Pulkstenis III

“Skaties, skaties, Deimons tūlīt noskūpstīs Elenu!”
“Labi, mazā, lai viņi bučojas, bet man jāiet… parkinga laiks beidzas.”
Ņikita noglāstīja meitenes pakausi. Tā bija tradicionāla atruna, ko viņš lietoja šādām Tindera čiepiņām. Netflix and chill – tā viņi bija nosaukuši šo vakaru, taču Netfliksā skatīties vampīru seriālu ar Zandu viņš netaisījās.
“Es tev uzpīkstināšu!” viņš uz atvadām izsauca vēl vienu rituālo frāzi, lai gan zvanīt netaisījās un to, domājams, zināja viņi abi.
Jau atnācis mājās un iegājis dušā, Ņikita pēkšņi satrūkās – pulkstenis!!! Viņa glītais, tūrisma izstādē uzdāvinātais koka pulkstenis bija palicis pie Zandas. Laikrādi gan viņš bija dabūjis na haļavu, no biznesa partneriem, taču bija jau to paspējis iemīļot, un tradicionālā pulksteņa nakts atdusas vieta mazajā sarkanajā kastītē uz tumbiņas tagad it kā mēdījās ar ļaunu tukšumu. Varbūt tomēr uzzvanīt Zandai? Bet tad būs atkal pie viņas jābrauc un bezmaz vai jāuzsāk attiecības. Nu nē, lai paliek.

Zanda nemaz negaidīja, ka Ņikita zvanīs. Tādus puišus viņa satika bieži, kamēr Stass bija Polijā, un viņai bija vienalga. Taču pulksteni gan vērīgā acs pamanīja jau tajā pašā vakarā, turpat pie gultas, blakus prezervatīvu paciņas iepakojumam. Abi lietiskie pierādījumi bija steidzami jānovāc, jo Stass būs klāt jau pēc divām dienām. Iepakojums, saprotams, tūlīt pat nokļuva misenē, taču pulkstenis… kaut kāds jocīgs, koka ar dīvainu ķeburu. Būtu vēl metāla, varētu uz lombardu aiznest. Izmest?… Žēl, pulkstenis tomēr gāja. Un tad Zandu pārņēma epifānija – rīt taču bija jāiet uz Sigitas sīča dzimšanas dienu un viņai joprojām nebija dāvanas. Lūk!

Toms lēnām attina vaļā iepakojumu. Dāvana bija kvadrātaina, vai tiešām atkal grāmata? Taču, nē, tā bija kaste, kurā atradās … pulkstenis. Tāds dīvains, koka, ar hieroglifu apakšā. Pulkstenis – viņam?! Hm, nu labi, pamēģinās.
“Tu lohs esi, kas tas par jefismu?”
Garais Jānis un Zilenieks ņirdza tieši sejā.
“Tas? Pulkstenis… mammas draudzene uzdāvināja.”
“Pulksteņus nēsā tikai pediņi. Un šis ir riktīgs pidarasu pulkstenis, no koka.”
“Paši jūs esat pediņi! Ejiet dirst!”
Toms pietvīka, taču draugiem principā bija taisnība. Pulkstenis dīvaini spieda roku, laiku viņš tāpat skatījās telefonā, un arī tas koks… dīvaini.
Pusdienlaikā lēmums tika pieņemts. Viņš devās pie Dedpūla.
“Klau, man ir viens baigais gadžets. Pulkstenis. Mainu pret trim zaļajiem.”
“Kāds vēl gadžets. Parādi. Koaaa? Kas tas par sviestu? Tu zini, cik zaļais maksā?”
“Tas ir koka…”
“Hujoka.”
“Bet te ir hieroglifs!”
“Kāds vēl hieroglifs, tas ir Jumis, bambān. Labi, viens zaļais.”
“Varbūt divi?”
“Iebāz sev dibenā to koka sūdu, dzirdi.”
“Labi, labi.”

Dedpūls jeb Kristaps ar nevērīgu žestu sagrāba pulksteni un iebāza to kabatā, pretī izsniegdams maisiņu. Tiklīdz Toms pazuda aiz stūra, viņa seja savilkās triumfējošā smīnā. Sīkais bambāns bija par vienu – vienu zaļo notirgojis pulksteni. Un vēl kādu! Koka ar iegrebtu latvisko zīmi!
Pulksteni Depūls nēsāt netaisījās, taču viņam bija cita ideja. Ar šo koka brīnumu viņam beidzot bija iemesls atjaunot attiecības ar Paulu, kura no pulksteņa detaļām taisīja rotas.

“Kas tas tāds?” Paula savilka uz augšu šaurās uzzīmētās uzacis.
“Tu taču taisi rotas no detaļām… Dāvana tev.” Skarbais Dedpūls savilka lūpas mīlīgā rozītē.
“Muļķis! Es vairs netaisu rotas. Tagad gatavoju skrubjus.”
Taču dāvanu Paula iebāza somā. Lai vienkārši atriebtos tam kretīnam par to reizi, kad viņa tualetē bija pieķērusi Kristapu ar daiktu Resnās Lilitas mutē.

“No kurienes tev tas?”
“Ai, viens puika skolā uzdāvināja. Nezinu, ko ar to darīt, varētu ielikt bildi, bet man jau pilns instagrams ar pulksteņiem.”
“Eu, man reāli patīk. Nekas, ja es paņemšu?”
“Protams, tēt.”
Vents uzlika pulksteni uz rokas. Nudien stilīgs. Meitai bija laba gaume, gluži kā mātei, viņš atzinīgi nodomāja.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņš atvēra gribu.lv. Kā parasti, inkognito variantā, sieva gan viņa datorā nelīda, bet mazums. Tad uzklikšķināja uz attiecīgo sadaļu un pārskrēja pāri sludinājumiem, kamēr atrada to, kas viņu interesēja. Pirmkārt, lai puisim būtu ap trīsdesmit, vecāki viņam nepatika, otrkārt, krieviski runājošu. Latviešu vidē viņš – veiksmīgais uzņēmējs un mecenāts – bija diezgan pazīstams, krievu valoda tomēr garantēja lielāku anonimitāti.

“Nu man ir jāiet… “ Viņš pameta atvadu sveicienu Ņikitam. “Parkinga laiks beidzies.” Puisis saprotoši nožāvājās un pamāja pretī.
Tikai, jau iesēdies mašīnā, Vents saprata, ka pulkstenis, jaunais koka pulkstenis, kuru viņš bija paņēmis no meitas, bija palicis uz Ņikitas tumbiņas. Viņš to bija nolicis blakus lampai, starp grāmatām un prezervatīviem. Tur atradās maza sarkana kastīte, kurā pulkstenis perfekti iegūla, tā it kā šī vieta būtu paredzēta tieši tam.