Sieviešu diena

Slaviks sēdēja pie virtuves galda. Lai nenāktos mazgāt lieku šķīvi, ar dakšu lobīja omleti pa tiešo no pannas. Lai nesamaitātu puslīdz jaunu vaskadrānu, panna bija nolikta uz virtuves dēlīša. Izlietnē slējās netīru trauku tornis. Uz galda čupā bija samesti netīri virtuves pričindāļi, dažu nozīmi un pielietojumu zināja tikai sieva. Atkritumu spainis bija pārpildīts un oda pēc vakardienas pusdienām un bomža. Nedaudz gribējās nopisties, tautas valodā runājot, pojebacca. Fonā, no kādreiz glauna televizora, ducināja spraiga mūzika un bubināja “Degpunkta” diktore.

“Kārtības sargi, ierodoties uz izsaukumu, bija šokēti, ieraugot, ka dzīvoklī valda nekārtība un ģimene dzīvo anti-sanitāros apstākļos…”

Nočirkstēja durvju atslēga. Līdz ar caurvēju un piesmēķētas kāpņu telpas odoru dzīvoklī ievēlās sieva. Sveiciena vietā viņa sāka sūdzēties par koridorā izmētātajiem apaviem.

— Kur lai es lieku savus zābakus, uz balkona, vai? — gausi taisnojās Slaviks.
— Ko tu tur pļurksti? — nesadzirdēja sieva.
— Dirst ej! — Slaviks nobļāvās.

“…kaimiņi bieži sūdzējās par dzīvoklī notiekošajiem skandāliem…”

Slaviks īsti vairs nepieminēja, kurā brīdī viņš pārstāja saukt sievu skaistajā vārdā Jūlija, un pārgāja uz proletārisko vārdu savienojumu “Juļka, bļaģ”. Jūlija ienāca virtuvē un apsēdās vīram pretī.

— Un traukus, protams, neesi nomazgājis!

Jūlija sāka vārīties. Viņa stāstīja par to, cik ļoti daudz viņa strādā, cik atbildīgā amatā atrodas, cik daudz viņa dod ģimenei un cik maz viņai palīdzot vīrs. Slaviks pārstāja dzirdēt sievu jau pēc pirmajiem diviem teikumiem. Laulību gados uztrenētās ausis automātiski atslēdzās. Viņš pētīja kustamies Jūlijas lūpas un iztēlojās starp tām savu locekli.

“…likumsargiem radās aizdomas par aizturētās personas psihisko veselību…”

Jūlijas lūpas turpināja kustēties. Diemžēl, minetu no sievas Slaviks nebija saņēmis nekad. Sievas augstais stāvoklis sabiedrībā neļāva viņai nolaisties tik zemu, lai nostātos vīra priekšā uz ceļiem. Jūlija mēdza atvērt muti lai runātu mikrofonā no tribīnes, nevis lai paņemtu locekli no vīra biksēm. Viņas morālā stāja bija tik stingra, ka Slaviks vistuvāk minetam bija tad, kad no Jūlijas mutes izvēlās vārdi “sūkātāji” un “hujesosi”. Ļaunāks lamuvārds par “hujesosiem” bija “žopotrahi”, līdz ar to nebūs grūti secināt, ka Slavika un Jūlijas dzimumdzīve iztika bez pārmērībām. Lūpu kustība apstājās un Slavikā ieurbās dusmīgs skatiens. Ne jau atkal.

— Tu manī nemaz neklausies! — sieva bija sašutusi par acīmredzamo.
— Nepis pauri! — Slaviks zināja, ka taisnoties nav vērts, bet jādodas uzbrukumā. — Huļi tu uzēdies? Ja tev ņehuj darīt, ej nomazgā traukus!

Jūlijas seja pietvīka. Viņa apkopoja dusmas, sašutumu un aizvainojumu, lai uzsprāgtu kā atombumba virs Hirosimas. Un tad sākās. Tika pieminēts viss — Slavika neizdevusies karjera, mazā alga un sīkais loceklis, skumjā bērnība un tizlie vecāki, vājais raksturs un stiprā atkarība no alkohola. Deģenerāti draugi un attapīgie klases biedri, kuri šobrīd ir sasnieguši daudz vairāk nekā Slaviks jebkad varēs sasniegt. Lupata, nevis vīrietis. Āzis, nevis cilvēks.

“…kaimiņi pazina cietušo kā klusu un sirsnīgu cilvēku…”

Neizpalika padomi. Slavikam derētu mazāk dirst un vairāk strādāt. Mazāk gudroties (vijobivatsa) un vairāk ieklausīties sievā. Viņam vajadzētu lepoties ar to, cik izcila sieva viņam ir trāpījusies un kaunēties par to, cik slikti Slaviks pret viņu izturas. Vēl tika norādīts, ka viņš esot staigājošs paradokss — vārgulis ar lieko svaru. Viņam derētu beigt vārtīties pa dīvānu un sākt nodarboties ar sportu. Pēdējo ieteikumu Slaviks labprāt ņemtu vērā. Skolas laikā viņš bija apmeklējis karatē pulciņu. Tagad Slaviks piecēlās, saspieda pirkstus dūrē, atvēzējās un ar vislielāko baudas izjūtu ievilka sievai pa seju. Taisnu sitienu pa līkajiem zobiem. Čokuzuki, nah. Nez cik izmaksās zobārsts, Slaviks nodomāja. Jūlija izbrīnīti pavērās uz vīru. Ar plaukstu noslaucīja asinis no lūpām un pasmaidīja.

— Tu sit kā meitene! — viņa šņāca.

Slavikam dūra sirdī un sūrstēja roka. Asinis uz Jūlijas lūpas bija no paša Slavika pāršķeltā rādītājpirksta, kuru uzara sievas acuzobs. Taisnais sitiens pa saules pinumu lika Slavikam saliekties, sitiens ar celi pa seju lika atgāzties atpakaļ un sitiens pa vaigu nogāza viņu uz grīdas. Jūlija apsēdās vīram uz krūtīm, ar vienu roku turēja aiz matiem, bet ar otru, savilktu pārsteidzoši cietā dūrē, nosvērti un sistemātiski klapēja vīram pa žokli. Guļot uz grīdas pavērās neierasts skats. Slaviks jau iepriekš bija ievērojis, ka sievai ir paliels klitors. Tagad viņam šķita, ka no Jūlijas apakšbiksēm spiežas ārā lielas vīrieša olas un loceklis. Slaviks uz brīdi sajuta sen nepieredzētu erekciju, taču pēc kārtējā sitiena zaudēja samaņu un atslāba.