Rīgai vajag mākslas telpu, nevis mākslu

Šonedēļ pārsteidzu delfu komentētājus ar rakstu par mākslu.

Nesen kultūru un mākslu mīlošo latviešu sabiedrības daļu pāršalca satraucoša prieka vēsts – pēc teju vai trīs gadus ilgušiem rekonstrukcijas darbiem, beidzot savas durvis vēris Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pirmā ekspozīcija jaunajās telpās gan paredzēta tikai nākamā gada maijā, tomēr visi interesenti piecu atvērto durvju dienu laikā varēja iepazīties ar izremontētajām telpām. Ļoti jauki.

Tomēr liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka šo piecu dienu laikā muzeju apmeklējuši vairāk, nekā 100 000 cilvēku. Respektīvi – identisks daudzums tam cilvēku skaitam, kas apmeklē muzeju viena gada laikā (pēc wikipedia datiem). Tātad, lai panāktu, ka latvieši apmeklē mākslas muzeju, no tā atlika vienkārši izvākt ārā mākslu.

Principā, atvērto durvju dienu laikā, muzejā bija apskatāma homeopātiskā māksla, jo darbiem ilgstoši atrodoties telpās, māksla uzsūkusies sienās un beidzot sasniegusi tādu līmeni, kas vidējam iedzīvotājam ir uztverams. Varētu pat teikt, ka tagad māksla uztverama daudz izteiktāk. Latviešu mīlestība pret homeopātiju ir vienīgais racionālais iemesls, kas izskaidrotu 100 tūkstošu cilvēku vēlmi stāvēt rindā, lai apskatītu svaigu remontu.

Kas gan ir 52 000 Latvijas, Baltijas un Krievijas gleznotāju un tēlnieku mākslas darbi, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, salīdzinot ar iespēju apskatīt svaigi krāsotu riģipsi un prasmīgi noslīpētas grīdas. Kas ir leģendāru latviešu lielmeistaru nemirstīgi un nenovērtējami darbi, salīdzinot ar tautā tik silti pazīstamās un mīlētās būvfirmas RE&RE prasmīgo celtnieku veikumu. Ironiski, ka vislielāko apmeklētāju ievērību izpelnījās izremontētā muzeja bēniņu telpa – kupols – jo, acīmredzot, visi vēlējās redzēt, kā izskatās RE&RE uzstādīts jumts. Tā teikt – 34 miljonu remontam vajadzētu turēties, haha.

Pēdējo gadu laikā daudz runāts par to, ka Rīgas iedzīvotājiem nepieciešama sava “mākslas telpa” un sakopta “kultūrvide”. Tukšu Nacionālo muzeju apmeklējušo cilvēku skaits pavisam skaidri norādīja, ka mākslas telpa mums tik tiešām ir nepieciešama. Un tieši pati telpa, nevis māksla. Mēs – latvieši – esam praktiski cilvēki. Tā vietā, lai sarauktu pieri izliktos, ka izprotam kādas gleznas gaismspēli, dziļo mākslinieka domu vai ekspresionisma otas triepienu, mēs labprātāk novērtēsim un komentēsim sienu līstēs nemanāmi paslēptas skrūves, vai prasmīgi kopā salaistus parketa dēlīšus.

Tiesa, būtu lietderīgi padomāt arī par to, kāpēc Latvijas Nacionālo mākslas muzeju gada laikā vidēji apmeklē mazāks cilvēku skaits, kā, piemēram, Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī? Atkārtošu vēlreiz – DAUGAVPILĪ! Padomāt, vai restaurēta ēka padarīs mākslas darbus aizraujošākus un veicinās apmeklētāju skaita pieaugumu arī pēc gada, kad interese par svaigo remontu būs noplakusi.

Pēdējā desmitgadē citur pasaulē muzejos un mākslas telpā dominē inovatīvi un interaktīvi risinājumi, kas apvieno moderno ar seno, tādējādi rosinot apmeklētājus iedziļināties un labāk izprast mākslu. Galu galā – rosinot kaut vai tik vien, kā nežēlot naudu un regulāri apmeklēt muzejus. Bet rīdzinieks, izdzirdot, ka “muzejā atvērta jauna ekspozīcija” diemžēl nodomā “forši, viņi atkal samainīja vietām gleznas”. Un grūti viņam kaut ko pārmest.

Protams, mākslas muzejs jau krietni sen bija pelnījis rekonstrukciju, tomēr aicinu neapstāties pie padarītā, un nākamos līdzekļus ieguldīt tam, lai nākotnē apmeklētājus priecētu ne tikai svaigs remonts un vecas, garlaicīgas gleznas, bet arī kaut kas, ko 21. gadsimta kontkstā patiesi drīkstētu nosaukt par ekspozīciju. Nacionālais mākslas muzejs ir katras sevi cienošas galvaspilsētas seja, tāpēc būtu jauki, ja mūsējā būtu kā Lelde Lietaviete, nevis Laimdota Straujuma.

siena

  1. Tas brīdis, kad no pakešu logiem vēl nav noplēstas līmlentes un garderobē nav instalēts garderobes tantuks, mmm…āksla

  2. Eu nu beidz. Pakešu logi?! Vai tiešām notikusi architektūras izvarošana?
    Vēl trakāks scenārijs būtu tikai Birkerta pieaicināšana rekonstrukcijā.

