“Te derētu nobruģēt,” īsajā acumirklī starp pirkstu aso cirtienu pa priekšējā rata bremžu rokturi un tumsu, ko ieslēdza automašīnu lukturu gaismā vizuļojošā, slapjā asfalta spējā satikšanās ar degunu, paguva nodomāt Kaspars.
Asfalts novembra pievakarē bija auksts, bet Kaspara tumsa bija silta un smaržoja pēc karstām melleņu klimpām, saldajai zupiņai tekot gar mutes kaktiņu, un, ja ēdājs straumīti laicīgi nenoķēra ar mēles galu, tiekot arī līdz zoda līnijai, tālāk nopilot un nošmucējot kreklu.
“Vecīt, eu, vecīt, tu dzīvs? Kaspi? Vecīt?”
“Ghņņņ!” Kaspars ar roku atgaiņājās no Māra, kurš viņam pliķēja pa vaigiem.
“Hū… bāc, tev visa seja asinīs. Deguns čista lauzts. Nevajadzēja mest pa mēmajiem. Moš tevi notriektu un vēl kompensāciju pēc tam izsistu.”
“Āāāhņņ,” Kaspars labrātāk būtu palicis tumsā pie melleņu klimpu bļodas. Deguns pulsēja un bija pieņēmis baklažāna nokrāsu un veidolu.
“Turies, viena sieviete ātros jau esot izsaukusi. Izskatās, ka tavam veļļukam arī viss ok.”
“Āāā, bļāģ,” pirmais artikulētais vārds no Kaspara mutes izlauzās, cenšoties uztrausties sēdus. Mugurā iedūra kā ar nokaitētu dzelzi.
Notiekošo vēroja kādi 10-15 cilvēki, daži apspriedās. Kāds vēlreiz skaļāk pārprasīja, vai ātrā palīdzība jau izsaukta, tad, saņēmis apstiprinošu atbildi, piegāja pie Kaspara un Māra, piedāvājot cietušajam ūdeni un salvetes.
“Eu, pavācies malā, vecīt. Kaspis jau tā aizņem pusi veloceliņa, nebloķē tu visu,” Māris uzsauca.
Ap stūri divus kvartālus tālāk iznira sirēnu skaņa, zila atblāzma dricelējās veikalu skatlogos.
“Turies, dzirdi, ātrie.”
Pēc pusminūtes mediķu busiņš bija klāt, šoferis strauji nobremzēja, feldšeris atgrūda vaļā pasažieru puses durvis un grasījās kāpt ārā, kad pie auto pieskrēja Māris un aizgrūda durvis ciet, gandrīz iesitot ar tām mediķim: “Ko jūs darāt, mudaki?”
“Ko?… paejiet malā!” mediķis vēlreiz mēģināja atvērt durvis, bet Māris pret tām bija atspiedies ar visu svaru.
“Jūs stāvat uz veloceliņa! Te ir arī ietve, blakus ir automašīnu josla. 150 metrus tālāk ir autostāvieta. Kas, nav kur mašīnu nolikt normāli?” bļāva Māris.
No automašīnas izkāpa šoferis un mierīgi atvilka Māri malā. Feldšeris pāris mirkļu laikā jau bija ārā un noliecies pār Kasparu, tad ar roku parādīja kolēģim – nestuves!
“Eu, Kaspar! Kaspi! Kaspar! Pasaki, lai viņi pavāc malā savu lūzni, mēs aiziesim līdz autostāvvietai paši!” Māris centās tikt garām Aldim, ducīgās miesasbūves šoferim, un bļaustījās pār Alda plecu.
Šoferis pagaidīja, kamēr feldšeri ieceļ nestuves ar Kasparu automašīnā, tad atstājās no Māra un sēdās pie stūres.
Māris jau atradās automašīnas priekšā, ar abām rokām vairākas reizes iesitot pa vējstiklu: “Attieksme, čaļi? Normāla attieksme, ja?” tad dažus soļus atkāpās, lai nobildētu mediķu busiņu uz veloceliņa.
Telefonu bija izvilcis arī Aldis, lai nobildētu salijušo bļaustekli priekšā mašīnai, un omulīgi iehrukstējās. Tie bija tie pieklusinātie piecdesmitgadīgo mieramiku smiekli, kad raustās pleci, bet skaņa atgādina vien cauras akordeona plēšas svilpšanu.
“Pavācies malā, jaunais cilvēk, lūdzu,” uzkliedza feldšeris.
“Jums pašiem bija jāpavācas jau sākumā. Jums te vispār nebija jāapstā…”
—
Māra tumsā nebija melleņu klimpu, bet siltums gan. Galvā bija bieza, adīta mice Jamaikas karoga krāsās, galvā dūcēja strops ar bitēm.
Māris neredzēja, kā feldšeris paspiež roku jaunajam vīrietim, kas mirkli iepriekš bija piedāvājis Kasparam ūdens pudeli, kura nu tika likta lietā Māra aizvēršanai.
Māris atjēdzās jau busiņa aizmugurē ar šinu ap kaklu. Uz viņu skatījās Kaspars.
“Māri?”
“Ko?”
“Laikam nevajadzēja tā nesties pāri krustojumam pie sarkanā.”
“Man pie d***, ko vajadzēja vai nevajadzēja. Principi ir principi, vecīt. Veloceliņš ir velobraucējiem.”
Un vārdu līdzība ar reāliem personāžiem ir tikai sskritība, haha.
Bet protams. Nekad nav bijis citādi.
man pie d***, ko vajadzēja vai nevajadzēja.
Vērojot pilsētas ielas un satiksmi, gribot negribot iešaujas domas par vispārēju pilnmēnesi kā absolūtu un nepārejošu parādību. Katrs satiksmes negadījumā cietušais brēc pēc ātrās palīdzības un policijas, prasa kompensācijas par salauztajām rociņām un kājiņām. Kā pretstats pilsētas ļaužu brēkuļošanai ir filozofiskais lauku klusums, kur satiksmes negadījumi netiek publiski reklamēti, bet ir konkrēta palīdzība. Piemēram, reāls gadījums no nesenās pieredzes. Meža treilēšanas traktora nedaudz nogurušais vadītājs pārbrauc pāri antikvāram Ford Sierra, kur atrodas nedaudz noguruši jaunieši. Kauliņi vien skruist, bet pēc mirkļa jau ir klāt izpalīdzīgais kaimiņš, kurš aizvelk auto vraku ar belarusu, vēl pēc mirkļa ir apzvanīti salauzīto jauniešu radinieki, kuri ierodas un savāc ķermenīšus. Tālākais ceļš ir novada slimnīca, kur apmācītais ķirurgs, urbjot sadragātos kaulus, jau zina dokumentos ierakstīt, ka jaunieši ir nokrituši no piektā stāva stikla siltumnīcā. Un viss – nekādi „ātrie”, nekāda policija, nekādas emocijas. Visi esam cilvēki, un mēdzam kļūdīties, bet tāpēc nav jākļūst par sivēnu un jābojā līdzcilvēkiem dzīvi ar kunkstēšanu!
tu tādus silvāni-rurālos stāstus bieži saceri?
Katrs satiksmes negadījumā cietušais brēc pēc ātrās palīdzības un policijas, prasa kompensācijas par salauztajām rociņām un kājiņām
—————————
Protams, jo kompensācijas maksā apdrošinātāji, bet ir nepieciešams policijas protokols, kuri tur iekļauj arī info no mediķiem. Vai tu nebūtu pirmais, kurš brēktu pēc sāpju naudas, ja kāds auto netīšām piedurtos tavam gurnam?
Visprincipiālākais cilvēks Latvijā ir bomzis Ivans, jo viņš nestrādās un nerūpēsies par sevi principa pēc, jo par viņu vajadzēja parūpēties citiem. Atbildīgos amatos strādājošie šo principu respektēs un Ivana dzīvē neiejauksies, principā tā nav viņu atbildība, jo viņu princips ir papiņa princips. Vienīgie bez principiem šeit ir atkal tā nelaimīgā Latvijas sargeņģeļu komanda – feldšeris un šoferis. Viņi nesavtīgi dienu un nakti cītīgi strādā un meklē kritušos, ved izmeklēt. Ivans nav viens. Ivans ir izredzētais.
Labs :D
Velopederasti pat koma nespētu pateikt ko TĀDU- “Laikam nevajadzēja tā nesties pāri krustojumam pie sarkanā.” pat smadzeņu lobotomija tur nelīdzētu.. Pat visvienkāršākais cirvis tur nelīdzētu…
Velolesba, varbūt tev bija iespēja paklusēt?
