“Šis noteikti atstās paliekošas sekas,” es nodomāju, kad sēdēju uz poda un dirsu pasaules lielāko sūdu. Ārā vienlaicīgi griezās gan aizvakardienas cūkgaļas steiks, gan rīta nūdeles. Klunkš, kaboom, pow, furrr…
Pirms ķēros pie tualetes papīra, drošības labad uz ķepas uzmaucu dūraini un prezervatīvu, lai sūda daļiņām nebūtu iespējas tikt līdz manai rokai. Pēc pirmā brauciena starp vaigiem uzmetu acis papīra virzienā, lai varētu saprast, cik ruļļi aizies kodolkatastrofas savākšanai. Gluži kā “spogulis – skatiens – signāls” man bija “triepiens – nopūta – skatiens”.
“Hmm, interesanti,” es nodomāju, veroties uz toksiski sūdainu tualetes papīru. Tas izskatās uz mata kā jebkurš Družbas raksts Cehā. Tikai šim ir kaut kāds saturs.
Nē, nopietni, man tika vieglākais no visas “Sazīmē Kropli” rakstu sērijas. Mēģināt smieties par Družbu ir tas pats, kas Stīvenam Hokingam uzdāvināt dāvanu karti uz līdzteku nodarbībām vai Artusam Kaimiņam prasīt uzrakstīt vārdu “kodekss”. Tās ir idejas, kas mums visiem ienāk prātā, bet aiz līdzjūtības paturam pie sevis. Tāpat es pie sevis paturēšu komentārus par to siekalu, kas lēni nokarājas no viņa apakšlūpas katru reizi, kad par Ceha Ringo Stāru dēvētais šmeka lupī ekrānā un ar plaukstām hujačī pa klaviatūru, izdodot neartikulētas skaņas.
Jā, es zinu – Družbas publikācijas šad tad ir izpelnījušās tādus komentārus kā “Pārstāj rakstīt, loh” un “Pazūdi no Ceha, mēsls”. Šādos gadījumos mums viņu kā jaunāko komandas biedru vajadzētu aizstāvēt, taču Ceha biedri nav divkosīgi un spēj turēt mēli aiz zobiem. Jo, nu… mēs paši tos komentārus rakstām.
Družba pievienojās Ceham, cerot, ka tas nesīs viņam slavu, naudu un vecenes. Zināmā mērā taisnība ir – viņam ir slava kā sūdīgam autoram, nauda tiks aiznesta prom pēc pirmās zaudētās tiesvedības, bet vecenes viņam Cehstivālā kārsies kaklā, lai iegūtu iespēju tikties ar īstiem vīriem. Tādiem kā Sencis, Cements, Benis un Vaidelote. Pateikšu priekšā nelielu noslēpumu. Ja “Sencis” ir nikneims, tad “Družba” ir dikneims.
Par viņa atpazīšanu Cehstivālā varat neuztraukties. Viņš būs tas īblis, kurš viens pats stāvēs pie letes un nepazīstamiem cilvēkiem teiks “Hei, es rakstu Cehā! Tu drīksti man uzsaukt dzērienu,” kamēr tu patiesībā vēlēsies ar mutautiņu noslacīt siekalu no viņa zoda. Kā viņš izskatās reālajā dzīvē es īsti nemāku aprakstīt, jo pēc iepazīšanās nekavējoties norāvu ūdeni.
Šo lasot asinis pieplūda, un neplūst prom.
Savā traktātā “Par skaistumu” renesanses laikmeta dzejnieks, intelektuālis un politiķis Ainārs Ineze Šleserbaums 19. gadsimta sākumā un pēc tam atkārtoti arī 20. gadsimta beigās rakstīja: “… es gribu uzsvērt, ka kakāšana ir jāatzīmē kā kristīga ģimenes tradīcija”. Reiz žurnālistu taujāts, kāpēc kakāšana joprojām nav olimpiska disciplīna, Šleserbaums filozofiski atbildēja ar pretjautājumu: “A kas ir disciplīna?”
Lai gan valda uzskats, ka kakāšana drīzāk ir māksla, nevis sports, 90-to gadu vidū veselus 8 gadus no vietas (no 1995. līdz 1997.) kakāšana tomēr tika iekļauta modernajā četrcīņā, kur līdztekus loka šaušanai, loka ēšanai un loka izlādei sportisti sīvi sacentās minētajā disciplīnā. Diemžēl Latvijas izlase šajā sporta veidā nekad neguva ievērības cienīgus rezultātus, par ko tautā izplatījās joks:
– Nu kā mūsējiem gāja?
– Padirsa.
Par laimi kakāšana nav aizskalota no sporta pasaules baltā klozeta un ir atrodusi savu nišu ārpus “lielā sporta”. Dažādu vecumu jauniešu vidū ir populāra tā dēvētā ielu kakāšana, bet ekstrēmo sporta veidu cienītāji ikgadējos Red Bull paraugdemonstrējumos ir gatavi riskēt ar savām un citu dzīvībām, izpildot base poo trikus.
Es kaa sens druzhbas fans un kveels atbalstitaajs (izdzeesies loh) vienmeer atceros sho seno joku – “Cik ļoti gan ir jāienīst cilvēki, lai motorzāģi nosauktu par “Družba?”
Vienmeer izteelojos kaa arii druzhba atcereejaas so jocinu, tumsaa seezot pie zilaa monitora un domaajot, kaadu gan lai niku sev izveelas – aspraatiigu, ar saturu, veelams cinisku (nevis tapeec, ka vins zinatu ko noziimee cinisks, bet taapeec, ka vins zin ko noziimee edgy, un vaards “cinisks” ir edgy).
Vina niks lieliski iemieso vina rakstu buutiibu.
Par to, ka viens no ceha autoriem ir družba, uzzināju izlasot šo rakstu.
Kad būs pirmais raksts no družbas?
Haļava. Pietika uzrakstīt visu, kā ir, un neko nebija jāpiepušķo.