Protesti ir budžeta festivāli – idejas ielu jandāliņiem Latvijā

Atpazīstamākais pasaules bacilis izkārtojis vidi, kurā dažādi mūzikas un mākslas festivāli ir aizliegti. Tomēr apslāpēt dziņas, kas mudina izpausties barā, tam nav izdevies. Ir arī iemesls – cilvēki visapkārt zemeslodei ir pikti. Piktums tos mudinājis doties gājienos pa vietējām brīvības ielām un doma laukumiem, lai gavilētu par savām pārliecībām. Piemēram, to, ka policijai un citiem drošībniekiem neklājas zvetēt miermīlīgus cilvēkus ar valdības izsniegtajiem gumijas dandāļiem vai citādi pazemot un pat nokaut.

“Cehs.lv” Līdzību un sakritību institūta vecākais analītiķis Kristaps Āls šo notikumu fonā veica apjomīgu pētījumu, kurā atklājās lērums kliedzošu līdzību starp protestiem un festivāliem.

K. Āls atgādina, ka viss aktuālais ar zināmu nokavēšanos ierodas arī Latvijā. Tātad arī šeit iespējams kāds daudzskaitlīgs pasākums, kas līdzinās tiem, ko redzam lielākajās ASV un Eiropas pilsētās. Piedāvājam izskatīšanai dažus modeļus, kā pašmāju iedzīvotāji varētu izpausties, ja nu šis modes kliedziens pāršalc Latviju.

Taču vispirms par līdzībām starp demonstrācijām un festivālēšanu. Abus vieno sekojoši elementi: ugunskuri, klaigāšana, saukļi, draugu bariņi, galvenie mākslinieki, pasākumam pielāgots apģērbs un jandāliņš, kas, metoties tumsai, paliek vien sparīgāks. Piekritīsiet, līdzības ir uzkrītošas – un tās nav iespējams nepamanīt.

Ko varam darīt mēs? Kā mēs varam iet ielās un festivālēt?

Pasaules protestos centrālā tēma jeb tā saucamais hedlaineris ir Džordža Floida brutālā noslepkavošana un attiecīgi rasisms kā tāds. Spriežot pēc publiskās retorikas un jau notikušajiem pasākumiem, Latvijā piketu līmenī “melnās dzīvības” rūp ļaudīm, kuru sabiedrības un politikas izpratne ir kaut kur starp “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari” un Selmas Levrences tviterlapu. Varam secināt, ka šis jautājums īpašu vērību ārpus pāris Džordža Stīla pārdomu negūs, kā arī plaši protesti mūsu platuma grādos nav gaidāmi.

Taču nav tā, ka mums nebūtu potenciāla iespējām radīt svinīgus apstākļus, kas varētu pārvērsties burvīgā ielu festivālā. Lūk, daži Līdzību un sakritību institūta varianti, kā šāda piegriezuma festivāli varētu izpausties Latvijā.

Latgaļu dialekta protests pret augšzemnieku dialektu. K. Āls, protams, nav nekāds Juris Viļums vai zilais Latgales māls, taču skaidrs ir viens – augšzemnieku latgaļu dialekts šķebina tikpat ļoti kā Austrumeiropa Rietumeiropu un otrādi.

8B klase protestētu pret 8C. Atceries, ka tieši tava klase allaž bija vistrakākā, skaļākā un burtiski “kreeizīī”? Zinām, zinām – to pēc absolvēšanas apgalvo visas klases, taču tava klase atšķirībā no pārējām “čista” bija īsti rakari. Un visi, kuri apgalvo pretējo, būtu pelnījuši, lai viņiem kāds izretina redeli. Šis būtu temats, ko beidzot vajadzētu atrisināt pavisam.

Protams, jāizceļ arī klasiķi – 16. marts pret 9. maiju. Katru gadu mēs redzam vienu un to pašu retoriku, vienas un tās pašas provokācijas. Būtu tikai godīgi vienreiz kolektīvi visiem sanākt kopā un kārtīgi izspriest, kā tad īsti interpretēt tos vēstures notikumus, lai varam tam mest mieru un dzīvot tālāk.

Latvijas tauta pret “Pasažieru vilciena” jaunajiem vagoniem. Protams, “Pasažieru vilciens” un “jaunie vagoni” jau ir oksimorons, taču, kamēr igauņi kopš ES piešķirtajiem dālderiem jau otro reizi maina savu vilcienu sastāvu, latvieši aizvien šad tad patiesājas par pirmo vagonu iegādi. K. Āls ierosina, ka kritiskais punkts jau ir garām un mēs varam kolektīvi pieprasīt, lai Latvijas tauta turpinātu braukt ar padomju laika lūžņiem. Tas būs smalks retro piesitiens gan tūristiem no Rietumeiropas, gan smeldzīgs atgādinājums mums pašiem.

“Wolt” pret “Bolt”. Šis jau sen nav jautājums par to, kurš manu burgeri atvedīs siltāku vai kebabu paspēs piegādāt, pirms tas pēc ietīšanas folijā būs kondensējies līdz neēdamai putrai. “Wolt” pret “Bolt” kārtīgam rīdziniekam ir principu, reliģijas un pārliecības jautājums.

Reperi pret metālistiem. Kristaps Āls jau, protams, nevēlas būt kūdītājs, bet vai tiešām jums visiem šķiet, ka šeit divtūkstošo gadu sākumā tika atbildēti visi jautājumi? Lai arī pa ielām vairs nemanām platbikšainus zēnus vicojam prom no kirzavikiem, tas nedzēš gruzdošo nemieru, kad gar “Melno Piektdienu” nobrauc kāds auto ar atvērtiem logiem, skandējot tā brīža aktuālāko repa gabalu.

Talsu ritulis pret Holandes sieru. Latviskā dzīvesziņa pret globalizāciju. Jautājums īpaši aktuāls jūnijā, kad spilgtākie rituļa aizstāvji lielveikalā varētu melnās baikās un sakrustotām rokām nostāties ap Holandes siera plauktu.

Kā redzam, kur spļauj, tur potenciālais festivāla pamats priekšā. Un tomēr: vai to vajag? Dedzināt uz ielas “Belarus” riepas un muldēt svešus saukļus ir romantiski, taču revolucionārais naivums izplēn, pieaugot vardarbībai. Vēlme pēc pārmaiņām ir laba, taču, ja tā ir tikai vēlme bez taustāma ietvara, tā labākajā gadījumā pārvērtīsies par KPV valdībā.

Arī festivāls ir protests. Protests pret garlaicīgu darbu, bezgalīgām lekcijām, ikdienišķiem 90 grādu pagriezieniem – kopsummā protests pret dzīvi bez emocionāla vingruma.

Pati būtiskākā nianse, kas vieno protestēšanu un festivālēšanu. Arī pēc festivāliem ne vienu vien ir piemeklējusi bezjēdzīgi “pajātu” spēku sajūta. Ko tas galā deva? Kam bija jēga? Ko es vispār redzēju, satiku, pārdomāju? Laikam neko, es vienkārši esmu netīrs un sasvīdis kā ducīga sivēnmāte pēc rukša vizītes. Ticu, ka tāda pati sajūta pārņēma pēc Lietussargu revolūcijas, novadu reformas protestiem, 13. janvāra ņemstiņa un citiem ielu festivāliem.

Nepiemirsīsim, ka ar sīko huligānismu sabiedrību neizmainīt.

1 Reply to “Protesti ir budžeta festivāli – idejas ielu jandāliņiem Latvijā”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *