“Ak, jūs, sasodītie liekuļi!” nodomāju katru reizi, kad kāds no draugiem retvīto jaunāko Dzīvnieku Brīvības skumjo stāstu. Sākumā tas vēl šķita saprotami – dresētāja cirkā sit pērtiķīšus! Tā taču nevar! Ā. Viņa tos sita pāris gadus atpakaļ? Tik un tā nav forši, ka mūsu cir… Ā, ne mūsu, bet gan Sanktpēterburgas cirkā. Nu labi.
Tomēr tagad tas nonācis līdz tādam absurdam, ka Dzīvnieku Brīvība ķer pie katra mazākā salmiņa un cenšas apzināti satraukt cilvēkus: “Redzat! Dresētājas bijušais kolēģis arī ir sitis dzīvniekus!” Pēc līdzīgas analoģijas, ja kāds no jūsu bijušajiem kolēģiem ir noslepkavojis cilvēku, jūs esat bijis līdzdalībnieks. Bet pietiks dzīt tupu demagoģiju.
Es sevi neuzskatu par dzīvnieku draugu. Vēl jo vairāk – man dzīvnieku tiesības ir vienaldzīgas. Un tam ir ļoti vienkāršs iemesls – es nespēju iztēloties, kā jūtas pērtiķītis, kuru iekausta dresētāja. Kā pārliecinātam gaļēdājam, brīžam man pat šķita, ka šokējošajā video dresētāja pērtiķīti nevis sita, bet gan mēģināja viņa gaļu padarīt maigāku un sulīgāku. Tik vienkārši. Man nav nekādas empātijas pret dzīvniekiem.
Toties man ir empātija pret īstajiem cietējiem Rīgas Cirkā. Klauniem. Tieši klauni ir tie, kuri cieš visvairāk. Ja tu esi lapsa, kas piedzimusi būrī, tu saproti būri. Tas ir viss, ko tu zini. Bet, ja tu piedzimsti, nodzīvo labi 18 gadus un tad esi spiests doties cirkā par klaunu, es tev sasodīti jūtu līdzi.
Katra diena ir kā depresīvs murgs. Nesmieklīgi joki, uzspēlēti smiekli un alkohols (gluži kā Skuteļa stand-ups). Visu laiku jāmēģina izklaidēt spiedzošus bērnus, kuri atbraukuši no lauku pamatskolām uz Lielpilsētu. Un tas jāatkārto dienu no dienas. Dzīvniekus pazemo? A jūs klaunu esat redzējis (ne velti ir teicieni: ’saģērbies kā tāds klauns’, ‘kas tas par klaunu?’, utt.)?! Liek uz sejām lielus, sarkanus degunus, izmēda viņu gaitu ar milzīgām kurpēm. Cik ļoti izmisušiem jābūt šiem cilvēkiem, lai ļautu sevi tā pazemot?
“Bet dzīvnieki nevar pateikt, ja viņiem kaut kas nepatīk.”
Savukārt klauni var! Un nesaka. Jo ir jau tā pieraduši pie ciešanām, ka to uztver kā normu. Un dienas beigās, kad murgs ir cauri, kāda ir klaunu atlīdzība par padarīto darbu? Vai mēs viņus turam augstā godā? Nē. Mēs no viņiem baidāmies. Ja man Purvciemā naktī pretī nāktu krievu izcelsmes jaunskungi, es to uztvertu kā pašsaprotamu lietu – tūlīt dabūšu pa seju, ok. Ja man Purvciemā, naktī, pretī nāktu klauns, es apdirsies skrietu prom un neapstātos.
Tāpēc nevajag liekuļot par “nabaga dzīvnieciņiem”, kamēr patiesie cietēji ir tik ļoti apspiesti, ka pat sūda pērtiķītis sabiedrībā izsauc lielāku satraukumu, par īstiem, dzīviem Latvijas klauniem.
P.S.
Sieviete, kura tur plakātu: “LABAS MAMMAS NEVED SAVUS BĒRNUS UZ ŠO CIRKU”, ja tu šo lasi… ej dirst.
Nē. Nopietni. Jā.
Kā profesionāls klauns – pilnībā piekrītu!
Nu nopietni?!? Es neesmu laba mamma? Es savam bērnam mēģinu dot visu, ko iespējams LV dabūt, kas nav visādās īrlandēs un englandēs… man paziņas dzīvo visā plašajā Evropā… un runājot par bērniem un to audzināšanu viņas apskauž mani, jo mums te ir bērniem pieejams viss, lai tas izaugtu izglītots un kulturāls!!!! Mums ir cirks, Leļļu teātris, ir pat baleti un operas bērniem… manējais savos 4 gados ir jau paguvisis redzēt praktiski visu, kas pieejams, kamēr paziņu sīkie kas nedzīvo LV pat skolā ejot vēl nav pat pusi no tā piedzīvojuši… un kkāda dura atļaujas uz plakātiņa uzrakstīt, ka es esmu slikta māte?!? Nē viņa pati ir slikta!!! Ieapējams pat nav māte… jo tādas parasti ir tik aizņemtas ar dzīvnieku glābšanu, ka neviens vecis viņai virsū nekāptu…
Un pilnībā pievienojos raksta autoram- ir pat oficiāli apstiprināta fobija no klauniem! Ar to sirgstot ļoti daudzi cilvēki, kas bērnībā cirkā ir redzējuši kādu alkonautu lielās kurpēs ar sarkanu degunu… šķiet par to gan būtu jābrēc… jo viss ko mans sīkais atcerās no pēdējā cirka apmeklējuma ir kā viņa raudājusi kad klauns kko tur darījis, bet cik forši bijuši mērkaķīši…un kā viens novilcis bikses un to pavada laimīgi bērna smiekli!!!
Kas vainas klaunam? Tā arī ir profesija, tāpat kā aktieris.
Ak nabadzini, klauniem tiek gruti, ka jadzer lai remdetu bedas, wellcome to latgale ceha pidari!
Lai ta suda buda pelnitu sev piki ta del jasit dzivnieki?
Jā dzivniekus kauj nost gaļai, tas ir normali, bet saubos vai tu estu govi zinatu ka vina pirms tam ir bijusi menesi meredeta bada, pec tam ilgstosi sista pirms vina nospraga un beidzot vareja likt steiku cepties.
Varētu padomāt, ka aktierus, trapeces vingrotājus un operas dziedātājus nemaz nesit. Kā tad! Tādu kliegšanu un asaras nevar notēlot. Un kikbokserus? Pietiek Šleseram atvērt muti, lai būtu skaidrs, ka viņš ir bieži un smagi sists.
Socioloģisko aptauju rezultāti liecina, ka ievērojams procents savvaļas dzīvnieku labāk izvēlas pātagu, krātiņu, garantētu darbu un iztikas minimumu un cirka zvaigznes vai mājdzīvnieka statusu, nekā dzīvi permanenti sarūkošā dabiskajā vidē, kasīšanos un zvērīgus kautiņus ar saviem sugasbrāļiem, necilvēcigu konkurenci ar citām sugām par katru iepuvušo ogu vai satrupējušo celmu, aukstumu, badu, cūku mēra vai govju trakuma epidēmijas, hronisku miega badu, seksuālo deprivāciju un sezonālo genocīdu, dēvētu par medībām.
P.S. Ja tas cirka pērtiķis nezinātu, kas ir disciplīna, viņš varētu nožņaugt bērnus.
Manam pērtiķēnam tā bilde http://www.diena.lv/foto/redakcijas-foto/latvija/foto-dzivnieku-briviba-protesta-pret-rigas-cirka-sadarbibu-ar-cietsirdigu-dresetaju-14123560?image=1#gallery šķita ļoti seksīga.
Pohuj dzīvnieciņi. Sirkel of laif. Bet vispār arī pohuj uz cirku – imho cirks kā izklaides forma ir pielīdzināms skriešanai ar stīpu pa ielu vai Čārlija Čāplina mēmajs kīno. Kaukāds arhaisms. Pohuj.
Vienīgie klauni, kas bija smieklīgi bija Maski Šou, bet tas ar tikai tāpēc ka es biju socblokā audzis idiots, kuram jebkas, kas nav balets ir okej, ka tik pie TV var pasēdēt. KS video, IGE tv. bļaģ, tās tik bija televīzijas. A te – klauni. pohuj
Vai protestētāji personīgi iztaujāja pērtiķi? Varbūt viņam patīk, ka viņu iekausta, ko?
Nē, nē, nepadomājiet – es esmu pret vardarbību. Taču vajadzētu sākt ar savu mežu sakopšanu. Gribētu redzēt, kā šie protestētāji aptur ar akmeņiem un mietiem bruņotu un satrakojušos zaķu baru, kas meža pļaviņā piekauj stirnu meitenes, vai mēģina izšķirt divu nārstojošu briežu tēviņu cīņu uz dzīvību un nāvi.
huiņa ar lielo H
Cilvēki, kas jums vainas? Jau esam nonākuši tik tālu, ka jālepojas ar nespēju just līdzi? Pat ja Jums vienalga par dzīvniekiem, tad vajadzētu saprast, ka ja tiek pieļauta viena vardarbības forma, tas rada visatļautības sajūtu un paver durvis tālākām darbībām šajā virzienā. Es personīgi uzskatu par savu PIENĀKUMU cīnīties pret jebkāda veida vardarbību kā pret cilvēkiem, tā pret visām pārējām dzīvības formām, JO varbarbība nav loğiska, kaitējot citiem tu padari pasauli nedrošāku pats sev un palielini iespēju, ka pats piedzīvosi vardarbību, jo, ja tev vienalga par ētiski neattaisnojamām darbībām, kāpēc lai citiem nebūtu vienalga, kad šādas darbības tiks vērstas pret tevi? Par laimi pietiekami daudzi cilvēki jau ir nonākuši pie šāda secinājuma un pateicoties informācijas laikmetam, šī dzīves uztvere izplatās arvien ātrāk. Jūsu izvēle, būt varoņiem un cīnīties par taisnību sev un citiem, vai vienkārši eksistēt un ticēt visam, ko sabiedriskais medijs šodien uzskata par vienu vienīgo negrozāmo patiesību.
Raksta autors is sasodīts stulbenis. Laikam to pats saprot, jo netiek atklāta autora personība.
Un wow, pasūtīt dirst sievieti (!), kas cenšas šo pasauli TEV padarīt labāku (!), pie tam vēl mammu (!). Mēsls.
Labāk aprēkt Kaimiņu (!), savādāk cilvēkiem (?) grūti uztvert satīru (…), kas nesaskan ar viņu uzskatiem (.)(.)
Ketija, tu vispār domā, ko raksti? Kādu piemēru māte rādīs savam bērnam nedirsdama? Tu vispār apjēdz, ka tas ir kaitīgi – nedirst? Tev galīgi jūtu nav!?
Kārtējais raksts par Kaimiņu :///////////
Man goes to doctor. Says he’s depressed. Says life seems harsh and cruel. Says he feels all alone in a threatening world where what lies ahead is vague and uncertain. Doctor says, “Treatment is simple. Great clown Pagliacci is in town tonight. Go and see him. That should pick you up.” Man bursts into tears. Says, “But doctor…I am Pagliacci.”
Ketija arī var iet dirst.
Savā ziņā es piekrītu Ketijai. Tas, ka suņi mēģina mani aprīt vai vērš pret mani emocionālu vardarbību – skaļu kliegšanu, nav loģiski, jo es nekādi neapdraudu ne viņus, ne viņu īpašumu.
No otras puses vardarbība ir dabiska, ko ik dienas pierāda visa dzīvā daba. Es vainotu sabiedrību – homo sapiens ir relatīvi jauna suga, kas iekļuva sliktā kompānijā un savā attīstības gaitā samācījās sliktas lietas no saviem vecākajiem un daudz pieredzējušākajiem brāļiem. Tieši tāpēc cilvēks, morāles normu vadīts, mēģina distancēties no vardarbīgās kompānijas un maksimāli norobežoties no dabas, kurā ir daudz vairāk vardarbības, nekā visās Holivudas filmās un Krievijas seriālos kopā ņemot.
Es ticu, ka Ketija būtu lielisks mediators diplomātiskās sarunās starp tādām neloģiskām dzīvības formām, kā ebolas vīrusi un vakcīnu ražotāji vai attārpošanas zāļu izplatītāji un lenteņi.
…”bet cik forši bijuši mērkaķīši…un kā viens novilcis bikses un to pavada laimīgi bērna smiekli!!!” un vilkumeitene pēc šī domā, ka ir laba mamma, jo no visa pilnvērtīgai bērna attīstībai pieejamā piedāvājuma mūsu valstī izvēlējusies “aizvēsturisku” cirku, kurš iemāca bērnam tieši ko? es saprotu, trenēti virvjudejotāji, spēkavīri, atlētu-vingrotāju grupas- veiklība, spēks, lokanība un meistarība, kas sasniegta ilgstoši trenējoties, bet muļķības darīt izdresēti lopiņi, kuriem liek uzvesties viņiem nedabiski ko tieši var iemācīt bērnam? -mammu, gribu mērkaķīti?
http://www.diena.lv/foto/redakcijas-foto/latvija/foto-dzivnieku-briviba-protesta-pret-rigas-cirka-sadarbibu-ar-cietsirdigu-dresetaju-14123560?image=1#gallery = https://www.facebook.com/vicotiratanare?fref=ts
Družba arī var iet dirst… :D
Kādu laiciņu nebiju lasījis tādu stulbumu. Raksta autors dara to, ko visi, kas cenšas attaisnot savu negodprātību vai stulbumu – viņš savas īpašības piedēvē pretējā viedokļa paudējiem.
Tā džārīte tajā vistas kostīmā ir hipstere+vegāne… tas pasaka visu… gaļu vairāk vajag ēst, tad smadzeņu darbība būs bez traucējumiem…
Mjauka, izlasi uzmanīgāk! Cirks ir tikai viena no vietām kur sīkais tiek vesta!!! Un jā, uzskatu, ka esmu laba mamma, jo bērnu vedu visur, kur iespējams!!!!
Ketija sen nav dabūjusi..
burgeru.
Protams, ka esi laba mamma. Ptotams ;)
Dzīvnieku brīvība vispār ir nākamais Daesh. Tas cirka jautājums ir tikai mazs zobratiņš viņu propagandas mašīnā, kas tik tikko ir iedarbināta. Pēc gadiem 20 latviešu smadzenes būs izskalotas tā, ka nebūs palikuši ne kripatiņa tradicionālās dzīvesziņas. Tā vietā, visi ēdīs tikai salātlapas, brauks ar fiksīšiem un viņu poenākums būs vismaz reizi gadā doties uz Starbucks un pasūtīt lielo sojas latti. Tie daži, kas neiekļausies sistēmā un turpinās Ziemassvētkus godāt ēdot cūkas šņukuru ar speķi, tiks nežēlīgi vajāti, daži pat spīdzināti. Un viņu bērni tiks atdoti seksa verdzībā izbijušiem cirka mērkaķīšiem. Pieminiet manus vārdus.
Bēgļi vainīgi
Vispār jau baigā vienveidība ceha rindiņās no mēneša uz mēnesi, tāpat kā cirka izrādēs. Nav brīnums, ka tādas vilkumeitenes, kas saskata cirkā ko vērtīgu kļūst par ceha auditoriju.
Jūs esat labas mammas un burgeri ar ir labi.
Cirka, kā izklaides formāta, rožu laiki jau sen pagājuši. Mani interesē, kā Rīgas Cirks vēl spēj funkcionēt?
Vai tiešām viņi spēj savākt tik daudz apmeklētāju, lai nosegtu visus izdevumus, un vēl nopelnītu?
Un galu galā – vai gadījumā cirka ēka nav viena no Rīgas nedrošajām būvēm, kuras stāvoklis ir tuvu katastrofālam?
Autor, neesmu tevi agrāk redzējis publicējamies Cehā. Lai vai kā, cerams, šī bija pēdējā reize.
Dzīvosim draudzīgi.
Žetons uzlādētajam ezeram, netur ceha līmeni šis raksts.
C ir C 2016.gada 23.janvāris at 21.34
[…] vilkumeitenes […] kļūst par ceha auditoriju.
Eseja par “ceha [īpaši cienījamo un, neapšaubāmi, īpaši cienījamo] [Ceha īpaši cienījamo patstāvīgo Komentētāju] auditoriju”.
Mēness stari ņirbēja klusajā dīķa krastā tikai tik ilgi, kamēr rēno ūdens virsmu spēji nesaviļņoja asara lēciens, tiecoties noķert zemu lidojošu kukaini. Virsūdens un zemūdens pasaule saskārās tikai īsu mirkli, taču radīja trauksmainu sajūtu, pēc kā atkal jau viss sastinga dīvainajā mijkrēslī. Virs ūdens nedzirdamā lidojumā šaudījās kukaiņi. Mēness gaisma lējās pār visu apkārtni – kā ūdenskritums bez mitas. Zem ūdens vīdēja ātras zivju ēnas, tikpat kā veļi pieguļas naktīs. Reizēm pavīdēja lielāka ēna, pēc kā dažreiz uzsitās ūdens šļakata. Kad tā norima, ūdens virsma turpināja rēni ņirbēt bezvējā. Klusums dunēja bez skaņas. Gaiss bija sastindzis. It kā kustība krastā augošo koku zaros ir, it kā nav, it kā tomēr ir, bet ne tagad. Krasta nogāze zuda krūmāju tumsā. Asara
spalgais lēciens jau sen bija zudis. Tikai Mēness ēna nemainīgi ņirbēja, sniedzot gaismu virs un zem ūdens virsmas. Stindzinošu gaismu, ko tika retumis kāda zivs uzdrošinājās pārtraukt.
Ceha cienījamais ilggadīgais komentētājs sēdēja dīķa krastā, vērodams Mēness pārlieto ūdens virsmu, taču pat nepamanīja šo asara lēcienu. Kāds bija tā kukaiņa liktenis, tas viņam palika nezināms. Viņa prātu un sirdi nodarbināja daudz svarīgākas domas. Kādā sakarā te, bļeģ, kaut kāds neautorizēts lietotājs, kaut vai sieviete uzdrošinās kaut kādu komentāru ierakstīt???!!! Viens, viens, viens, viens, bļe, bļe, bļe, viens, !!!!!, bļe, bļe, viens, viens!
Nu un ka sieviete, māte, kas rūpējas par savu bērnu?! Nu un, ka spēja argumentēt savu viedokli inteliģentā veidā?! Nu un, ka neko sliktu nesaka?! Šis taču ir īpaši elitāro cehs.lv komentētāju klubiņš, kur ikvienam no malas ir tikai viena iespēja – tikt nodirstam. Tāds vienkārši ir likums. Tas ir kā sist sievieti, ja tu esi musulmanis. Vienkārši savādāk nevar. Jo, ja kaut kas notiks savādāk, tad kas vairs paliks pāri no ceha ilggadīgo komentētāju tik rūpīgi koptā pārākuma paštēla?!
Mēness atspulgs ūdens virsmā jau bija zudis. Mākoņi nemanāmi pārklāja debess jumu. Kukaiņu instinktīvā deja pieklusa. Nakts. Zivju ēnas vairs nebija redzamas. Krasta tumsa jau skāva dīķa vidu. Pēdējā zivs lēciena radītā šļakata izskanēja tik klusu, it kā nebūtu bijusi. Virs dīķa sāka celties migla.
Ceha cienījamais ilggadīgai komentētājs noskurinājās, nolamājās un izvilka cigareti. Šķiltavas gan mitrajā gaisā negribēja uzreiz iedegties, nācās šņirkāt vairākas reizes. Taču pēkšņi komentētāja pirksti kļuva stīvi. Šķiltavas nokrita miklajā zālē. Turpat nokrita arī cigarete, komentētāja mutei atveroties baiļu grimasē.
No dīķa ūdens nākošais kailas meitenes tēls izstaroja it kā sidrabainu spīdumu, vienlaikus palikdams caurspīdīgs, kā miglas vāls. Šā kailās it kā meitenes tēla tuvošanās pēkšņi izraisīja nepārvaramus drebuļus. Skudriņas noskrēja pār muguru. Aizrāvās elpa. Gribējās bēgt, taču pēkšņi vairs nevarēja sajust kājas.
Kailā it kā meitene, spīguļodama sidrabainā gaismā, palikdama neredzama, aizvien tuvojās.
Kad ceha cienījamais komentētājs sajuta nāras pirkstu svilinoši salto pieskārienu pierē, tad pasaule pazuda.
Pasaule kļuva brīva no viena augstprātīga agresīva muļķa. Vismaz līdz rītam.
Kad rīta saules staros nāras burvība zudīs, tad jau komentētājs atkal būs atpakaļ un atkal atsāks visus apdirst, kā parasti. Sevišķi tos, kuri uzdrošinās parādīties ceha elitārajā portālā un izteikt savu viedokli.
kāds atvieglojums, ja cilvēkam ir vecuma marasms un pilnīgs paškritikas trūkums! delfu klauns laikam nemaz netaceras, ka pats uzvedas kā īpaši cienījama kaija un regulāri atlido uz cehu apdirst citus.
kaut kā jau tā sāpīte ir jaizkliedz, ja cehs neņem un neņem savā komandā tādu talantu
Vilkumeitene, aizved savu “sīkais” lopu vagonā, ja iespējams.
Pulkstenis sita 18:02. Interneta lietotājs, kurš internetā sevi dēvēja par družbu joprojām atradās ofisā, neirotiskā ritmā lēkājot starp atvērtajiem “Delfi” un “Facebook” tabiem.
Sagaidījis, kad aiziet kolēģi, družba atvēra programmu “Word” un sāka drudžaini
bakstīt klaviatūru, knibinot tuklos un strupos pirksteļus ātrāk nekā turpat blakus, aiz stikla durvīm sēdošā grāmatvede Simona . Dienas laikā bija sakrājušās idejas kārtējam gāzējam, kuram jau bija izdomāts nosaukums ” Rīgas Cirks – klaunu cietums “. Družbu tracināja darba kolēģi, uz kuru jokiem nepārtraukti vajadzēja reaģēt kaut kā paņirdzot pretī. Noguris no nesmieklīga humora un sagaidījis, kad apkārt neviena nav, družba sāka rakstīt.
Aiz sajūsmas pašam par savu ideju družbam trīcēja iekšas, acis neatlaidīgi sekoja tekstam. Burts pēc burta, vārds pēc vārda un pirmā rindkopa bija pabeigta, līdzi gan nesot pamatīgu iztēles izsīkumu, tādēļ turpinājums prasīja vairākas stundas. Ap pusnakti teksts ar mokām bija pabeigts. Družba atvēra “Skype” un ar “drag and drop” metodi nosūtīja “Word” dokumentu galvenajam lapas redaktoram un atgāzās krēslā, aizlikdams rokas aiz galvas. Viņa iztēle atkal bija pamodusies. Savam rakstam viņš jau gara acīm redzēja 365 like, 46 share un apmēram 112 komentārus, kuros uzslavas no visādiem hohmīgajiem mijās ar sašutumu un neizpratni no nelaimīgi aizkaitinātajiem, kuriem raksts lika no naida mutoļot, kā ventas rumbai. Saņemdams aptiprinājumu no redaktora, družba atkal sajuta sevī kontroversāla rakstnieka garu, aizcirta “Acer” vāku, ātri pieleca kājās un devās uz tramvaju.
Kavējoties patīkamās domās par sevi, družba bija nokavējis tramvaju. Arī nauda kontā līdz ar mēneša beigām bija beigusies. Patiesībā tā bija iztērēta jau pirms trim nedēļām. Družba izlēma taxi nesaukt un doties mājup ar kājām.
Iedams caur slikti apgaismoto parku, družba bailēs ik pa brīdim atskatījās, jo ne no kā, ne no šā, kaut kur blakus, ik pa brīdim iečabējās sniegs. Mierinādams sevi ar domu, ka tas varētu būt atkusnis družba pielika soli un devās uz priekšu neatskatoties, lai gan skaidri ar muguru juta kādu ātri tuvojamies. Neizturējis, družba tomēr pagriezās un savā acu priekšā ieraudzīja lielu, spalvainu pērtiķi, kurš piecēlies pakaļkājās vairāk līdzinājās nobriedušam orangutānam. Tam zem vēdera šūpojās milzīgas olas un pamatīga pipele ar sarkanu galu. Turpat uzreiz arī Družba atslēdzās no spēcīga trieciena pa pakausi.
Družba nāca pie samaņas guļot ar vienu vaigu peļķē, kas bija jau iekrāsojusies sārtā krāsā. Kājas bija notirpušas un nosalušas, gaisā bija jaušama svaigu sūdu smaka. Šī smaka bija pazīstama un aizdomīga…
Tikmēr pērtiķis apmierinātā un lēnā solī jau bija atnācis mājās un novilcis spalvaino kostīmu, kuru bija aizņēmies no cirka ģērbtuvēm. Viņš iekūra krāsni un nolika tērpu, kuram bija izmirkuši ceļgali, žāvēties. Viņš ieskatījās spogulī. Seja nebija notīrīta un to joprojām rotāja smaidīga klauna grims. Acīs mirdzēja tikko iekurtās krāsns ugunis. Izģērbies kails, viņš atgāzās klubkrēslā, aizpīpēja belamor un vērojot aiz loga krītošo krusu, gardi iegārdzās, atrijot mūžsenās plaušu krēpas.
Man prieks, ka mans raksts palīdzēja jums uzsākt karjeru literatūrā. Tomēr skumji, ka beigās tā arī nedaleca par, ko es ņirgājos.
A pal ko ir sacensībiņa? Pal galāko komentāliņu vai pal sliktāk slēpto aizvainojumiņu?
pohuj