Pretīguma cikls

Dzīve reizēm piespiež darīt to, ko pats sev nenovēli. Tomēr ar sakostiem zobiem un aizturētu elpu, es katru rītu pirms darba pamanos ieskriet lokālajā lielveikalā. Viens “X”, šķiet, apzīmē ne tikai veikala potenciālu, bet arī romiešu numerācijā minimālo minūšu skaitu, ko visticamāk nāksies ziedot mirstot rindā. Ar dalītām emocijām to vienmēr esmu uztvēris par īstu izaicinājumu.

Reizēm gribas domāt, ka “Maxima” korporācijā strādā labi atalgots kantoris, kas katru rītu iesāk ar jautājumu “dārgie kolēģi – kā iepirkšanos pie mums varētu padarīt vēl mokošāku? Mazāk strādājošas kases, sasvīdis gaiss? Jo netīras ūziņas pārdevējām, kāposti uz neizpakotām paletēm un mulsinoša paskata veikala plauktu saturs mums jau ir…”

Kārtējo reizi, noskaņojies uz ikrīta depresijas minūtēm, iegāju veikalā. Aiz pārsteiguma izpūtu aizturēto elpu, lai pēcāk dziļi ieelpotu un pie sevis izkliegtu: “Ehei! Viņi ir izmazgājuši grīdas? Nē… Mainījies ir kaut kas vairāk! Kaut kas stipri vairāk, haha”, es atplauku neviltotā smaidā un priekā.

Nedēļas nogalē iestāde bija pilnībā mainījusi savu izkārtojumu, to papildinot ar dzesējošām vitrīnām, svaigiem produktiem un, šķiet, arī izvannotām pārdevējām. Ar lielu prieku devos pie salātu stenda un droši palūdzu lepnākos vidējā trauciņā. Un ķiplokmaizi, lai kolēģiem uz jautājumu “eu, kurš pidars smird pēc ķiplokiem?!” varētu lepni atcirst “ES! Vai esi bijis jaunajā Maximā? Tur ir vienreizēji!!”

Nākamajā rītā piecēlos agrāk, lai uz karstām pēdām varētu skriet uz pirmo veikalu, kas manā lauku rajonā beidzot sniedz sajūtu kā lielpilsētā. Spīdīgi skapji, svaigs gaiss, krāsaini elementi, smaidīgu cilvēku pūļi… Atveroties durvīm, pirmais man pretī gāzās vīrs, kurš katrā padusē auklēja pa 2L tilpuma dzērienam, un, šķiet, no rīta bija izauklējis vēl divus avansā. Ar trešo piegājienu paņēmis nesaplīsušu groziņu, jau nedaudz nedroši lavījos salātu virzienā, ar piesardzību sperot katru soli. “Vidējie trauciņi beigušies, ņem mazo vai lielo.” Es sajutos nedaudz ievainots, tāpēc atcirtu – “es negribu ne mazo, ne lielo, nemāci man dzīvot, salātu sieviete, es neņemšu ne vienu, ne otru!”

Es jutos slikti, jo salātu tante saņēma nepelnītas emocijas. Kaut kas bija pazudis, bet es nevarēju saprast, kas tieši. Šeit atkal nav labi. Pavēris skatienu apkārt, konstatēju šokējošo – ar veikalu viss ir kārtībā. Viņš nav pretīgs. Pretīgi ir cilvēki, kas tajā atrodas. Brīdī, kad to sapratu, biju kļuvis par vienu no viņiem. Steidzami nometu zemē savu groziņu un skriešus devos mazgāties, pa ceļam atverot ieejas vārtiņus uz otru pusi. Man vienmēr ir bijis piedrāzt tos vārtiņus.

8 Replies to “Pretīguma cikls”

  1. Rimi tomēr liek iekšā parējām budžetniekiem pretīgumā, ar savu nolemto sarkanīgumu un patēriņa krēdītniekim, XXL slaukāmpapīra paku lepnajiem stiepējiem. Tur gaisā jaužas tiešām netīkama spriedze.
    Mahimā un Iki, tur viis ir vienkāršāk un patiesāk.
    Tur viss pa seju redzams.

  2. :)Kruta… patiešām, nez kur pretīgāk: urlas un dzīvniekveidīgie Maximā vai iedomātās dīvas-kuces un smirdošās smalkās bomžkundzes (viņas gan pārliecinātas par savu smalkumu) Rimi… domas dalās, bet mums veicas – ir iespēja baudīt dažādu pretīgumu! Demokrātija rullē!

  3. Vari pateikt kaada huja peec pie katra raksta ir jaabuut tizlam gifam? Tas ir kaut kaads vizuaalais materiaals juusu lielaakajai auditorijas daljai – maziem dauniisiem?

  4. rokas nost no X maksimas – atmosfēra tur ir kolosāla, pie manas mājas faktiski tas ir VIENĪGAIS kultūras centrs, kur pulcējas cilvēki, katrā ziņā, es jūtos te ļoti komfortabli treniņbiksēs un ar pohām,nav kā tajā buržuju – liekēžu veikalā skai, kur visi skatās cik tu kruts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *