Šī nav depresīvā nedēļa: Viena trika ponijs

Digitālā pulksteņa sarkanās lampiņas rādija 05:43 no rīta. Pirms kādas pusstundas viņš bija pamodies no murgiem, kuri pēdējā laikā nomocīja arvien biežāk (parasti tajos ļaužu pūļi rādija uz viņu ar pirkstiem un zviedza). Viņš vienmēr pamodās tieši ap pieciem. Iespējams, tā bija asinsbalss, kas, pietuvojoties lielajam vecumam, teica: “Ir laiks… Tev jābrauc uz Centrāltirgu!”.

Pirms pāris gadiem visa pasaule bija viņa saujā – teju vai 30 gadus jaunāka sieva, pieci bērni, kupls mazbērnu pulks un arī ar darbu laimējies. Visi labprāt uzklausīja un cienīja viņa viedokli – “Kā labāk darīt to? Kā labāk darīt šito? Vai vakar redzējis Rīgas Dinamo spēli un kā rīkotos, ja būtu treneris?” Viņš bija tik neievainojams, ka sāka uz ielas izaicināt uz kautiņu par sevi krietni jaunākus vīriešus, tomēr tie vienmēr bēga, ierāvuši asti kājstarpē.

Kādā prāta aptumsuma mirklī viņš uzrakstīja atlūgumu. Iespējams, tāpēc, ka dzīvē iestājusies pārāk liela rutīna un šķita, ka visu, ko iespējams sasniegt, viņš jau ir paveicis. Bija sajūta, ka BEIDZOT laiks iet pensijā. Tagad šīs atmiņas sagādāja tikai skumjas. Viss lēnām bija izgaisis, izslīdējis caur pirkstiem un vainot varēja tikai pats sevi.

Neilgi pēc atlūguma uzrakstīšanas sieva pameta. Kāpēc? – neteica. Darbā viņa vietā pieņēma citu – daudz jaunāku un glītāku –, bet viedoklis vairs nevienu neinteresēja, un uz ielas garāmgājēji pārstāja pievērst uzmanību.

Kauli bija kļuvuši kā pielieti ar svinu un ar katru nākamo dienu bija arvien grūtāk atrast iemeslu izlīst no gultas. Dienas priecīgākais mirklis bija kārtējā Hameleonu Rotaļu sērija, kuru viņa dēls bija sarakstījis modernajos dvd diskos krievu valodā. Ar cilvēkiem vairs negribējās kontaktēties. Šķita, ka visa sabiedrība viņu nodevusi un iespļāvusi tieši sejā. Viss bija kļuvis tik slikti, tik ļoti ātri…

Viņš vēlreiz ieskatījās pulkstenī, sarkanie cipari rādija 05:55 un to mestajā gaismā uz galda varēja saskatīt kādu priekšmetu. Pildspalvu. Pildspalvu, kuru pēdējā darba dienā bija paņēmis no darba. To pašu pildspalvu ar kuru bija uzrakstījis savu atlūgumu. To pašu pildspalvu, kura daļēji bija vainojama pie viņa nožēlojamā stāvokļa.

Tumsā nevarēja salasīt, kas uz tās rakstīts zeltītiem burtiem, bet viņš zināja. “Dievs Svētī Latviju! Rīgas Pils.”
– Labi… Pietiks gulēt Andri… Celies! 36. sezona pati no sevis nenoskatīsies…

  1. Ejiet dirst, Bērziņš labākais prezidents un viss !

  2. nonemiet to digitalo like pogu

  3. Beidzot, kaut kas normāls! Laikam Hektors iekapāts, ja asums atgruežas.

  4. Laikam sen neesiet sisti, ja? Čaļi pa galvu vajag, ja?

  5. Vinju sieva pameta? Bija tak cērtama…

  6. Tak piķis ir, respektu var nopirkt, jaunu sievu arī. Kādam riteņbraucējam mierīgi vel var uzsmelt, no aizmugures.
    Tikai ko ar to jobano pildspalvu iesākt?

Komentēt