Prezidents Pēteris

Gaidītākais notikumus bija sagaidīts, Bērziņu ģimene kļuva par vienu dzīvībiņu bagātāka. Puika bija piedzimis perfektā svarā, perfektā veselībā, perfektā noskaņojumā. Mamma un paps sadevās rokās, pavērās viens otra acīs, tad uz mazuli, tad atkal savā starpā un vienbalsīgi izrunāja: „Pēteris!” Laimīgais tēvs saknieba lūpas un mamma nežēloja dažu asaru.

Kaut arī Pēteris katru gadu kļuva par vienu gadu vecāks, mamma un paps zvērēja, ka viņš aug ļoti strauji, straujāk par vienaudžiem jau nu noteikti. Puika kļuva stiprāks, veiklāks, iemācījās noķert bumbu pirms tā atsitās pret seju. Pieņēmās arī prātā. Ātri vien viņš atpazina sevi spogulī, iegaumēja burtus un ciparus. Septiņu gadu vecumā Pēteris jau patstāvīgi lasīja grāmatas. Itin bieži Pēteris pārsteidza savus vecākus ar pārcilvēciskām spējām, ko apliecināja arī Bērnu dārza audzinātāja, apgalvojot, ka viņš esot centīgs, uzcītīgs un pacietīgs.

Pēteris apsēdās skolas solā un sāka pelnīt atzīmes. Pēterim labi padevās dabas mācība, tur viņš pelnīja vidējo atzīmi – 8. Arī sportā un darbmācībā Pēteris bija teicamnieks, šajās disciplīnās liecību rotāja 9 balles. „Pēteris mainīs pasauli. Direktors Pēteris. Phd Pēteris. Prezidents Pēteris”. Skanēja čuksti, laimīgajiem vecākiem ieslīgstot miegā.

Pieaugot Pēterim, pieauga arī viņa personība. Vienas intereses nomainīja citas. Pētera apģērbs sāka smaržot pēc cigaretēm. „Sīkums. Tas ir sīkums. Prezidents Pēteris sēdēs kabinetā un kūpinās pīpi”. Mammas pierē parādījās bažu grumbu aprises.

Pēteri pieķēra mēģinājumā iznest no Rimi hipermārketa pudeli degvīna. „Tas nekas. Pēteris iemācīsies pazīt pasaules labākos dzērienus. Prezidents Pēteris pēc smagas dienas ielies glāzi dārga konjaka.” Bažu grumba mātes pierē kļuva izteikta.

Pēteri izmeta no skolas un tiesāja kā nepilngadīgo, jo viņš izlauza skolas direktora kabineta durvis un aizdedzināja miskasti. „Pēteris ir frustrēts, jo viņš neprot izpaust savu iekšējo ģēniju.” Glaudot iesirmās matu cirtas, Pētera vecāki mierināja viens otru.

Mantu pazušanu no dzīvokļa, vecāki nekad nepieminēja, pat ne savā starpā. Tēvs hokeju turpmāk klausījās pa radio.

Dzīves veids, kad heroīna iegūšanas nolūkā, divu vīriešu apmierināšana kļūst par ikdienu, nenovēršami aizved uz cietumu, vai pa skuju taku. Pēteris „lomkas” pārdzīvoja aiz restēm.

„Dakter, kas notika? Pēteris bija teicamnieks, viņam viss padevās.” Salauzti un izmocīti, skanēja vārdi no tēva mutes, kas kodīgi smirdēja pēc alkohola. Pētera mamma klusēja.

„Dažreiz, kad piedzimst bērns, izveidojas sapņu parazīti, tie ieperinās vecāku prātā un apēd to sapņus. Tas ir noticis jūsu gadījumā. Jūsu nepiepildītās ambīcijas, sapņi un vēlmes tika projicētas Pēterī. Tāpēc jūs viņam visu piedevāt. Tāpēc jūs neļāvāt viņam attīstīties ne par ko citu. Diemžēl mūsdienu medicīna ir bezspēcīga pret sapņu parazītiem, jo šie parazīti ir tik pat nemateriāli kā paši sapņi. Jūs sagaida, vientuļa un nelaimīga nāve.”

Tovakar vecāki devās pie miera, turot viens otra roku. „Cietumā var apgūt angļu valodu un kompjūterus. Pēterim jau tā tas viss labi padevās, viņš viegli dabūs diplomu. Kad iznāks, gan atradīs darbu, mums tikai jābūt stipriem.”