Salauzta sēta, salabotas atmiņas

Mežonīgie deviņdesmitie bija laiks, kad divatā ar savu labāko draugu, tērpies vien sandalēs, šortos un t-kreklā, vari sēdēt uz pašu saliktas Jawas, traucoties lejā no kalna virs 80km/h, to neietvītojot vai nesatraucoties par sociālajiem dienestiem.

Mans draugs Jurģis bija ļoti tehnisks cilvēks. Pēc skaņas spēja atpazīt visus vietējos mopēdus (un tādi bija gana daudz), plus, pats nemitīgi strādāja pie sava spēkrata, ko centās salikt kopā no tā, kas manā izpratnē bija nesaprotama lūžņu čupa – līdzīga tām, no kurām tirgū cenšas tikt vaļā vecie, savas garāžas tikko iztīrījušie, ļaudis. Taču es pilnībā atbalstīju viņa aizraušanos, proti, sastādīju kompāniju un ar neviltotu interesi sekoju līdzi progresam.

Kārtējo vakaru pavadījuši pašu štābiņā-darbnīcā, remontējot, smejoties un testējot, izlēmām doties uz veikalu, lai atalgotu sevi ar atspirdzinošu dzērienu. Caurspīdīgā stikla pudele ar etiķeti, ko rotā viens krāsains vārds – „Limonāde” – jau burtiski karājās mūsu acu priekšā. Jurģis pusceļā apstājās un skaudri pavēstīja: „Es nevaru iet tālāk! Man visas drēbes ir saplēstas un ar eļļu. Es tak’ pēc bomža izskatos!”

Man tas likās dīvaini, galu galā hei – mēs taču esam mežonīgajos deviņdesmitajos, nevis Riga Fashion Week, turklāt Tu esi normāls džeks ar pautiem un moci, nevis Jaroslavs ar vaksētām padusēm un motorolleri. Taču diskusijās neielaidos, jo zināju, ka tas ir bezjēdzīgi. „Es pasēdēšu šeit pat uz sētas un pagaidīšu.” viņš paziņoja, atspiezdamies pret brūnu, bērna dirsas augstuma dēlīšu sētu ietves malā.

Jau grasījos ceļu turpināt viens, taču plāni mainījās strauji: „Eu, Tu! Pidar! Pisies nost no manas sētas, pidar!” kliedza sētas īpašnieks un soļoja mūsu virzienā. Pat nebija nepieciešams saskatīties, kad jau atradāmies mukšanas procesā, uztraucoties par savu veselību un nevainību, turklāt pilnībā zaudējot domu par limonādi. Handikaps mums ļāva iemukt vietējā mežā, kur arī paslēpāmies.

– „Kāpēc viņš mums dzinās pakaļ?”
– „Es nezinu, Mārci, bet labi, ka aizmukām.”

Daudzus brieduma gadus vēlāk, pārdzīvojot gan balss lūzumu, gan pubertāti, mans maršruts beidzot atkal veda gar šo māju. „Skatos, esi atjaunojis fasādi un jumtu. Pārkrāsotā sēta gan nevienu nepiemānīs. Dziļi sirdī tu esi kretīns, un es to zinu.” Pārsteidzoši racionālā doma „tas taču bija vairāk nekā pirms dekādes, uz šādiem notikumiem ir jāatskatās ar smaidu un jāļauj cilvēkiem mainīties” bija tā, kas man lika svētu mieru.

SNIKT, SNIKT – ar diviem baudpilni viegliem spērieniem es atviegloju divas sirdis – „tas par mani un Jurģi, jobanais pidar!” Es jutos lieliski. Saka, noziegums neatmaksājoties, atriebība nav laba, īsta mīla gaida vai gudrākais piekāpjas. Muļķības. Es salauzu viņam divus dēļus un vienīgais ko nožēloju – tie nebija trīs vai četri.

Ja būsi pidars šodien, tad nebrīnies, ka pēc 12 gadiem kāds saspārda tavu sētu. Visticamāk Tu to esi pelnījis.

  1. ĀMEN, dēls

  2. Paprakstos zem pirmās rindkopas

  3. Šādi raksti liek man iekšējiem orgāniem baudā notrīcēt un manām acīm sākt agresīvi masturbēt uz trāpīgi izvēlētajiem vārdiem un gaumīgām rindkopām.

  4. Lūk, kas man salūza žogu. Nu es tevi atradīšu jobanais pidar!

  5. Raksts tik stingrs kā Jarsolava pauti. Hei, ir taču lieldienas!

  6. Kam ir viskaistākā ola Rīgā?
    Jaroslavam ir visspožakā ola Rīgā!

  7. miljons
    Katram ir bērnībā savs pidars, kas jāizmāca!

  8. viedā latvidžas home fantazī literatūra paliek lētāka un lētāka… vai nu čaļi sāk mazāk lietot lētos karamelizētos, vai arī vnk asuma trūkst… eh… diskonts forever <3

  9. Mājai jauns saimnieks – jauns žogs un fasāde.

  10. Gaidu, kad izaugs mana pagalma vecāko puišu bērni, lai varētu saspārdīt viņu sniegavīrus, kamēr viņi aizgājuši mājās, jo ir pārāk vēls, lai paliktu ārā.

Komentēt