Sakaltusī gotiņa

Ka esmu neglīts pirmoreiz pamanīju aptuveni 10 gadu vecumā. Mūsu ģimene dzīvoja laukos, kā tētis mēdza sacīt “priekšpēdējā mājā uz līnijas”, tāpēc elektrības padeve bija nestabila. Vēl tētis teica “tikai viena fāze” – dažreiz man, dažreiz mammai, bet dažreiz nevienam, skatoties prom tukšumā. Vienā no tādiem tumšajiem vakariem pienesu sveci pie spoguļa, izgaismojot seju no apakšas uz augšu. Pierastā lejupkrītošā apgaismojumā to nevarētu pamanīt, bet zem zoda paliktā svece izcēla milzīgos bumbuļus virs uzacīm. Mamma teica, ka vajag uzmanīties, lai nesaaukstētos, jo degunam sānos ir priekškambari, kuros varot saiet strutas. Un ja pavisam ielaiž, tad infekcija iet augšā uz kambariem virs uzacīm.

Citreiz tētis ņēma palīgstrādniekus uz sezonas darbiem. Vai arī vienkārši malku skaldīt. Strādnieki bieži mainījās, jo dzēra. Tāpēc tētim visu laiku bija jāmeklē jauni. Vienu reizi braucām uz pilsētu, bet pa ceļam bija jāpaciemojas – viens no strādniekiem bija mūs ielūdzis uz savu dzimšanas dienu. Uz galda bija saldās kukurūzas nūjiņas un apelsīns, bet viņa sieva teica: “Ēdiet, ēdiet, tik nabadzīgi jau neesam!” un iesmējās, bet man sprūda rīklē. Tovasar pamanīju, ka man viena acs lielāka par otru.

Līdz pat šim laikam īsti neesmu iemācījies draudzēties. It kā sāku labi, bet nevaru noturēt. Laikam dažādas intereses. Piemēram, mūziku es slikti pārzinu, bieži jaucu komponistus. Kādā septītajā klasē beidzot saņēmos uzlūgt meiteni dejot, bet izrādījās, ka tā ir lēnā deja. Man bija tāds uztraukums un kauns! Visu laiku skatījos zemē, nevarēju paskatīties viņai acīs. Tad pirmoreiz pamanīju savu šķībo degunu.

Skolotāja mums vienmēr teica, ka nemācoties parakstam sev nabadzības apliecības. Vēl viņa teica, ka mājas nav tur, kur ir labi. Ka tikai čigāniem mājas ir tur, kur ir labi. Latviešiem mājas ir šeit, kur ir grūti, bet viss savs. Man toreiz tas šķita ļoti iedvesmojoši un es apņēmos būt labs latvietis. Šovasar pēc ilgiem gadiem ieraudzījo to skolotāju uz ielas. Galīgi veca un nevarīga, šķidriem matiem. Nezinu kāpēc, bet pienācu tuvāk. Manās atmiņās viņa bija garāka. Tagad pavisam īsa. Man nepatīk īsi cilvēki. Tie ir pretīgi. Bet es nevaru saviebties. Mute man ir taisna.

4 Replies to “Sakaltusī gotiņa”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *