Potenciāls Ziemassvētku seksa blogam

Es sajutu mīksti rupjos bārdas stiebrus nedaudz aizskaram savu ausi, kamēr dibens atdūrās pret viņa augšstilbu un liega roka apvija manu plecu: “Nu, pasēdi man klēpī. Pastāsti, kas Tev patīk.”

Viņš bija izcils manipulators, turklāt varēja skaidri noprast, ka uz šīm kājām ir viesojies ne viens vien mazs bērns. Es nebiju ne pirmais, ne pēdējais. Pats nepamanīju, ka akli un nekritiski biju viņam atdevis savu uzticību, turklāt jau ļāvos izklaidīgai sarunai, sniedzot atbildes uz viņam interesējošiem jautājumiem. Viņš lika noprast, ka zina, cik bezvērtīgs es esmu, nosaucot mani kā daļu no savas “nerātnās” listes. Jā, acīmredzot, visi upuri bija dokumentēti speciālā sarakstā kā daļa no kaut kāda īpaša fetiša. Viņš arī baudpilni solīja, ka spankos manus dibena vaigus, ja nedarīšu to, ko viņš prasa (precīzus viņa vārdus diemžēl piemirsu).

Tomēr es ilgi par to klusēju. Es klusēju, jo visi to tāpat zināja. Viņš bija apvārdojis ikvienu, un teju ikvienu bija izmurcījis savā klēpī. To zināju es, to zināja mani vecāki, to zināja arī viņu vecāki un vecvecāki jau paaudzēm ilgi, taču terors bija kļuvis tik pašsaprotams, ka lielākā daļa upuru pret to attiecās kā pret normu. Iespējams, tas ir saistīts ar vainas apziņu un bailēm no sabiedrības nosodījuma.

Tomēr reālie draudi bija tas iemesls, kāpēc es izlēmu vairs neklusēt. Viņš solīja ierasties manās mājās laikā, kamēr es guļu. Tāpat viņš atzina, ka mani ir vērojis arī iepriekš visa gada garumā, plus, lika noprast, ka zina, kur es dzīvoju. Runā, ka vienas nakts laikā viņš paviesojoties pat vairākās mājās.

Mans pašnovērtējums neatgriezeniski ir iedzīts zemē. Ja agrāk paranojas un baiļu rezultātā man pat mēdza iestāties īslaicīgs atmiņas zudums, tad tagad to visu ir nomainījusi apātija un vienaldzība. Es bezpalīdzīgi pārlaižu naktis domājot, kad pienāks tā diena, kad bārdainais vīrs beidzot ieradīsies sniegt man to, ko solījis.

p.s. ir pamats arī aizdomām par viņa tieksmēm uz konkrētām pārnadžu klases sugām.