Sievišķība ir ceļš pie Dieva

Aptuveni deviņdesmito gadu vidū no skolasbiedriem uzzināju, ka ir tādi mīkstie, kuriem patīk citi vīrieši un, visticamāk, arī zēni, ka būt mīkstajam ir nāvessods gan uz ielas, gan cietumā, tas ir pretdabīgi, grēks, kā arī gandrīz vienīgais veids kā inficēties ar AIDS.
Deviņdesmitie bija diezgan absurds laiks. Ir pagājuši 20 gadi un līdzīgās domās joprojām ir daži garīdznieki, ‘dabīgās’ ģimenes un tradicionālo vērtību aizstāvji un viens pilnīgi nenormāls bards.

Iemesli tam ir vairāki. Viens ir pēkšņais kontrasts no Padomju Savienības, kurā seksa nebija vispār, uz liberālu Latviju, kurā sekss ir ne tikai darbaļaužu reprodukcijas nolūkā, bet arī prieka dēļ un pat starp viena dzimuma pārstāvjiem.

Vēl viens iemesls ir pēkšņā neskaidrība par vīrišķības definīciju, jo padomju laikos vīrišķības definīcija bija “mužiks”, bet tagad sievietes dien armijā, vada valstis un pelna miljonus, bet vīrieši ir metroseksuāļi, androgīni un veic dzimuma maiņas operācijas.

Vīrišķība un sievišķība ir arhaiskām profesijām nepieciešamo iemaņu raksturojums. Cilts drošība un labklājība bija pirmajā vietā un tāpēc darbu dalīšana notika balstoties uz iedzimtajām īpašībām. Vīrieša fiziskais spēks bija noderīgs, lai nosistu mamutu vai sirotāju no citas cilts, sievietes iznēsāja un audzināja bērnus, tāpēc atradās cilts apmetnē, vai tās tuvumā. Un pastāv teorija, ka šai pirmatnējā iekārtā, dodoties medībās, apmetnes sargāšana tika uzticēta tieši homoseksuāliem vīriešiem, nu, jo viņiem varēja uzticēt sargāt sievas.

Apgūstot lopkopību un lauksaimniecību, mazāks skaits cilvēku varēja nodrošināt lielāku daudzumu pārtikas, kas deva iespēju cilvēkiem ieņemt jaunas lomas sabiedrībā, kur šie vīrišķības un sievišķības ekstrēmi nav nepieciešami, piemēram – reliģijā. Reliģijai patīk skaidrība un stabils lomu sadalījums, patriarhāts, kura centrā ir viens noteicējs, vienalga vai tā būtu visa mūsu esamība, kuras centrā gozējas Dieva griba, ģimene, kuru pārvalda tās galva – vīrs un tēvs, vai arī baznīca, kuras draudzei ir jāklausa savam mācītājam.

Paskatīsimies uz katoļu mācītājiem, kas ir tik ļoti satraukušies par vīrišķības izzušanu. Viņi pilnīgi nelīdzinās ar augstu testosterona līmeni apveltītiem indivīdiem. Pat viņu apģērbs ir ļoti sievišķīgs – talārs līdzinās kleitai un, jo augstāka ir priestera kārta, jo izsmalcinātāks un krāšņāks ir viņa tērps. Nemaz nerunāsim par visiem aksesuāriem, pēc kuriem vēlme tiek piedēvēta lielākoties sievietēm.

Dažādas apzeltītās cepures, katram saviesīgam gadījumam cita, scepteri bez skaidra pielietojuma, izšūtas šalles. Un pats galvenais – viņiem nedrīkst būt intīmas attiecības ar sievieti.

Mūsdienās, zinātne ir palīdzējusi noskaidrot, ka atšķirība starp vīrieti un sievieti nav tik viegli nosakāma, jo cilvēks var piedzimt ar dažādām hromosomu kombinācijām (ir vairāk par XX un XY), kā arī dažādiem hormonu līmeņiem, kas ļoti spēcīgi ietekmē indivīda uzvedību un viņa dzimuma vizuālu noteikšanu. Vīriešiem ir vairāk testosterona, bet sievietēm – estrogēna, taču šo hormonu līmenis cilvēkam nav konstants, tas svārstās pat pa dienām, un uz vecumu stipri samazinās.

Par vīrišķību un sievišķību nav jēgas runāt – tie ir koncepti, kas radās un palika mednieku/vācēju kopienās un šobrīd eksistē pārsvarā tikai mārketingā, sieviešu žurnālos un apmulsušu vīriešu prātos. Mūsdienu pasaulē definēt “sievišķību” un “vīrišķību” ir tikpat bezjēdzīgi kā censties definēt tikumību, atrast latviešu dzīvesziņu un saukt nedzemdējušas sievietes par mātēm.