Pretīguma cikls II – kā es ārkārtas situācijā kļuvu par bomzi

Ārkārtas situācija valstī mums visiem liek spert drastiskus soļus un uz brīdi nopauzēt savus principus sabiedrības vārdā. Es vēlos šajā blogā dalīties ar ārkārtas laiku upuri, ko esmu nesis tevis dēļ.

Es uzskatu, ka nav pamata pret ļaudīm izturēties slikti. Un nav sliktākas lietas par vienaldzību. Īpaši šo es attiecinu uz dažādiem servisiem un pakalpojumiem. Kad pirms vairākiem gadiem dzīvoju kādā mikrorajonā Rīgā, mani ļoti aizkustināja vietējā bomžu veikala pārdevēja.

Visi zināja, ka šis formāli reģistrētais bārs eksistē tikai nočņika faktora dēļ, taču tas neliedza viņai savas telpas iznest ar mīlestību pret klientiem, tās regulāri uzkopjot, kasi papildinot ar ziediem un svētku dienās klientiem piedāvājot piparmētru ledenes. Viņai rūpēja, lai bomzis ne tikai aizietu ar spirta pudeli ķocītī, bet arī tas, lai viņš justos gaidīts.

Ja es dodos pie tevis apmainīt naudu pret precēm, man ir svarīgi, lai šis process būtu patīkams. Gan emocionālu apsvērumu dēļ, gan tīri praktisku. Man negribas, lai bumbieris, kuru es grasos bāzt mutē, žļembāt un rīt nost, būtu gulējis preteklību piesātinātā vidē.

No tāda viedokļa primārā iepirkšanās vieta, kur es dodos ir Stockmann. Man patīk, ka tur ir vienmēr tīras grīdas, pārdevējas, kurām, vismaz vizuāli spriežot, ir pastāvīga dzīvesvieta, un pat tas džeks, kurš krāmē groziņus, izskatās pēc King Charles (es nevaru apgalvot, ka viņš nav King Charles, jo kad tu pēdējo reizi par viņu kaut ko dzirdēji?). B variants, kur es dodos, ir Rimi. Tur es parasti negūstu patīkamu pieredzi, taču vismaz tie veikali neatstāj nepatīkamu pēcgaršu, gods godam izpildot savu uzdevumu un iemainot manu naudu pret savām precēm. Atskaitot to Rimi, kas bija pie Origo. Tas gan bija pretīgs.

Vieta, kur es nekad nedodos, ir Maxima. Precizējot – savu pēdējo apmeklējumu es 2013. gadā dokumentēju Cehs.lv rakstā, kas toreiz pravietiski iznāca 16 dienas pirms bēdīgi slavenā notikuma Zolitūdē.

Tā kā Maxima ir manai dzīvesvietai ir tuvākais pārtikas iegādes punkts, ārkārtas situācijas laikā izlēmu, ka lieki neapdraudēšu sevi un citus, tāpēc apmeklēšu to.

Bļeģ.

Pirmkārt, neatkāpjos no 7 gadus vecajā rakstā minētajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Manuprāt, jaunākā manis versija toreiz visu pateica pareizi.

Otrkārt, bija sajūta, ka, apmeklējot šo veikalu, Covid-19 ir mazākais par ko man būtu jāuztraucas uzreiz aiz tuberkulozes, kašķa un dažādām sēnītēm. Varbūt pat varētu izvirzīt teoriju, ka Maxima veikalos nav iespējams iegūt vīrusus, jo gaiss tajā ir tik toksisks, ka nevienam kovidniekam tur nav izredžu izdzīvot. Tas, protams, būtu jauki, taču pēc Maxima apmeklējuma man gribējās veļasmašīnā iebāzt ne tikai drēbes, bet arī savu netīro ķermeni. Man aizvien naktī metas Vjetnamas tipa flešbeki no veikala apmeklējuma un to, kā aiz celofāna plēvē aptītas paletes ar kāpostiem, man uzglūn Šlopster-Klopstera izmēra bomzis, sakot “tu tagad esi viens no mums!” 

Tas, protams, atstāj arī psiholoģiskas sekas, jo man tiešām sāk šķist, ka esmu viens no viņiem. Es esmu pārstājis divreiz dienā tīrīt zobus, man pamazāk sāk iestāties mērena depresija un esmu atklājis, ka Maxima maisi ap pēdām ir gluži labas kedas.

Un tas viss tevis dēļ, mīļo lasītāj. Tevis dēļ…

9 Replies to “Pretīguma cikls II – kā es ārkārtas situācijā kļuvu par bomzi”

    1. ir jau arī kas patiesi tic neo-liberālajam globālismam un atvērtām sabiedrībām. Marxisma idejas nekur nav zudušas.

      mūsdienu komunisti ir kā arbūzs. maskējas zem zaļo partiju nosaukuma. ir zaļi no ārpuses, bet iekšā sarkans, sarūdzis komunisms. manuprāt daļa liberāļu nemaz nesaprot ka viņi ir tie kas ir radikāļi. kaut vai tikai mutiski Soroša ANTIFu atbalsot.

      3
      2

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *