Par cilvēkiem pēc viņu aiziešanas (nē, ne obligāti mūžībā, bet arī pēc tam, protams) runā viņu darbi. Tie, kas ir paliekoši. Tie, par kuriem pēc tam raksta grāmatās, veido murāļus uz sienām un ceļ pieminekļus. Kāds kaut ko iekarojis, kāds padzinis to, kurš iekaroja. Kāds izveidojis valsti, kāds to izcēlis no dziļas bedres. Un tad vēl arī ir diktatori. Tie, kuriem pieminekļus ceļ tāpēc, ka pretējā gadījumā necēlējam draud akūta svina saindēšanās vai vismaz pailga atpūta urāna rūdas raktuvēs. Tie, kuri ir tik patmīlīgi narcisi, ka jau savas dzīves laikā ik dienu labprāt sevi apbrīno ne tikai spogulī, bet arī marmorā cirstus.
To pirmo pieminekļi parasti top pēc viņu nāves un stāv gadsimtiem. To otro pieminekļi pēc viņu nāves krīt. Un arī tepat, mūsu tēvzemē, ir vismaz viens, kas labprāt jau tagad gribētu sev ja ne pilna auguma pieminekli, tad vismaz bisti kādā Rīgas parkā noteikti. Taču Ceha Mākslīgā intelekta laboratorijas Politoloģijas katedras docents Kristaps Āls paredz, ka Alda Gobzema politiskais mantojums būs ne gluži tāds, par kādu pats politiķis sapņo.
K. Āls ir cītīgi sekojis līdzi tam, kā Covid-19 pandēmijas neērtību izraisīto cilvēku neapmierinātību kā vēju savās burās mēģina notvert arvien vairāk un vairāk populistu jahtu (partijas). Taču, ja dažādi boikotētāji, tautas stiprinātāji un citas jaunpartijas ar savām jahtiņām pa nomalēm cer noķert vieglas brīzes, tad Gobzems, saprotams, ir pats savā līgā un burtiski lido pāri viļņiem ar jaudīgu kuteri. K. Āls sekojis līdzi, bet centies pārāk daudz par Gobzemu nerunāt, jo ir skaidrs, ka visvairāk par visu šis cilvēks alkst atzinības un uzmanības. Ja skandāla kādas dienas nav, tad uztaisīsim ar kārtējo akciju, paziņojumu vai vāji maskētiem draudiem elites atbalstītājiem – grupai, kurā tiek ieskaitīti visi, kas nav “ar mums – tautu”, kā jau to paredz klasisks šķeļošais populisms. Visu laiku jāuztur steigas, nemiera, “tūlīt būs, tūlīt kritīs, tūlīt atbrīvosimies” sajūta. Viens no veidiem, kā pret to cīnīties, varētu būt vismaz savā ikdienas sociālo tīklu komunikācijā arī nosodošā kontekstā nevairot publicitāti. Mediji ir cits stāsts, tiem jādara savs darbs un jāinformē arī par šo.
Taču šoreiz docents K. Āls vis negrasās pievērst uzmanību kārtējam Gobzema ideju uzplaiksnījumam tagadnē vai nesenā pagātnē, bet jau palūkoties tālāk – aiz tā apvāršņa, aiz kura norietēs viņa politiskā karjera. Kādu mantojumu šis cilvēks atstās Latvijas politiskajā vidē? Vai tādu, par kuru pēc 30 gadiem nu jau ar aknu plankumiem izraibināto plikgalvi Rītups intervēs “Rīgas Laikā”? Vai tādu, par kuru rakstīs Latvijas Republikas jaunāko laiku vēstures grāmatās, un varbūt, varbūt vēl pēc 100 gadiem autoru iemūžinās granītā vai marmorā? K. Āls par to ļoti šaubās, kaut neizslēdz.
“Redziet, ar atbalstu populistiem ir tā – tas caurmērā ir visnotaļ stabils. Kā kurā valstī un kā kuros sociāli ekonomiskajos apstākļos, bet vidēji piektā līdz ceturtā daļa vēlētāju ir tie, kas “pavelkas” uz populistu retoriku. Un te arī ir ieslēpta atbilde – nevis uz konkrētiem populistiem, personām, bet uz pašu domāšanas-solīšanas veidu,” skaidro docents. “Proti, viņiem nav būtiski, vai spēcīgais līderis, kurš ausīs lej medu un saka tikai to, ko “taisnīgā un apspiestā tauta” grib dzirdēt par izrēķināšanos ar “korumpēto un vienmēr ļaunu vēlošo eliti”, ir Aldis, Ainārs, Andris vai Aivars. Tie var nākt un iet. Uzlec, paspīd gadu, divus, ja paveicas, arī ilgāk, un tad vietā nāk jauns, bet iepriekšējais – labi, ja reizi pa reizei kāds par to ieminas, kā šobrīd par Joahimu Zīgeristu. “Ā, tas bija tas, kurš deviņdesmitajos ar banāniem balsis pirka?” Kā par amizantu pastkartīti no tālas pagātnes.”
K. Āls mudina atcerēties, cik ātri slavas augstumos viena cilvēka dēļ uzlidoja “KPV LV” un cik ātri viss izjuka pa vīlēm, partijas sejai nu esot aizmirstai vai pat nicinātai iepriekšējo vēlētāju acīs. Par “uzmešanu”, “nodevību”. “Un nāks jauns, kurš teiks, ka arī Aldis – agrāk tik spējīgais, gaišais, daudzsološais – nu ir pārdevies, korumpēts. Nodevējs un uzmetējs. Kāds, kurš spēs labāk noķert jauno neapmierinātības vēju un solīt veiksmīgāk. Un nebūs nedz pieminekļa, nedz paliekošu darbu. Būs virtuves sarunās Joahims ar banāniem un Aldis ar manifestāciju uz striptīzbusa.”
Kā gan docents K. Āls nonāca pie vēlmes parunāties par populismu valstī? Tas bija visai ikdienišķs rīta tualetes apmeklējums Ceha Mākslīgā intelekta laboratorijā. Pacēlis poda vāku, docents nopriecājās, ka Ceha sušķīgākais biedrs Ripzāģis pēdējos gados ir labojies un lielākoties prot aiz sevis sakopt. Arī šoreiz nekādas izteiktas šmuces. Taču droši vien katrs būs redzējis to nedaudz oranži brūngano ūdeni, kas noslāņojies arī tīra poda acs apakšā. Tādu, kas paliek pēc reizēm, kad skalojamās kastes pogu drošības pēc derēja nospiest divreiz. Tas atgādina rudenīga saulrieta krāsu jūras krastā, kad saulīte jau kādu brīdi zem horizonta, bet virs tā vairs nav nedz dzeltenīga, nedz koši sārta, bet gan brūngani tumši oranžs lāsojums, kas augšup kļūst gaišāks, līdz pāriet ūdenszilās debesīs. Mirklis, pirms K. Āls nospieda skalojamās kastes pogu, ilga sekundi, bet arī šajā īsajā brīdī vienīgā doma, kas iešāvās prātā, redzot rūsgano ūdens slāni poda acī, bija: “Heh. Tad tāds izskatīsies viņa politiskais mantojums. Vāja atblāzma par sūdiem, kas bijuši.”
Man Aldis paliks atmiņā ar to, ka katru savu tūpļa produktu nosaucu viņa vārdā. Katrreiz uzceļu viņam pieminekli un aizskaloju to ar oranži brūngano ūdeni.
Aldis vēl ir dzīvs?? Es reāli daudz ziņas neklausos un viņš mnā ziņu lokā vienkārši neeksistē.
To reto reizi 2-3 mēnešos kd viņu redzu liekas – ok, tas ir tas par ko tgad pavelkas cilvēki? DĪVINI. Atceros kā viņš kā jurists taisīja pilnīgus sūdus, un tad atkal izmiragu.
Līdzīgi kā zaglēns šlesers, kurš nesen pa ilgiem gadiem izcēlās ar savu ultimātu prezidentam, kas no nbaga levita pieprasa anti-satversmes darbības… Un tagad šleserīts kā mirusi padomju atrauga atkal izgaros gaisā :)
Jautajums laikam – kā būt lietas kursā par šiem knariņiem, konstanti nelasot ziņas?
Baigi gari. Lasīju tikai pēdējo rindkopu. Tur arī visa būtība.