Purkšķis izvēdinātā klasē jeb kā izgaist atbildība par Tērbatas ielas pasākumu

Pamatskolā manā klasē īslaicīgi mācījās Dinārs, kurš iekakāja burciņā un atstāja to pa nakti skolas datorklasē, lai nākamajā rītā viss neganti smirdētu pēc fēcēm. Jau laikus paredzot viņam dižu nākotni mākslas performanču virzienā, es biju nedaudz apburts ar viņa personību. Ne tā, ka es vēlētos līdzināties, protams. Man gluži vienkārši viņa mazie “uzvedumi” šķita fascinējoši visos līmeņos – no plānošanas līdz realizēšanai un tad līdz sava izskaidrojuma prezentēšanai. Konceptuālā līmenī par to atminējos Tērbatas ielas koncerta sakarā.

Kā jau Cehs.lv autoram pienākas, es nemācījos prestižā bagātnieku privātskolā, kur visi skolotāji vienmēr ir skaidrā un pamācoša iesnuķēšana neskaitās norma. Gluži pretēji. Mūsu skola paredzēja tās audzēkņiem gan saskaldīt malku, gan to sanest, un to visu – pusdienu starpbrīža laikā. Turklāt riskējot, ka blakus mājā dzīvojošie krievi atkal atnāks iedot pa galvu gan nesējiem, gan darbmācības skolotājam, kurš uzraudzīja visu procesu.

Ar to es vēlējos pateikt, ka labi ventilēta un smalki iekārtota datorklase nebija īsti mūsu skolas stilā. Ja kāds tajā uz nakti atstāja burciņu ar siltiem sūdiem, aromāts ātri vien izplatījās, uzsūcās un nobāzējās uz palikšanu gan labdarībā iegūto datoru uzkarsētajā kabinetā, gan tā apkārtnē. Dinārs sūdu (turpmāk tekstā DS) dēļ attiecīgajā dienā stundas nevarēja norisināties pat pie šīs pamatskolas standartiem.

Kad nākamajā dienā atgriezāmies aukstā, taču izvēdinātā klasē, skolas vadības stratēģija paredzēja Dināru strostēt visu priekšā. Kā paraugprāvu pārējiem potenciālajiem burkā klucētājiem.

Klasesbiedru starpā pārsteigumu nebija. Visi zināja, ka tas norisinājās ar iepriekšēju nodomu, jo performancei bija laba reklāmas kampaņa. Dinārs visu malkas nešanas starpbrīdi nespēja aizvērties par to, ka viņam ir nepārvarama vēlme pied**st burku un atstāt to uz nakti datorklasē. Tāpat viņš, visiem dzirdot, klāstīja savus nolūkus ķīmijas kabinetā nozagt burciņu, jo Dinārs tomēr ir smalks kungs – neies jau kakāt uz grīdas vai saujā. Vienīgais, kas izpalika pilnam mārketinga atvēzienam, bija reklāmas plakāti un rullītis TV24. Iespējams, pat savs raidījums ar nosaukumu “Dr. Dinārs”.

Taču brīdī, kad viss nonāca pie atbildības jautājumiem, Dināra uztverē situācija nebija tik vienkārša. Viņaprāt, bija jāsāk meklēt patiesais vainīgais.

Vispirms, protams, pamatskolas retorikas līmenī tika apelēts pie likuma burta, apgalvojot, ka nekur nav aizliegts ietūcīt sūdu burciņā un atstāt to uz nakti. Kad vadība tika galā ar šo argumentu, Dinārs vainoja klasesbiedrus un darbmācības skolotāju. Zinādami, ka briest DS sabotāža, neviens no iepriekš minētajiem necentās viņu atrunāt (skaidrojums: ja klasesbiedriem tas vienkārši šķita rēcīgi, tad darbmācības skolotājam savukārt besīja datorstundu pasniedzēja).

Pēc tam viņš apelēja pie skolas ventilācijas sistēmām, kas viņa uztverē bija vainīgas pie tā, ka DS smaka netika pienācīgi izvadīta, kā rezultātā nācās atcelt stundas. “Kā es varēju zināt, ka tā voņīs,” teica Dinārs, balansējot kaut kur starp šoku un lepnumu.

Sarunu vešanas rezultātā starp Dināru un skolas vadību netika panākts konsensus, jo atbildība izdalījās starp daudzām iesaistītajām pusēm. Gan klasesbiedriem, kuri neatrunāja no DS performances, gan darbmācības skolotāju, kurš pat iedrošināja Dināru un pateica, kur dabūt ķīmijas kabineta atslēgas, gan skolas dežuranti, kura, veicot apgaitu, ignorēja pieaugošo smaku un laikus to nenovērsa, gan skolas tehnisko stāvokli, kas ļāva attīstīties siltumnīcas efektam, gan nedaudz arī pašu DS idejas autoru. Tobrīd izjutu šoku, kā tik primitīvu vandālismu varēja aizvilkt līdz kolektīvajai atbildībai.

Es šo stāstu biju nolicis atvilktnē ar uzrakstu “gan jau kādreiz noderēs”. Pagājušās nedēļas notikumi Tērbatas ielā lika man to atkal izvilkt un ar nostalģisku smīnu pārskatīt.

Gājēju ielas atklāšana pirmsvēlēšanu mēnesī bija plaši reklamēta tieši politiskajā kontekstā. Vairākas apmaksātās reklāmas “Facebook” tieši no Rīgas restartētāju partijas un viņu pārstāvjiem pirms pasākuma, bet pašas atklāšanas laikā ļaudis ar partijas logotipiem un bukletiem bija sastopami teju visas ielas garumā. Tik tālu tas bija lielisks “Attīstībai/Par!” un “Progresīvo” saraksta aģitācijas pasākums, sabiedrībai starp rindām sakot: “Mēs šo uztaisījām!”

Tiesa, līdzīgi kā sūdam burciņā, arī šim bija savi riski, proti, Covid-19 noteikto ierobežojumu laikā rīkot bezmaksas koncertu ar populāru grupu ārkārtīgi izreklamētā pasākumā… Kurš gan būtu domājis, ka ieradīsies ļaudis, vai ne?

Brīdī, kurā pasākums trāpīja ventilatorā, “Mēs šo uztaisījām!” piegājienu ļoti strauji nomainīja “Mēs vērtēsim, kurš šo uztaisīja!”. Vainīga bija stulbā sabiedrība, kura nemācēja normāli ievērot 2 metru distanci, pat neskatoties uz to, ka “Carnival Youth” no skatuves teica, lai ļaudis ievēro distanci. Tāpat akmens tika mests policijas virzienā, kura pienācīgi nespēja nodrošināt ierobežojumu ievērošanu. Bet Rīgas domē atbildība sadalīta starp vairākām struktūrvienībām. Būtībā vainīgi ir pilnīgi visi, bet tikai tāpēc, ka pasākums nogāja greizi. Ja pasākums būtu izdevies lieliski, tad gan tā organizatori un idejas autori ar uguni jāmeklē nebūtu. Tie paši uzrastos tavā “Facebook” ziņu lentē kā apmaksāta politiskā reklāma.

P.S. Apstāklis, ka distancēšanās noteikumu publiskā seja ir ministre no partijas, kuras ietekmē atrodas Rīgas domes pagaidu administrācija, kura rīkoja šo pasākumu, gluži vienkārši ir pārāk komisks, lai to kariķētu vēl atsevišķi.

2 Replies to “Purkšķis izvēdinātā klasē jeb kā izgaist atbildība par Tērbatas ielas pasākumu”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *