jaunus pieminekļus, rīkot koncertus, maratonus un akcijas. Ir jāatstāj naudiņa lai nākamajā rītā salāpītos, proti, lai piesegtu caurumus budžetā. Lūgums nešķiest naudu patriotiskām kinofilmām, šķiet nāk par vēlu, jo studijas, režisori un aktieri šobrīd mauc ar Bolivudas vērienu. It īpaši ir iecienītas filmas par pagātnes notikumiem. It īpaši par laika periodu no 1918 līdz 1941 gadam. Žēl, ka vēlme raudzīties nākotnē, nevis lūkoties pagātnē, tiek uztverta kā vājums un patriotisma trūkums. Un patriotisms ir tāda lieta, ar kuru var aizbildināties tad, kad pietrūkst pamatoti argumenti. Piedāvāju vispār netērēt naudu nekam, kā nosaukumā ir apspēlēts vārds patriotisms. Patriotiskā audzināšana, patriotiskā dzeja, mūzika, kino, nometnes u.c. Tas nav īsts patriotisms, kas ir stutējams ar naudas pabalstiem un demagoģiju.

Būtu izcili, ja svinības rīkotu par saziedotu naudu un budžetu neaiztiktu vispār. Mēs latvieši, esam raduši nākt uz balli ar groziņiem. Es pats labprāt ziedotu Latvijas gadadienas svinībām kādu piecīti. Neesmu gatavs maksāt vairāk, un ceru, ka no manis maksātiem nodokļiem lielāka summa netiks atvilkta pasākumiem, kurus es neplānoju personīgi apmeklēt. Par apmeklējamiem pasākumiem esmu gatavs nopirkt biļeti. Jāņu svinēšanas tradīcijas rāda, ka lai savāktos kopā, iekurtu ugunskuru un dziedātu dziesmas, nav vajadzīga pārlieka valsts uzmanība un budžeta finansējums. Dziesmu un Deju svētku svinēšanas tradīcijas liecina, ka pieprasījums pēc latviskiem pasākumiem ir milzīgs un cieņas uz valsti mums netrūkst. Es ļoti vēlos, lai par svētku gada kulmināciju kļūtu tieši Dziesmu un Deju svētki jūlijā, nevis Neatkarības diena novembrī. Es vēlos piedalīties pats, iesaistīt svinībās ģimeni un sastapt draugus un paziņas no attālākiem novadiem, lai kopā svinētu, uzdziedātu un dejotu Latvijas vasaras siltajā drēgnumā. Prezidenta novembrim neraksturīgi silto uzrunu varēs pavērot TV un, ja ir nepieciešams, to varēs pagriezt klusāk vai noskatīties atkārtojumā. Neveidosim Latvijas simtgades svinības par Olimpiskajām spēlēm, pēc kurām pāri paliek tikai tukši objekti un blāvas atmiņas.

Re, kas palika pāri pēc Riodežaneiro OIimpiskajām spēlēm 2016.gadā:

https://www.theguardian.com/sport/gallery/2017/feb/10/rios-olympic-venues-six-months-on-in-pictures