Rolīša pestītava

Pik. Pik. Pik. Pik.

“Eu, a šitie ir tie poļu otrās šķiras?” – “Jā.”

Pik. Pik. Pik. Pik. Pik. Zajebaļi, puse pašapkalpošanās kasu brīvas, bet nē, viņiem visiem jāvelkas šeit. Pik. Pik.

Bija svētki, un Rolands sēdēja pie kases konveijera. It kā besīgi. Bet it kā pohuj, jo svētkos maksāja vairāk. Vispār arī tas pohuj, jo Rolandam tāpat nebija citu plānu. Pik. Pik. Nē, nu, lieks piķis nekaitēs, varēs pleiša veicī ieķert kaut ko jaunu brīvdienu dirnēšanai.

Pik. Pik. Tas viss? 40 eiro 15 centi. Paldies karte ir? Skaidrā? Paldies, jums arī jaukus.

To pēdējo Rolands nedomāja pa īstam, protams. Kaut tu pie durvīm paslīdētu un, bļaģ, nožautos uz sava avokado maisa – apmēram ko tādu viņš domātu patiesībā, ja nebūtu pārāk noguris pat tam. Pik. Pik. Pik. Rolands neskenēja, bet skenēja blakus kasēs.

Pikpikpik vairs īsti nebeidzās arī pēc darba. Jā, dažiem uz monotonām skaņām, kas bieži atkārtojas, izstrādājas imunitāte. Smadzenes ņem un izfiltrē, nosmeļ nevajadzīgās frekvences un ļauj būt mierā. Bet ne Rolim. Kaut kāda sūda pēc ne Rolim. Māte bērnībā viņam lika vienmēr klausīties, jo pieaugušais kaut ko var teikt. Ja Rolis bija aizdomājies un mudīgi neatsaucās, viņš norāvās. Arī skolā viņam lika darīt to pašu. Ja Rolis bija aizdomājies un mudīgi neatsaucās, viņš atkal norāvās. Gan no skolotājiem, gan mājās no mātes. Tāpēc Rolis vienmēr ne tikai dzirdēja, bet klausījās. Pikpikpikpikpik. Naktīs palīdzēja iemigt sūrs bleķis fonā, kas izsmērēja pikšķēšanu, un puslitrs un vēl drusku, kas izsmērēja visas tās jobanās sejas, ko ik dienu bija jāredz otrpus konveijeram.

Nesen blakus lielveikalam, kurā strādāja Rolis, atvēries jauns lielveikals. Vāciešu. Tur bija labāki darba apstākļi, labāk maksāja. Vismaz tā solīja. Pusdienu pārtraukumos Rolands klausījās, kā kolēģi sprieda, ka vajadzētu pamēģināt. Jā, Daiga, tu pamēģini gan. Vāciešiem noteikti patiks tavs virs maskas izkārtais šņukurs. Janka arī varētu pamēģināt, viņiem totāli vajag vēl vairāk džeku, kuri braši un ar lepnumu spēj urbināt degunu vai pakasīt pie stakles, kārtojot augļus stendos klientu pilnā veikalā. Tur tādus noteikti gaidīs uzreiz nodaļas menedžeru amatos! Tā Rolands sēdēja klusēdams un prātā šaudīja šīs uzvarošās replikas, letarģiski stumjot iekšā vakardienas salātus, kurus veikals drosmīgi bija nodēvējis par olivjē. Šņak-šņak-šņak. Pretī sēdēja Kristers un ar atvērtu muti ņuksīja iekšā tos pašus salātus tā, ka ik pa dažiem kodieniem apakšlūpu un augšlūpu vietām savienoja majonēzes dzīpari. Kaut ko līdzīgu viņš vienreiz bija redzējis kaut kādā interneta komiksā. Tur karikatūrists ņirgājās par vienu no šefpavāriem, laikam Rītiņu. Šņak-šņak. Rolands paskatījās uz savu plastmasas trauciņu, no kura nebija izēdis pat trešdaļu, un pastūma to uz Kristera pusi: “Gribi?” – “Mņhm!” – “Vari ņemt, man šodien kaut kā nav apetītes.”

Nākamajā brīvdienā viņš nosūtīja uz vācu veikalu CV un motivācijas vēstuli. Atšķirībā no lielas daļas planktona, kas līdz ar viņu vadīja dienas aiz pikšķošā konveijera, Rolands prata saliktus teikumus un bija ne tikai iesācis, bet arī pabeidzis universitāti. Bet gadījās tā, ka nonāca aiz konveijera un iesēdās. Iepriekš darbs aģentūrā bija izdedzinājis Roli sausu, līdz viņš vairs nevarēja. Bija vajadzīga atpūta, bet arī ēst. Bija vajadzīgs tieši šāds mehānisks planktona darbs. Pik. Pik. Lūdzu. Pik. Tie ir poļu otrās šķiras? Ok. Pik. Pik. Paldies, jums arī labu.

Ja tie gēnu strupceļi grasās mēģināt, tad manas izredzes jau nu ir nesalīdzināmi labākas – tā viņš domāja, iedams uz kabūzi pie veikala pārzines paziņot, ka iet prom no darba. Nē, viņš vēl nebija pieņemts, taču šis bija arī neliels blefs. Tā kā Rolands nekad, nekad nebija savārījis sūdus darbā, viņš cerēja uz kaut kādu bonusa apsolījumu. Ja nu beigās ies prom, būs dabūjis vēl nelielu būstu pašapziņai, ka šajā sūdu bedrē viņu novērtē.

Irina sēdēja kabūzī un šņakāja iekšā olivjē. Bļaģ, kas tas ir ar tiem pseidoolivjē viņiem visiem? Irina bija tipiska mazpilsētas dzelzs lēdija nenosakāmajā vecumā starp 45 un 60. Zaļas acu ēnas. Mēļi nagi. Brauca ar “Toyota Avensis”. It kā praktisks un neslikts auto, bet bez ekstrām tāds papliekans, ne pārāk sievišķīgs. Tāpēc Irina bija sagādājusi tam baltu pusādas salonu. Lai redz, ka priekšniece.

“Ā, Roland. Jā, pareizi, tu gribēji ar mani runāt.”

Rolands zināja, ka garos penteros izplūst nedrīkst, jo valdonīgā šņega tāpat noteikti pārtrauks, ja kaut ko nesapratīs. Ātri un koncentrēti trīs teikumos pateica, ka grasās iet prom, un tā tālāk un tā jo projām.

Šņak-šņak. Irina pat nepārtrauca ķopsēt iekšā majonēzē mērcētās šausmas. “Tā, Rolandiņ. Bet zini, ka pie vāciešiem viņi tur nav konkrētos amatos, bet ik pa laikam rotē. Nu, tad noliktavā, tad pie kases, tad kulinārijā, un tā tālāk. Saproti, es nevaru tevi nekur laist prom. Pirmkārt, viņi tāpat tevi neņems. Tu taču vēl nezini, vai ne? Es redzu, ka nezini. Nu, lūk, jo tur viss štats jau sen ir aizpildīts. Otrkārt, es tevi nevaru laist prom – šņak – jo tu zini mūsu gardo olivjē salātu recepti.”

“Ko, bļa, jūs nopietni?” Rolandam paspruka.

“Da nē taču, Roli!” Irinu nelielais ekskurss purčika leksikā nemaz nesatrauca, jo viņa šeit to dzirdēja ik dienas. Viņa to droši vien pat nepiefiksēja. “Nē. Haha, tu noticēji? Nē, tu vienkārši tur netiksi pieņemts. Es zinu.” Šņak-šņak. “Bet klausies, tu esi labs darbinieks. Ko teiksi, ja es tev biežāk dotu brīvdienu maiņas. Tur vairāk maksā, un tev nekad iepriekš nav bijuši iebildumi, tu vienmēr esi ticis. Jā, nu, davai.”

Rolis turpināja ripināties savā Samsāras ratā. Nīstas sejas aiz konveijera, viltus vārdi un laba vēlējumi, vakars, pleisis, gulēt. Atkal. Pik. Pik. Pik. Darbā un bezdarbā. Pik. Pik. Pik. Un šņak-šņak. Jobanais šņak-šņak.

Kādu dienu Rolands bija palicis pusdienu telpā divatā ar Kristeru. Otrais atkal čāpstināja kaut ko no vakardienas termiņa precēm. Šoreiz laikam siera salātu ķausi. Rolands izmantoja pēdējo pauzes piecminūti un telefonā brauzēja pa pleiša veikalu, skatoties atlaides.

“Eu, Roli,” ar pilnu muti ierunājās Kristers. Viņa matu līnija atkāpās gandrīz vai straujāk par Rolanda vēlmi dzīvot. “Klausies, tu daudz nerunā, un to es varu cienīt. Šņak-šņak. Bet tad, kad kaut ko saki, tas ir “on point”, večuk. Nu, perekurā jau mēs varam ierēkt. Karoče. Man tev ir piedāvājums. Es sejā redzu, kā tev šis viss besī. Tu reāli ciet. Kāpēc es te mierīgi sēžu un šņakāju salātiņus? Jā, es zinu, ka tev besī, kā es čāpstinu. Domā, es neredzu? Bet man pohuj. Un es zinu, ka tev arī uz daudz ko ir pohuj. Nu, karoče, par to neiespringšanu – visam vajag savu ventilīti, pa ko izlaist ārā, vai ne? Nu, lūk. Es te ar dažiem džekiem esmu vienā kolektīviņā. Nez kāda huja pēc tur ir arī viena sieviete. Ā, nē, es zinu, kāda huja pēc – lai būtu kur raidīt pipeļjokus, haha! Nu, vot. Mēs rakstām huiņu internetā. Nodiršam cilvēkus. Politiķus, mūziķus, arī vienkārši random cilvēkus tviterī. Karoče, es džekiem jau par tevi pastāstīju, ka normāls un daudz apkārt nedirs. Mums tas arī pārāk nepatīk, huiņu atstājam tikai internetam. Moš atnāc piektdien uz kodienu, es sapazīstināšu ar dažiem. Nekādu solījumu, protams, bet nu atnāc, davai?”

Pik. Pik. Pik. Strebsi vakarā savu akcijas proseko un guldzināsi tviterī, cik nerātna meiča esi, jo iet jau otrais vienā vakarā, vai ne? Pik. Pik. Pik. Pik. Pik. Ōō, nogatavinātie avokado. Nu bet protams, bļe. Pik. Pik. Pik. Varu derēt, ka tev ir arī savs podkāsts. Pik. Pik. Lūdzu, paldies, jums arī jauku! Rolītis vārījās bezspēka naidā un knapi turēja savu saprātu kopā, kaut pa šuvēm viss dzīvesprieks sen bija izlijis ārā. Pleisis vairs nebija, tagad Rolītis Samsāras ratā velsies mājās – ar rokām un kājām plai zvaigznītē kā Vitrūvija cilvēks riņķa līnijā – līdz “Wordpress” admina panelim, kur viņš atkal gānīsies un šķīstīsies.