Draugi, mums ir priecīga ziņa. Daudz priecīgāka par KKF finansējumu vai lasītāja ziedojumu. Pjatigorskis nemaz nav miris! Viņš ir atdzimis kā augonis Ulda cirksnī. Viņu saruna turpinās jau vairākus gadus.
***
Uldis katru dienu izspiež no Pjatigorska kādu jaunu domu graudu.
Parastam klausītājam tas skanēs kā “pļurkššfffft, žļakc”. Bet Uldim: “Dzīve nav dzīves dēļ, dzīve ir nāves dēļ.”
Uldis pieiet krogā pie pisuāra, attaisa rāvējslēdzeju, saminstinās…
– Aleksandr Moisejevič, lūdzu aizgriezieties.
– Hrmmmhm
…neapmierināti aizgriežas augonis
Uldis sāk mīzt.
– Uldi?
– Kas ir, Saša?
– Es tev prasu, kas ir, Uldi, nevis tu man.
– Pareizi. Kā Dhārmapišta “Šivas Deviņu Debesjumu” sūtrās. Neesi prasītājs, ja neproti atbildēt.
P.S. Iedo četrus eiro.
Zvana telefons. Uldis paceļ.
– Jā.
– Šeit no maksātnespējas kontroles dienesta, jums tiesisko aizsardzību atcēla.
– Aleksandr Moisejevič… (pārmetoši)
– hahahahahaha (noliek klausuli)
– Arni, vai tu domā, ka no šī vēl kaut ko var izspiest?
– No kā?
– No Pjatigorska. Parīt žurnāls uz tipogrāfiju jānodod, bet 8 atvērumi tukši.
Uldis parāda uz manāmi saplakušo cirkšņa furunkulu.
– Uldi, ir bijusi reize, kad nevar izspiest?
– Nav.
– Nav. Lūk.
– Nu tad… Paceļam glāzes par šodienu!
– Uz veselību!
/ Arnis iemet čarku. Uldis iemet čarku, tad ielej vēl vienu un iemet otrreiz. /
– Uldi, divas uzreiz? Būtu tad arī man salējis.
– Es nē, tā Aleksandram Moisejevičam.
– Tev šis ir ļoti izdevīgi, vai ne?
– Jā, man šis ir ļoti izdevīgi. (smejas) (Arnis klusē)
Kopš Pjatigorskis pārcēlies pie Ulda, Arnis viņu izvairās satikt. Uldis mēdz uzstāt, ka jāsarokojas visiem trim.
– Uldi, bet vai tu zināji, ka laika plūdums nav vienvirziena un lineārs?
– Zinot jūs, Aleksandr Moisejevič, ja tā sakāt – jums ir pierādījumi. Vai vismaz pamatojums.
– Jā, jo raugi, Uldi, mans kailais galvvidus. Vai atceries to?
– Protams, Aleksandr Moisejevič. Tas mēdza mikli spīdēt kā no šņabja svīduma, tā prātošanas. Bet kāds tam sakars ar laika plūdumu?
– Bet Uldi, vai tiešām jūs neredzat?
– Neredzu.
– Man agrāk galvvidus bija kails, jo tagad esmu furunkuls, kas noberzts gluds starp tavām ciskām.
– Uldi, a varbūt taisam atkal krāsainu? Tad varbūt atkal pirks?
(Uldis aiztaisa rāvējslēdzēju un turpina skatīties ārā pa logu.)
– Aleksandr Moisejevič, bet kā nākas, ka jūs, viens no sava laikmeta dižākajiem prātiem, pārdzimāt par furunkulu uz manas miesas?
– Uldi, tas vēl ir jautājums, kurš no mums ir augonis uz kura miesas.
Kāpēc jūs smejaties par lietām, kas man patīk? >:( tas nav smieklīgi un man ir reāli laba humora izjūta! Turpiniet smieties par lietām, kas man nepatīk!!!
Esmu lohs – nevaru saprast bija domāts smieklīgi vai nebija?
lohs, protams, Uldi.
Atliek vienīgi minets
Tu šo jautā pēc katras, piemēram, anekdotes? tad lohs, jā.