Partijas “Latvijas attīstībai” sastāvā aizvadījis divas vēlēšanas, bet partijas valdē esot kopš 2016. gada, Māris Mičerevskis 2020. gada rudenī neviļus piedzīvo mesijas cienīgu atklāsmi – Jaunups un Pūce tomēr izrādās blēži. To padzirdējis, Juris izdzīvo vairākus lūzuma posmus, iejūtoties slikta komiķa, godīga politiķa un aizvainota cietēja tēlos. Ja sākotnēji dižportāls “Cehs.lv” situācijas skaidrošanai vēlējās pieaicināt kādu politologu, tad beigu beigās šīs sāgas komentēšanai atbilstošāks šķita dramaturgs Kristaps Āls.
“Šajā situācijā visspilgtāk iezīmējas divi tēli – atklāsmju nesējs Māris un konsekventais cietējs Juris,” rezumē K. Āls. Vispirms par pirmo.
Ilggadējais “Latvijas attīstībai” darbonis tā pēkšņi sapratis, ka godā ir jāceļ nācijas intereses un jāuzsāk cīņa pret Jaunupa ietekmi politikā. Kristaps Āls uzreiz vēlas vaicāt – kur modernā Tālavas taurētāja izpratnē sabiedrības intereses bija visus šos gadus? Domājot analoģijās, ja Māris iestātos kukluksklanā un ar baltu mici dancotu ap ugunskuru, vai viņam arī būtu nepieciešami vairāki gadi, lai attaptos: “Hei! Šī organizācija taču ir aizdomīga! Es iestājos skanīgu meldiņu un asprātīgu saukļu dēļ, bet, izrādās, jūs esat rasisti.”
Sacelto jandāliņu izskaidrotu kāds konkrēts iemesls, taču bez tā gribot negribot rodas sajūta, ka arī Mičerevska kungs kaut ko nepastāsta līdz galam par savu motivāciju. Bez tās K. Ālam atliek vien žonglēt ar publiski izskanējušo informāciju un varbūtībām.
Rīgas stāvvietu caurlaides no visa satura “aizgāja visvirālāk”, jo tās bija konkrētas apsūdzības ar pierādījumiem no privātas sarakstes. Kuram gan nepatīk privātas sarakstes? Šķietams sīkums, taču ar grandioziem rezultātiem. Būtu interesanti zināt – vai Māris bija cerējis uz tādiem caurlaides panākumiem kā Pūces demisija?
Taču daudz vairāk K. Ālu interesētu plašāki skaidrojumi citiem Mičerevska izteicieniem. Piemēram, par to, ka “Latvijas attīstībai” aizstāvot “neveiksmīgi strādājošo ministri” – Ilzi Viņķeli. No kā aizstāv? Kādā ziņā neveiksmīgi? Tāpat tika minēta savu interešu lobēšana, kam nesekoja caurlaides cienīgi pierādījumi. Kas ar to notiek? Kurš lobē un ko ir izlobējis? Kur īsziņas, e-pasti vai sarunu ieraksti? Sabiedrības vārdā, protams.
Kristaps Āls tajā saskata gan ļoti lielu vispārinātību, gan arī nekonsekvenci lietās, kas Mārim nepatīk un patīk.
Mičerevskis nāca klajā ar atzīšanos – viņam ir dota skaidra nauda, lai tā tiktu ieskaitīta partijas kontā kā ziedojums. Izklausās ticami, jo K. Āls arī negribētu ziedot divas “štukas” partijai, ja vien Soross un Kremlis nepalielinātu “Cehs.lv” finansējumu par desmitiem tūkstošu. Vienlaicīgi rodas jautājums: vai šādas ziedojumu shēmas nav prakse, ko piekopj daudzi politiskie spēki? K. Āls nevēlas nevienu attaisnot, taču te rodas minētās bažas par nekonsekvenci.
Savā paziņojumā Mičerevskis uzsvēra, ka turpina atbalstīt Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, kuru uzskata par godīgu cilvēku. Modelēsim totāli izdomātu situāciju. Ja kāds teorētiski veltītu aptuveni četrdesmit septiņas sekundes laika un KNAB mājaslapā pie partiju ziedotājiem apskatītu cilvēkus, kuri aizvadīto pāris gadu laikā ziedojuši pa aptuveni divām “štukām” “Attīstībai/Par!”, un tur šad tad redzētu cilvēkus, kuri sociālajos tīklos kā darbavietu norādījuši Staķa saimniecībā esošo kafejnīcu, – vai Māris būtu tikpat principiāls savās aizdomās un apgalvotu, ka tas ir jāpārbauda?
