Rutku papiņa mozaīka

Atverot Rutku papiņa lapu, pretī raudzījās simtiem sīksīku bildīšu, kas kopā veidoja mozaīku – sievietes seju. Tā bija Rutku papiņa māksla – nekāds tur Brektes ķēpājums ar trīsacainu un četrcičainu sukubu. Arī ne klišejiskais murālis no visas-viņas-vienādas skandināvu kriminālsērijām netfliksā, ko patiltē ar upura asinīm uzsmērējis sliktais, kurš beigās vienmēr izrādās viens no policistiem. Rutku papiņa māksla bija pilnasinīga un dzīvespriecīga – kā viņa mūsainā, apaļā seja, kas atgādināja no dobes aiz lakstiem izrautu un pret cisku nodauzītu rāceni. Veselīgu un ar melnzemes krikumiem izraibinātu.

Mozaīka bija interaktīva – to varēja pietuvināt, attālināt, klikšķināt uz katras atsevišķās bildītes un aplūkot to pa visu ekrānu. Varēja mainīt izgaismojumu un spēlēties ar kontrastiem. Rutku papiņš skatītājam ļāva rotaļāties ar savu mākslu kā rotaļājās ar savām modelēm.

Katrā no bildēm bija kailas sievietes torss. Redzams viss svarīgākais, bet nekā lieka. Bezpersoniski skatītājam – tas sievietes bildēs nepazina. Tikai pliks torss – gaismēnas un vijumi. Riepiņas un krunciņas, lieli un mazi krūšu gali. Gludi skūti šekumi, piktas hitlerūsiņas un arī kārtīgi čūskulāji, kuros Ansītim apmaldīties un pa maizes drupaču taciņu pēc tam vai nu iziet ārā, vai aiziet dirsā. To visu varēja pētīt ilgi, jo bilžu mozaīkā bija simtiem. Apskatīt visu būtu gargantuāns darbs vienam kārtīgam garajam vakaram, un tā būtu iespaidīga uzupurēšanās mākslas vārdā.

Bet Rutku papiņš – viņš šīs bildes nebija vienkārši notinis internetā. Rutku papiņš zināja un atcerējās katru no torsa īpašniecēm cieši un tuvu. No tvirtākajām atlētēm un drukno gurnu bumbieriem līdz pat veselīgi apaļajiem āboliem un arī pa kādam piena ķīselim. Tur bija mazpilsētu bibliotekāres un skolotājas, sīkuzņēmumu grāmatvedes un medmāsas. Dzīves septembrim tuvojošās uzņēmējas vienā vecuma spektra galā un neķītru tētuku alkstošas studentes otrā. Viņš nešķiroja un ar īkšķi smērēja pa labi visas, kas trāpījās. Tinderī Rutku papiņš bio bija ierakstījis, ka ir novadpētnieks. Uz viņu ķērās ne tik daudz izskata dēļ – kā jau teicu, seja atgādināja mūsainu, nedaudz pamuļķu rāceni. Ķērās tāpēc, ka viņš ņēma “uz masu”. Nemeta makšķeri, bet vilka kārtīgu trali. Tālāk jau bija tikai veiklas mēles darīšana, un to viņš pieprata izcili. Paulai piedāvāja iziet uz kādu Paulovas kūku (khi khi, vai ne, Paula?), bet bibliotekāri patīkami pārsteidza kā viens no trim čaļiem šajā platformā, kas ir izlasījis ko vairāk par saskaņotā paziņojuma veidlapu pēc savas 2003. gada behas nošķilšanas.

Viņš arī bija atklāts un uzreiz pateica, ka ilgstošus sakarus nemeklē. Vien labi pavadītu laiku. Rutku papiņam ar rocību viss bija kārtībā, un randiņos tā vakara kompanjone parasti dabūja izbaudīt dzīves līmeni virs sava ierastā. Ja randiņš bija kādā mazpilsētā, tad tikai miesta labākajā kafijotavā. Ja Rīgā, tad “ok” restorānā. Viņš bija biznesmenis un instinktīvi spēja izsvērt izmaksu un atdeves attiecību. Apmaiņā pret kūkām un miesisku tuvību, ko daļa no izmisušajām būtnēm dabūja baudīt tiešām reti, viņa lūgums bija vienkāršs – viena fotogrāfija atmiņai. “Seju neredzēs, paskaties pati,” teica Rutku Papiņš, pēc bildes uzņemšanas uzreiz pagriežot telefonu otrādi. “Redzi, viss kārtībā.”

Es pazīstu Rutku papiņu. Satiekamies reti, un nesen bija viena no šādām reizēm. Vislabāk es jūtos vai nu pilnīgi viens vai milzīgā burzmā, kur apkārt ir tāds bardaks, ka tu tajā izšķīsti. Es zinu, ka Rutku papiņam metāls pārāk nepatīk, bet viņš to bija varēja paciest, savukārt mani mierināja doma, ka krogā apkārt aurojošie mataiņi un rukšķēšana no skandām garantē, ka mana esība te nevienam nerūp un neviens neklausās mūsu atklāsmēs par sievietēm. Es biju sadzēries un pēc daudzu gadu pārtraukuma uzinstalējis Tinderi, kurā Rutku papiņš jutās kā devītā dana meistars. Paralēli sarunai es svaipoju, bet pēc kādas pusstundas padevos. “Es nesaprotu, kā tu to dari. Tas ir kā rakāties miskastē aiz lielveikala. Tie produkti it kā vēl ir ēdami, bet krējumam pa virsu ir suslas slānis un banāni ož pēc kačalkas ģērbtuves un ir melni. Un tad ik pa laikam tu pacel galvu un paskaties paša veikala skatlogā, un tur pretī ir lieliskas, perfektas preces. Bet tās nav tev, šekumu bomzi. Šīm lellēm priekšā ir biezs organiskais stikls. Lūk, šitā, piemēram. Tas ir stīīīpri virs mana līmeņa.”

“Redzi,” Rutku papiņš iesūca aliņu un tad nedaudz saliecās uz priekšu, lai it kā piešķirtu nākamajiem vārdiem lielāku svaru. Mēs abi zinām, ka tas ir mērķtiecīgs prikols, un viņš tā dara katru reizi, kad tiekamies un ir pienācis laiks tā vakara lielajam padomam. Tāds iekšējais jociņš un groteska psihoterapeita-pacienta dinamikas parodija. “Tava problēma ir tā, ka tu esi romantiķis un sievietes uztver kā cilvēkus. Es viņas uztveru kā lietas. Kā ražošanas un rekreācijas resursu. Es paņemu, ko man vajag, un tad preci norakstu.”

Ja Rutku papiņa interaktīvajā mākslas darbā attēlu attālina līdz galam un uzliek pareizo izgaismojuma, kontrasta un krāsu piesātinājuma attiecību, vērīgs skatītājs pamanīs, ka milzīgajā kolāžā ir blāvi salasāms vārds “CŪKAS”.

1 Reply to “Rutku papiņa mozaīka”

  1. Laikam jau katra īsta džeka sapnis ir uztaisīt līdzīgu mākslasdarbu.
    Kaut vai Ērika Hānberga “kartupeļu stāstu” diletantiskajā (ne jau Ēriks bija diletants… Vienkārši mūsdienu tehnoloģijas viņu tā nostāda) līmenī… konkrēti – lasīt stāstu “Trīsdesmit trešā”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *