Rosinu 25. februāri noteikt par “Rīgas satiksmes” dienu

Šonedēļ Delfu versijās apspriežam baudpilnas trolejbusa lietošanas nianses.

Gada pirmā puse arvien man ir ļoti mulsinošs laiks. Daudzie dažādie nozīmīgie datumi saka priekšā, kā justies un uzspiež noteiktus uzvedības šablonus: 14. februāris, kad joprojām jāizliekas, ka mīlu savu draudzeni. 23. februāris, kad jānobučo kareivis uz stobra. 8. marts, kad jāmēģina darba kolektīva kazās saskatīt sievietes. Un kur nu vēl 16. marts un 9. maijs, kad pārmaiņus jāēd semuškas un jāliek ziedi pie dažādiem pieminekļiem (galvenais nesajaukt – rūgta pieredze).

Sabiedrība sagaida, ka jutīšos tā, kā man priekšā saka šie iezīmīgie cipari kalendārā. Cenšos neizlekt no pūļa, iekļauties kolektīvā un ritmiski soļot kopā ar pārējo termītu koloniju, tomēr patiesus prieka brīžus man sagādā tikai “Rīgas satiksmes” sarūpēti svētku brīži, kas nepakļaujas iepriekš noteiktiem datumiem. Neesmu skops egoists, tāpēc šinī rakstā padalīšos ar dažām receptēm, kas ļaus ikvienam no jums ikdienā izbaudīt personiskus svētku mirkļus.

Iekāpjot sabiedriskajā transportā, cenšos ar acīm nekavējoties uzmeklēt visvecāko un nevarīgāko pensionāru, kurš rīta agrumā dodas uz Centrāltirgu uzpildīt vārītu lašu vaidziņu un pēc kūts dvakojoša, minerālūdens plastmasenēs sapildīta lauku piena krājumus. Gadu gaitā esmu iemanījies to izdarīt zibenīgi. Kad tas ir izdevies, skaļi ieklepojos, lai pievērstu sev uzmanību un man būtu iespēja nodibināt tiešu acu kontaktu. Pietiek ar turpmākajām pāris sekundēm, lai es jau būtu ieņēmis vienīgo brīvo sēdvietu.

Un tagad pats būtiskākais: visu skrējiena laiku līdz brīvajam beņķim, jāuztur acu kontakts ar pensionāru. Tas moments, kad večuks saprot, ka ir apsteigts un netiks apsēsties, ir mans svētku brīdis: zaudētāja skatiens kļūst par iedaļu blāvāks, grumbaino seju izvago vēl viena vilšanās rieva, bet sakumpušais kupris nokrīt par pilniem pieciem centimetriem zemāk. Uzlieku austiņas, uzgriežu uz pilnu skaļumu “Innerpartysystem – Don’t Stop” un pagriežu galvu, lai skatītos pa logu uz garām slīdošo pilsētu. Esmu uzvarējis. Mana sirds gavilē.

Esmu viens no tiem laimīgajiem čaļiem, kurš ir bijis pietiekami apdomīgs, lai savos trīsdesmit gados nebūtu uzcirtis sīci un varētu joprojām baudīt brīvību. Šad un tad mēdzu iegriezties jauno māmiņu portālā Cālis, lai ar šausmām lasītu par piekakātiem pamperiem, nozīstām krūtīm, negulētām naktīm un izlaistu indigo bērnu kaprīzēm.

Tomēr īsteni vērtīgs laimests manā klēpī iekrīt tajos rītos, kad ievēroju, ka kāda mamma ar bērnu ratiņiem mēģina iekļūt trolejbusā. Mokoties un nespējot viena pati iecelt pa durvīm ratus, viņa met manā virzienā izmisīgus skatienus liekot noprast, ka nepieciešama palīdzība. Mana stratēģija ir vienkārša, bet teicama – dažus brīžus veros jaunās māmiņas sejā ar tēlotas neizpratnes un truluma pilnu sejas izteiksmi, it kā nenojaušot, ka man pieklātos viņai palīdzēt. Pirms viņa paguvusi aptvert, ka nelekšu augšā no ērtā krēsla, lai risinātu viņas prezervatīva nelietošanas radītās grūtības, izvelku no kabatas telefonu, atveru Angry Birds un uzlieku grūto līmeni, kuru nekādi nevaru iziet jau nedēļu: to, kur apaļie, zaļie ruksīši noslēpušies betona pilī. Manu seju rotā tikko pamanāms smīns. 2:0 manā labā.

Ne jau vienmēr jāpamanās iekarot sēdvietu, lai sabiedriskajā transportā gūtu prieku. Lietainās dienās savā sirdī iespējams uzrīkot svētkus pat tad, ja trolejbuss ir pārpildīts. Atliek tikai rūpīgi skatīties pa logu un ātri vien izdosies pamanīt kādu līdz pēdējai vīlītei izmirkušu riteņbraucēju, kurš iedomājies, ka katru rītu ierodoties birojā sasvīdis un izmircis, viņš glābj pasauli no globālās sasilšanas. Viņš pat nenojauš, ka vakarā ieiešu netālu no mājām esošajā Statoilā, nopirkšu pudelīti bremžu eļļas un izliešu to tuvējā renstelē. Kāpēc? Tāpēc vien, lai neitralizētu naivā pasaules glābēja radīto niecīgo pozitīvo efektu. Tādos brīžos mana dvēsele uzgavilē un prāts piepildās ar cerību, ka riteņbraucējs kaut uz mirkli paskatīsies manā virzienā, lai es varētu caur stiklu nedzirdami, bet no lūpām nolasāmi izteiksmīgi izčukstēt “LOHS”.

Lūk kāpēc neesmu dusmīgs uz Nilu par trubultoto sabiedriskā transporta brauciena cenu. Katrs par biļeti iztērētais cents ir attaisnots ar neskaitāmiem privātiem svētku brīžiem, kas dod man spēku priekšā stāvošās dienas darba cēlienam.

18 Replies to “Rosinu 25. februāri noteikt par “Rīgas satiksmes” dienu”

  1. Galapunktos ar penšām sacīkstes uz vietu jāsāk pie iekāpšanas. Protams, ne vienmēr izdodas uzvarēt. Toties izkāpjot no transporta gan penšas gan nedaudz jaunāki censoņas to neļauj darīt, sastājoties ārpusē pie durvīm. Cik nu manos spēkos, mēģinu viņus ārstēt – no izkāpjot ar palēcienu, tēmejot starp diviem priekšā stāvošajiem un bloķējot viņu sejas ar elkoņiem. Tiesa, ir rokkoncerti, kurus pamest ir vieglāk nekā RS lohavozu centrā.

  2. Vienalga loohs. Sabiedriskais transports ir domāts pensionāriem un skolēniem, normāli veči brauc ar auto. Un tad var iznesties kā vēlas, iebraucot peļķēs un apšļakstot kājāmgājējus, notriecot uz gājēju pārejām pensionārus un māmiņas ar bērniem, kā arī piesārņojot vidi. Bet sliktā ziņa ir, ka nekas no visa tā krāniņu tik un tā nepagarinās.

  3. “23. februāris, kad jānobučo kareivis uz stobra.” Skan kā patriotiski nacbolu dziesmas nosaukums.

    Autora aprakstītais ir Rīgas sabiedriskā transporta pelēkā ikdiena. Patiesu asumu darbam piešķirtu, ja feļetona galvenais varonis būtu sīrietis vai marokānis. Tad Dzintara un Osipova fani aizrīdamies pulētu viens otra stobrus.

  4. Āāāā! Līdz šim neesmu izmantojis visas sabiedriskā transporta sniegtās baudas. Es mācēju tikai vasaras svelmē pārpildītā transportā kāpjot ārā atstāt brangu fartu. Paldies autoram par apgaismošanu!

  5. Personīgi man liekas, ka Salūts uz 9. maiju ir gana smuks, kāpēc gan nepavērot un nepapriecāties, kā gaisā izšļācas kārtējie jevro, ja es kā rīdzinieks, par to esmu samaksājis)) Par to pašu varu rakstīt par visiem citiem Rīgā svinamajiem Svētkiem, kad tiek šauti gaisā mani sūri maksātie nodokļi!

  6. Par tēmu, nekas sevišķs, tiem kam patīk pavērot savādāku dzīvi, nevis visu redzēt tikai caur auto lobavuhas, sānu stikla un aiz augstā žoga…Latvietis ir pazudis savā komfortismā)

Atbildēt uz Loronzo Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *