“Šis ir manu tekstu redaktors”, savulaik Kurbadu stādīja priekšā Sencis. Ja sākotnēji šķita, ka abus vieno tikai laukos pavadīta bērnība un pāragra matu atkāpšanās, tad drīz vien sapratu, ka kopīga ir arī sūdīga muzikālā gaume un maldīgā apziņa, ka viņi prot rakstīt.
Kurbads ir viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka LETA ziņu pārpublicēšana, pamainot teikuma uzbūvi un iepinot tekstā pa kādam iespraudumam, padara cilvēku par žurnālistu, tāpēc tiekoties ikreiz jādzird tādi teksti kā: “Žurnālistu aprindās mēs šo jau apspriedām”, vai “Vakar biju uz prezentāciju kopā ar citiem žurnālistiem”. Tie, kas pazīst Kurbadu tuvāk, zina, ka prezentācijas viņš apmeklē tikai tāpēc, lai piepistos na haļavu, bet iekļūšana Latvijas žurnālistu asiciācijā viņam ir tikpat nereāla, kā iespēja iegūt vagīnu neizmantojot naudu vai fizisku spēku.
Kurbads domā, ka dārga alus pirkšana padara viņu par alus someljē. Diemžēl, sešas 4 € alus pudeles dienā nepadara par mazāk alkoholiķi, kā tos, kas pērk divas akcijas ciskas par 1,65 € gabalā. Cehstivālā pie bāra letes noteikti atpazīsiet viņu kā to čali, kurš saka: “Cēsu alus jau nav alus, haha, kas jums te vēl ir? Valmiermuižas arī ir baigais mēsls, bet, ok – dodiet man piecas pudeles. Starp citu – esmu žurnālists!”
Kurbada nepiepildītais sapnis par militāro dienestu nav palicis bez sekām – ikdienā viņš vislabprātāk tērpjas kamuflāžas biksēs un armijas kerzās, kam komplektā nāk dažādi, lētos amerikāņu bojevikos saklausīti wannabe armijas teksti: “Rodžers, vīri, tiekamies bārā precīzi deviņpadsmit simtos”. Draugi tā arī nav spējuši saņemties pateikt, ka sekošana Jāņa Sila tviterim nepadara viņu par Džonu Matriksu.
Cehstivālā Kurbads būs tas čalis, kurš būs saģērbies kā armijnieks, dzers kā traktorists, blatos kā deputāts rokkafejnīcā, bet vizuāli vairāk atgādinās kaut ko, kam no rīta pamostoties blakus, jebkuras meitenes pirmā doma būs: “Bļe, mani sazāļoja!”
Pēdējā rindkopa lika pirmdienā pasmieties. Paldies!
pedeja rindkopa speciga