Kādas bremzes? Safabricēts! Fiksīšiem nav bremžu, kur nu vēl tas apkaunojums, ar rokturi. Fui!
Kāds sarkanais?? Velosipēdisti neatšķir krāsas!! Es pats neatšķiru krāsas kad braucu ar velosipēdu mtb))
Principā nepareizs raksts utt. Jau apnika klišeja par bārdainajiem hipsteriem.
Bļa lasaties uz hollandi dzīvot un laimē diet.
Gatavs
10/10
Ir labs, bļe! Patiess prieks, ka Cehs ir attapies un atlaidis radošās triecinbrigādes furunkuļus, kuriem šķita, ka viņu politviedoklis kādu piš.
Akdies, sen nebija tāds burtisks rofls! Vispār jau Kaspis varēja arī papist malā pēc kritiena.
Absolūti kretinē principiālie satiksmes dalībnieki. Ij bojāgājēji, kas piš pār’ pa gājēju pāreju neskatoties pa labi pa kreisi, jo “viņiem ir tiesības”, ij autovadītāji, nedod ielīst savā joslā, jo viņiem ir bļe priekšroka.
Man ir daudz draugu velosipēdistu, bet tikai viens, paldiesdievam, ir bez auto tiesībām, tāpēc visā visumā mana saskarsme ar velocilvēkiem ir pozitīva un konstruktīva, bet paldies Ceham, ka informē arī par medaļas otru pusi – velopidarasiem, kuriem ir ne tikai tiesības, bet arī sāpe, ka neviens viņus neuztver kā pilnvērtīgus satiksmes dalībniekus.
Manuprāt satiksmes dalībnieku adekvātuma tops ir šāds (augstāka vieta ir augstāks IQ):
0) Fūres un to vadītāji. Neviens nekad neies oponēt tādam a to pretī dabūs ar ar čuguna stellatslēgu
1) Motociklisti (jo viņiem ir gan A gan B kategorija, par ko autovadītāji bieži aizmirst)
2) Autovadītāji (tikai ar B)
3) Skrējēji (Jo daudziem ir arī A/B kategorijas tiesības)
4) Gājāmgājēji
5) Velosipēdisti
Man ar ir velosipēds, kautkad jaunības maksimālismā nopirku. Neesmu braucis jau gadus 3. Nahuj.
Lai dabūtu C kategoriju, jābūt gatavam emocionāli samierināties, ka pirms katra krustojuma tev priekšā pēdējā brīdī strauji ielīdīs vairāki vieglie auto. Bez šitā instruktors nemaz nepielaiž pie eksāmena.
Tāpēc B kategorijas vadītāju izpaustā “sāpe”, ka smago vadītāji it kā ir nepelnītie “lielceļu karaļi”, nav taisnīga un neatbilst realitātei. Patiesībā agresīvu satiksmi biežāk rada B kategorijas vadītāji (ja nerunā par A kategoriju).
Paldies Ceham, ka mūs informē par šādiem rakstošiempidarasiem. Man bija viens payiņa visi viņu saukāja par Purvītis, nositu nahuj lai nesmird.
Ai, aizmirsu ka jau 14 novembris un ir vēlme iešķilt kaut ko.
Gatavs jibi nav stāsta kura komentāros varēs uzrakstīt kaut vai R129
Da jmj, šodien tā arī nesagaidiju rakstu!
Labi, lai būtu R389077.
Joprojām nav ne viena jauna raksta!
Atkal aizmirsīšu par cehu uz kādu pusmēnesi, pēc tam būs jau gūzma rakstu neizlasītu!
Vajadzētu kādu jauku stāstu uz svētkiem, tā lai kauli nograb!
P.s. Zemes R ir vienāds ar kautkādu elipses kadrātu summu, varbūt tikai Pitagors.
Kadrāts ir vienāds ar kvadrātu, ja saspiež pogas un nospiež GATAVS, nepārlasot uzrakstīto, arī citas stila un murga kļūdas.
Es nelasīju, kas iepriekš sarakstīts. Vecīt, tev ir briljantu vērta latviešu valoda, plus iztēle! Nepiekrītu vellapēdas demonizēšanai, kas grib, lai brauc! Es labāk iesēžos metro. Bet es tev nopietni ieteiktu uzrakstīt ko tādu, ko var izdot grāmatā.