Reizēm labāk nevajag

Pēc četru dienu klusēšanas iezvanījās mans telefons.  Nepazīstams numurs – patīkams stress, apjukums un neziņa par to, kas sagaidāms. Sirds sāka sisties straujāk. Gluži kā tajā dzimšanas dienā pirms trim gadiem, kad saņēmu dāvanu . Telefons niķojās, taču vairākas reizes spiežot plastmasīgi gumijoto taustiņu ar zaļo klausuli, beidzot izdevās uzsākt sarunu.

– Hallo, vai Mārcis?
– Nē, šeit Juris
– Atvainojos, būšu nepareizi piezvanījis.
– Haha, nekas,…

Zvans pārtrūka. Turot klausuli tuvu vaigam, pieklusinātā balsī turpināju sarunu. Nekas… Nekas. Kam negadās…Ko dari? Vai vēlies atnākt uz siltu maltīti varbūt?

Apsēdos savā pelēkzaļajā un saplaisājušajā īstas ādas dīvānā, ko pirms vairākiem gadiem atradu lieliskā lietoto mēbeļu izpārdošanā. Ja viņam atlaiž rokturus, uz tā var ērti gulēt. Varbūt par divas personas.

Klausoties lampu un datora dūkoņā, atskrūvēju 2L siltas kolas pudeli, jo zināju, ka tūlīt atgriežos pie tilpumā mazākā, taču dvēselē jaudīgākā Komandora. Agrāk es domāju, ko sevī leju, taču patiesībā tam ir nozīme tikai publiskās vietās. Pie bāra letes nekas negraus tavu statusu vairāk kā teikums „bārmen, man lūdzu Komīti ar kolu!”, taču mājās, kur neviens tevi nevērtē, sēžot apakšbiksēs un t-kreklā, vari atļauties izslēgt cenzūru un pēc iespējas ātrāk iegūt nepieciešamo garastāvokli nakts pārlaišanai

So, bye bye Miss American Pie
Drove my Chevy to the levee, but the levee was dry

Dzirdu kā man atkal zvana. Ērti iekārtojies pie divām pudelēm un portatīvā datora, es raudzījos uz tālāk stāvošo telefonu – atkal nepazīstams numurs. Visticamāk tas pats. It kā jau varēju pacelt, bet kaut kas man lika ieklausīties zvana melodijas lirikā un aizdomāties…

Them good ol’ boys were drinking whiskey and rye, singing…
This’ll be the day that I die
This’ll be the day that I die

Pavēru tukšu acu skatienu sava datora aizmigušajā ekrānā. Tā glancēti tumšajā virsmā var skaidri saskatīt manus vaibstus un pāris nenodzītos rugājus. Vismaz viņi nav riži. Vismaz viņi nav riži…

Iedzēris kārtīgu šļuku dzeltenīgās dziras es sarāvu uzacis, stiepos pēc kolas un sapratu, ka nejūtos labi. Taču viss iepriekš minētais ir sīkums – iedomājies, cik sūdīgi jūtas tie, kuri piedalās šovā Precamies?

  1. Aizkustinoši un sirdi plosoši.

  2. Skaisti. Šādu tekstu vajag iekopēt teksta redaktorā, izvēlēties izsmalcinātu, klasisku fontu, izdrukāt uz bieza papīra, un lasīt mājās, vēlams pie kamīna vai krāsns, dzerot kafiju ar īru viskiju.

  3. Šarmantais kroplis

    Šis raksts iedvesmo iedzert vienatnē un paraudāt, skatoties spogulī.

  4. Man patika tavs raksts, tomēr es jūtu tev līdzi. Iesaku tev rīkoties šādi: uzraksti uz tualetes poda “šeit dus pēdējais, kas manī bija palicis no cilvēka”. Ceru, ka palīdzēs.

  5. Izdarīju tā. Kas tālāk? Tiešām palīdzēs?

  6. Spēcīgi rakstīts! Es tik stāsta beigās īsti neizpratu no kā radās tā nelāgā jušanās, no Komandora?

Atbildēt Treneris ¬
Atcelt atbildi