Kristaps Āls uzskata, ka situācija ir ļoti jocīga un Mičerevska rīcības motīvi atklāsies ar laiku. Vai tā būs gulēšana karotītē ar kādu citu politisko spēku? Vai šie notikumi ir ar mērķi izjaukt kādus lielākus plānus partiju apvienības ietvaros? Protams, neizslēdzot, ka motīvs varētu būt arī godprātīga un cēla rīcība tautas labā, atmaskojot kangarus tā dēvētās jaunās un dzidrās politikas rindās.
Ja par Māri var diskutēt un strīdēties, tad viens šajās nedēļās gan ir skaidrs kā Uldis Rudaks nu jau divus gadus – Juris Pūce šo krīzi komunicē tik drausmīgi, ka par to būtu jādod Solvitas Āboltiņas vārdā nosaukts ceļojošais kauss.
Visa Latvija par Pūces humora izjūtu varēja pārliecināties festivālā “Lampa”. Tā nebija gluži tik slikta kā Ilgai Šuplinskai, taču reizē nebija pat ne tuvu Oļegam Burovam. Tāpēc ar zināmu piesardzību Kristaps Āls neizslēdza, ka teorētiskā līmenī stāvvietas jautājums Jura pasaulē ir bijis “prikols”. Atzīšanās, ka ministrs ir samelojies, nāca kā laba ziņa viņa humora izjūtai, bet slikta ziņa viņa amatam.
Tālāk “Cehs.lv” vēlas atsaukt atmiņā kādu senāku “The Simpsons” epizodi, kurā Homērs savam bosam telefoniski skaidroja: “Es zinu, ka es pagājušajā nedēļā teicu, ka esmu slims, bet toreiz es meloju. Šobrīd es pa īstam esmu slims.” Pielāgojot to šai situācijai: “Es zinu, ka es teicu, ka Māris melo, bet es toreiz meloju, ka viņš melo. Šoreiz Māris tiešām melo un es nemeloju!”
Veiksmi Jurim policijā vai KNAB to ticami izskaidrot! Uzskatām, ka “Cehs.lv” zina visu par sūdīgiem jokiem, tāpēc aiz žēluma sniegsim Jurim bezmaksas padomu: neizspēlē vēlreiz “Tie bija joku tūkstoši!” kārti.
Iztēlosimies. Pat ja tiešām Mičerevskis melo un viņš tiešām iztukšoja savu bankas kontu, lai ieskaitītu partijai divus tūkstošus no privātajiem līdzekļiem (tas viss tautas vārdā, protams), kurā brīdī Juris Pūce domāja, ka ar otro piegājienu viņam kāds noticēs?
Tas ir ne tikai naivi, bet arī muļķīgi, un šādi paziņojumi publiskajā vidē neko labu nepasaka par viņa padomnieci sabiedrisko attiecību jautājumos Agnesi Vārpiņu. “Jā, priekšniek, šis ir labais, tvīto iekšā!”
Līdz šim Juris Pūce bija radījis pragmatiska un prātīga politiķa tēlu ar nelielu Dombrovska (labā ziņā, nevis Vjačeslava ziņā) piesitienu. Šobrīd viņš ir ieguvis naiva meļa un shēmotāja slavu, bet tas nav, pateicoties Māra darbībām. Tas galvenokārt ir, pateicoties Jura pēdējo nedēļu laikā pieņemtajiem lēmumiem.
Tomēr visnotaļ pamanāmi tajā visā kā nelāga pumpa uz sirmmāmuļas Latvijas sārtajiem vaigiem izspiežas ironija – izrāde “Pūčerevskis” ir tā jaunā politika, ko partiju apvienība mums solīja.
Labi, ka nobalsoju par citiem jampampiņiem. Tie vēl nav atzīmējušies pie kauna staba un, pagaidām, vēl neliek man sarkt par manu izvēli.