Prostitūtas? Izspiedēji? Labdarība?

TV aizvien bija ieslēgts un blakus gulēja pudele, kas veltīja man nožēlas pilnu acu skatienu. Var jau būt, kļūdos, taču varu apzvērēt, ka dzirdēju viņu sakām „atver logu, ielaid telpā svaigu gaisu, citādi mēs te abi dirsā nosmaksim!” Izpūtu kārtīgu devu gaisa atsvaidzinātāja, uzvilku šmotkiņas un devos prom pirms tās ir piesūkušās ar to, ko viņi sauc par ceriņu aromātu. Svaigs gaiss, izrādās, pārsteidzoši smird.

Mana ikdiena nav satraucošu notikumu un spontānu lēmumu pilna. Pat neapsvēru variantu, ka būšu spējīgs sevi pārsteigt ar nezināmas izcelsmes tetovējumu, mistiski zilu aci vai nepazīstamu cilvēku raidītiem acu skatieniem, kas pauž „hej, trakuli – tu vēl dzīvs? Tu nu gan dod, zvērs, haha!”. Nē, es to nepazīstu, tas nav man. Turklāt Valmiera ir pārāk maza tādām aktivitātēm. Nav iespējams pat uz veikalu pēc āboliem aiziet, neuzskrienot virsū avīžzēnam, mēram un šerifam, kurš pie viena arī prasmīgs namdaris. Visas sarunas sākas un beidzas ar “Ahoi Valmier’ Puik’!” Ne pārāk pateicīgi īstai rokenrola bohēmai. Taču viena lieta šoreiz man nelika mieru.

Tālrunī pēdējais zvanītais numurs plkst. 04:43 bija nezināmas izcelsmes. Mans satraukums bija spēcīgs. Gluži kā vecpuiša labā roka. Varbūt esmu uzdrošinājies piezvanīt šķietami vieglajai kasierei no Maximas un iznīcinājis visas nākotnes cerības viņu savaldzināt, lai tiktu pie atlaidēm gaļai. Varbūt esmu piezvanījis loham no pamatskolas, lai izaicinātu pēc stundām sporta laukumā. Varbūt beidzot esmu noskaidrojis vai Rīgas prostitūtas brauc uz reģioniem. Neziņa ir destruktīva, tāpēc biju apņēmības pilns no tās atbrīvoties.

Ar nelielu kņudoņu vēderā piespiedu gumijoto zaļo klausules pogu. Prātā izspēlēju dažādus scenārijus. Biju sagatavojis nelielu atvainošanos, patīkama pārsteiguma frāzes, taču aizvien nezināju kā pavaicāt ar ko runāju tā, lai saglabātu stilīgā un vēsā džeka imidžu. Cerēju, ka viss norisināsies pats no sevis. Zvans.

„Pīīīp. Paldies, Jūs esat ziedojis latu dzīvnieku patversmei.”

Es jutos appists. Divreiz. No otras puses – nojautu, ka dziļi sirdī esmu labs cilvēks.