Sarkanā ēdienkarte

Nezinu kā jūs, bet es bieži aizdomājos par to kā ir iekārtota pasaule, kā cilvēce pārveido dabu, ko mums visiem nodara vegāni un arī par citiem eksistenciāli svarīgiem jautājumiem.

Šoreiz šie svarīgie jautājumi samiksējās manā galvā kā Mikseri lielajā vecāku gultā un es nolēmu arī jūs aplaimot ar atklāsmes sajūtu. Tātad – jūs zinājāt, ka uz pasaules ir miljards govju? Ka tā ir otra izplatītākā zīdītāju suga uz zemes aiz cilvēkiem? Un kas ar visiem tiem lopiņiem notiktu, ja vegāni uzvarētu cīņā par tavu, lasītāj, prātu un tu kopā ar visiem citiem atteiktos no gaļas patērēšanas pārtikā?

Tieši tā – leknās ganības tiktu uzartas un piestādītas ar soju, selerijām un baklažāniem, bet gotiņas labākajā gadījumā  tiktu samaltas kaķu barībā. Sliktākajā, vienkārši sacirstas gabalos un ieartas sojai par mēslojumu. Un jau drīz vien pāris atlikušie eksemplāri tiktu nosūtīti uz zoodārziem Džersijas salās un nekavējoši ierakstīti sarkanajā grāmatā. Paldies jums vegāni, saka gotiņas. Mū mū.

No tā izriet vienkāršs risinājums lopiņu izmiršanas problēmai – tie ir jāiekļauj cilvēces šmakstinošajā un apmierināti ņurdošajā ēdienkartē! Galu galā, cik var rīt to liellopu un cūku vien? Un pat par jēru mazliet viebties un pīli nesaprast. Ir jāēd pēc iespējas plašāks dzīvnieku klāsts, tad arī lopkopji sasparosies un sāks mūs nodrošināt ar kakadū mazuļiem, kapibaras ciskām un ar cidonijām nobarotām pandām (ideāli steiki!)

Lai panāktu šo mērķi ir nepieciešamas trīs lietas:

1) Dibināt virālu daudzēdāju (plašēdāju? megānu?) kustību, kuras dalībniekiem būtu jāēd gaļa no vismaz 10 dažādām dzīvnieku sugām katru mēnesi. Un aktīvi jāaiztiek smadzenes visiem draugiem un paziņām par šo tēmu.

2) Jāaizliedz savvaļas dzīvnieku ēšana un medīšana. Kā mēs zinām, pat ja ar savvaļas dzīvniekiem mēs daļu no megāniem pabarosim, tas vienalga ir ārkārtīgi neefektīvs veids dzīvnieku sugas pavairošanā un saglabāšanā nākotnei. Kas ir vecākais mežsargs pret otrās klases sēklotāju? Nekas!  Visiem ēdamajiem dzīvniekiem ir jāmīt glītās fermās, sapaijātiem, pieskatītiem un ar varu pavairotiem. Un ja nepieciešami ciltspāri, tie ir no meža jāizņem likuma noteiktajā kārtībā. Tas pats ar zoodārziem – kādas viņiem var būt tiesības uz dzīvniekiem, ja fermas vēl nav nodrošinājušas attiecīgās sugas pavairošanu ēdienam? Zoodārzi nedrīkst tikt nicinoši izturēties pret sugu saglabāšanu! Un ja tie lopi negrib vairoties, tad klonēt tos, klonēt!

3)  Visiem selebritī šefiem ir jāapvienojas kopīgā megānu dziesmā! Ir jāveido jaunas receptes, jauni tv šovi, jaunas pavārgrāmatas! Ir jāuzsāk kampaņa – aizmirsti dārzeni, izglāb dzīvnieku sugu! Kampaņas ietvaros jādala bukleti ar virsrakstiem tādiem kā ‘Aizmirsti cukini, šmorē bušbēbiju’, ‘Bruņnešu gaļa – selerijas nobāl!’, ‘Ķikuts ir jaunais kartupelis!’ utt. Protams ar Sirmā, Remzija un Olivera smaidīgi iedrošinošām bildēm blakus!

Padomājiet kāds tas būtu grūdiens ekonomikai? Katra valsts varētu piedāvāt ko savu! Katrs novads, katrs nostūris! Globalizācija mazām valstīm palīdzētu tirgot savus retākos sarkankrūtīšus tā vietā lai importētu saldētus vistu liemeņus no Arkanzasas. Pat dārzeņu un garšvielu ražotāji iegūtu – jo arī tur būtu vajadzīga daudz lielāka daudzveidība, lai visu daudzo lopiņu gaļu padarītu garšīgu. Win Win Win situācija!