  3. Ceru, ka attiecībā uz LNMM tā nav, bet remontēta mākslas telpa (jebkura svaigi remontēta telpa satur daļiņu mākslas telpas) var ietvert jebkādus materiālus. Plastikāta pakešu logi taču ir kā popārta šitais, ēēē…, nūūū… Endijs Vorlohs, vot.

  4. Eu, džeki tagad visvisādas paketes ražo, safīra zilais slānis ar raibi izkrāsotu dzidro stiklu nebūtu zemē metama siena!

  5. Nu ko cepās – normāls ekšons dadas mērcē. Var gadīties, par vienu gadsimtu aizkavējies.

  6. Latvāņiem-kartupeļēdājiem īstā māksla ir šāda:
    Kad: 17.dec, Sezona: 14., Sērija: 60.
    Visi gatavojas vakarā notiekošajai operas izrādei. Helēna saprot, ka Vadims nevarēs nospēlēt Buartīno, Buratīno lomu uzņemas Donāts. Visvaldis ielavās viesnīcā un grib saindēt operas dalībniekiem paredzēto kafiju. Krista atsakās braukt uz operas izrādi. Sandijai rodas plāns, kā ieņemt Kristas vietu. Indulis notver Visvaldi. Helēna ir sajūsmā par izdevušos izrādi. Sandija realizē savu plānu – Krista tiek nolaupīta.

  7. [Plūc margrietiņas ziedlapas]
    Piš…nepiš…piš…nepiš…

  8. un kur tad vēl jaunā logotipa iztirzājums? brendings mums latviešiem arī visam iet pa priekšu!

  9. Es nebiju. Man pohuj uz muzejiem, izstāžu zālēm un galerijām – ar vai bez gleznām. Pilnīgi nestāv. Un pagāšais vīkends pierādīja, ka visiem pārējiem arī pohuj. Galvenais aiziet ietusēt, sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Pagozēties bomondā. Wannabe mākslas cienītāji. HA! Lašaras!

  10. Paldies autoram par šo rakstu. Patiesi, smieklīgi un skumji.

  11. Reizēm jūs izklausaties pēc normāliem pidaraseļiem, šad tad ir desmitniekā. Kā šoreiz

  12. Man tās skaistās ēkas rigtīgi patīk. Francijas, Anglijas, Spānijas, Vācijas vai Latvijas muzejs – vienalga. Tā māksla jau ir laba, bet tās ēkas ir daudz iespaidīgākas! Skaistākie mākslas darbi ir tie, kuri tika gleznoti uz sienām vai griestiem – Mikelandželo, Da Vinči…
    Taka ēka vienmēr ir svarīgāka par to mākslu.

    Par to apmeklētību, viņi piereģistrēja katru trešo biļeti- cmo procent!

  13. Kādreiz man pietika ar tām afišām pie MM ieejas, lai konstatētu, ka tur atkal ir izvietotas krāsainas bildītes. Tādu vārdu kā “Vilis Ozols” izlasīšana šajās afišās tikai stiprināja manu pārliecību, ka man šajā muzejā nav, ko darīt. Lai arī ir cilvēki, kuriem liekas, ka neinteresēties par īsto mākslu ir kas nosodāms un Ugunsgrēku skatās tikai mājsaimnieces, bet es esmu tāds, kāds es esmu, un, kaut arī Ugunsgrēkam līdz nesekoju, manuprāt, šis seriāls patiešām ir interesantāks par MM ekspozīcijām – nekomentējot sižetu, tur vismaz ir dažas simpātiskas aktrises, kuras dažkārt parādās apakšveļā un nospēlē uz maniem dziļākajiem instinktiem.

    Muzejam, ja tas vēlētos ko mainīt, vajadzētu palīdzēt man saprast mākslu, skaidrot, vismaz dot kādu mājienu, modināt manī aizrautību, interesi. Šobrīd, apmeklējot muzeju, manu pieredzi varētu raksturot frāze “nesaprotu, kāda huja pēc šīs krāsainās bildes ir muzejā pie sienas.”

  14. Es jau labprāt gribētu redzēt tās jaunās, izremontētās LNMM telpas, bet kāda jēga, ja neatceros, kā izskatījās pirms remonta? Nav jau ar ko salīdzināt.

  15. Es labprāt aizietu uz LNMM tukšajām telpām, ja pastāvīgās ekspozīcijas eksponātu kontūras būtu atzīmētas uz sienām un grīdas ar līmlenti – gluži kā līķu apveidi nozieguma vietā ar klāt pieliktiem paskaidrojošām plāksnītēm, piem., Zaļkalna Cūka.
    P.S. Vienmēr esmu gribējis paglaudīt šo ruksīti. Nedrīkst.

  16. Turpiniet balsot par esošo valdību, nīdekļi sranie.

  17. Vai smarža ir pieskaitāma pie mākslas? Interesanti būtu izveidot smaržu un smaku izstādi, piemērm, beigtu zivju un jaunāko sieviešu smaržu. Cilvēkiem gan būtu kaut kā jānoizolē savējās, lai netraucētu citiem ostīt, bet tomēr. LNMM man vienmēr paliks atmiņā kā kaut kas nemainīgi garlaicīgs. :)

  18. Andronu par prezidentu

    Andron Mc, kā var nobalsot par valdību (aka Ministru kabinetu)?

Komentēt