Nav noslēpums, ka Latvijai nav tas pats gudrākai prezidents pasaulē – toties mums ir citas pozitīvas lietas. Piemēram, dumbrāji un purvi, kas satur retu floru un faunu, jo kurš tūrists negrib savas sūri nopelnītās atvaļinājuma dienas pavadīt tupēdams purvā? Bet tas tā – neliela atkāpe no tēmas. Vārdu sakot, mūsu ne pats gudrākais prezidents ir nācis klajā ar kārtējo interesanto paziņojumu – “Bērni ir labāks ieguldījums nekā pensiju uzkrājumi”.
Lai izpētītu, vai tas tiešām ta ir, veicām īsu aptauju, kuras laikā noskaidrojām, ka bērns izmaksā vidēji 150 eiro mēnesī – šajā ciparā iekļauti gan izdevumi par drēbēm, papildus degvielas izdevumi, lai vestu bērnu uz/no dārziņa, zāles, visādu pulciņu dalības maksas, kabatas nauda, kukuļi skolotājiem un policistiem un citi izdevumi. Ja bērns izmaksā vidēji 150 eiro mēnesī līdz pilngadībai, kopsumma ir 32 400 eiro. Pieņemsim, ka otra bērna ieviešana izmaksās tikai 75 eiro papildus, jo atkritīs visvisādi izdevumi, kā, piemēram, bērnu ratiņu iegāde. Arī pārtikas izmaksas būtiski nepalielināsies, jo izejvielu izteiksmē nav tik liela atšķirība, vai taisi ēst 2+1 vai 2+2 cilvēkiem. Tātad, otrs bērns nes papildus izmaksas nieka 16 200 eiro apmērā.
Ja mēs gribam, lai bērni mūs atbalsta no pensionēšanās (ejam pensijā ar 65, davai!) līdz nāvei (teiksim kungiem 75 gados, dāmām 80), tad bērniem mūs jāatbalsta kopā 300 mēnešus. Ja mums ir viens bērns, tas nozīmē, ka lai šis bērns būtu bijis finansiāli izdevīgs, bērnam pirmos desmit gadus jāatbalsta mūs 216 eiro apmērā, bet pēdejos piecus gadus – 108 eiro apmēra. Divu bērnu gadījumā nepieciešamais finansējums ir 324 eiro pirmos desmit gadus, 162 pēdējos piecus. Vārdu sakot, katram bērnam jāšķiras no 162 eiro katru mēnesi, pēdējos piecus gadus no 81 eiro.
Cik no jums, lasītāji ar vecākiem pensijas vecumā, pienācīgi atbalstāt jūsu vecākus? Vai gadienā nav tā, ka jūsu esības rezultātā vecāki cietuši zaudējumus, ka jūs lepni staigājat apkārt kā milzīgs negatīvs ROI spļāviens sejā?
Visticamāk, situācija nemainīsies un bērni allaž nozīmēs negatīvu investīciju ienesīgumu vecākiem. Tādēļ, ja gribam rīkoties kā ekonomiski atbildīgi cilvēki, kuriem rūp vecumdienas, ir pēdējais laiks nosūtīt bērnus pelnītā atpūtā uz bērnunamu un tajā vietā ieguldīt naudu, piemēram, SEB 3. līmeņa pensiju plānā vai rāceņu fermā Ludzas pagastā.
Vai arī varam vienkārsi kārtējo reizi nopūsties par to, ka mūsu prezidents nav tas pats gudrākais prezidents pasaulē, kurš, acīmredzot, ne tikai lūkojas uz bērniem kā uz finanšu aktīviem, bet pat nemāk veikt elementārus matemātiskus aprēķinus. Un turpināt mīlēt mūsu bērnus un ieguldīt viņu nākotnē, nedomajot par peļņu.
Cieti. Tūliņ sāksies:”Nu kā tā var”, bet ir ok.
piekrītu par prezidenta IQ, bet man liekas, ka jūs izlasījāt tikai virsrakstu. raksts ir par aicinājumu padomāt par bērniem bez ģimenēm. virsrakstu sakomponējis kāds īpaši gudrs žurnālistelis.
Stulbie stulbeņi. Tāds pētījums jau tika veikts pirms gada. Nevajadzēja tērēties, jo rezultāts bija gandrīz identisks.
Jā, bet:
1) Morālais revenue no bērna – tas ka viņš tev sēž blakus, uztaisa ēst, nomaina pīli aiziet uz pastu un citādi rūpējas par tevi, kā arī kalpo kā statusa apliecinājums un sniedz nemonetārus ieguvumus to dzīves laikā.
2)Ja bērni neizaug par pilnīgiem pidarasiem, tad viņi līdzi zināmai pakāpei rūpēsies par tevi neatkarībā no ekonomiskās situācijas valstī, savukārt bankas vai valsts penisju fondi ir atkarīgi no visādām vijeboniem, manuprāt, lielākā mērā nekā bērni.
(Nav jau tā ka bērnu spēja un vēlme kādu aprūpēt ir pilnīgi neatkarīga ne no kā, taču, manuprāt, iespēja ka, piemēram, Kargina kungs dalīsies pēdējā maizes kancītī, salīdzinot ar taviem bērnu, citiem apstākļiem paliekot nemainīgiem, ir neliela)
Un vēl risks, ka bērns nomirs vai kļūs par invalīdu, kurš beigu beigās pašam būs jāuztur no mazās pensijas? Beigās sanāk diegan riskanta un neizdevīga investīcija.
Jo bērna uzdevums tak ir nomainīt sencim pīli ne? :D zbs skzl, mldc – vecāku labākais ieguldījums bērnā ir viņu neapgrūtināt ar sevi un nespiest viņam nomainīt tev pīli, uztaisīt ēst un aiziet uz pastu – lai dzīvo savu dzīvi, bet tu parūpējies par sevi pats. Citādi tas izskatās pēc morāli uzspiestas verdzības – es tak tevi savās olās nēsāju, varēji arī palikt par traipu uz poda malas, bet es redz tāds labsirdīgs iespraudu Grietiņai, kuru pametu pēc 10 gadiem un tevi uzaudzināju jo man dirsā iespēlējās tēviškais instinkts, tagad ej nomaini pīli un uzsildi klizmu Pēterīt, bļe, un esi pateicīgs to darot! Kādreiz arī tavi bērni tev katetru mainīs un uz pastu pēc pensijas ies! Esi lepns!
* Es varbūt bik pārspīlēju, bet citādi jau mūsdienās galveno domu grūti uztvert… eu reku Samanta Tīna!
Nu beidziet, kā jūs šitā – prezidentam personības krīze, dziļas atklāsmes, a jūs šim pa kaklu. Bērziņš vienkārši no sirds nožēlo, ka viņam ir Latvijā lielākā pensija, viņš sit pie krūtīm (un ne tikai) un starp rindiņām sola laboties kopā ar valsts demogrāfiju…
O, jē. Mūsu gudrais saka, ka bērni ir lielākais dārgums.
Es tagad paprasīšu, kā jūs domājat – cik bērnu viņam ir? Vai ziņās ir manīts, ka Mengalvju namā kāds viņa bērns ierodas bijušo komunistu apciemot?
Kaut kā nav dzirdēts.
Domājat, ka bērnu viņam vienkārši nav? Ir! Vienīgi dažus no tiem, kā dzeltenie laikraksti mēļo, viņš neatzīst…
Bērni… lielākais dārgums…
Kāpēc neatzīti? Nav pelnījuši?
Ja tā dziļi paņem, sanāk, ka Bērziņš pats ir tāds mātes Latvijas neatzītais bērns. Tāds neizdevies.
Bet man negribas redzēt šo netaisnību ikdienā. Negribās, lai sirdsapziņa kremt, tāpēc parakstīju šo iniciatīvu.
http://www.manabalss.lv/i/133
Ar to, protams, nevar labot atraidījumu, bet var pievērst tautas uzmanību šai problēmai. Varbūt pat iejūtību.