Viduslaiku piekritējiem šis laiks nav viegls. Vispirms mēs gejiem atļaujam noformēt attiecības, paralēli prātojam, ka vajadzētu aizliegt sist sievietes, dodamies praida gājienos bet visa beigās Latvijā ierodas slavena ASV pornozvaigzne.
Kristaps Āls, gatavojoties šim rakstam, veica nelielu komentāru satura analīzi zem rakstiem par Railiju Reidu un gluži kā proktologa pirksts devās ļoti tumšā ceļojumā, kurā noskaidroja – mēs kā sabiedrība aizvien nesaskatām iespējas pat tad, kad tās mums tiek noliktas uz paplātes.
Pirms gadiem pieciem uz Latviju lasīt lekciju bija ieradies kāds slavens reklāmas speciālists. Par to, ka viņš ir nozīmīga figūra, liecināja fakts, ka dienu pirms tam visos Rīgas veikalos bija izpirktas melnas bītlenes. Tajās tērpies, praktiski viss Latvijas reklāmas zieds (sevi pārlieku nopietni uztveroši pieauguši cilvēki, kuru darbs ir uzturēt cīsiņu tvitera kontus) sapulcējās, lai lekcijā domīgi kasītu zodu. Vienam no visiem radošās inteliģences pārstāvjiem līdzi bija devies arī plebejs K. Āls, kurš tovakar saskatīja lielisku iespēju savu alkoholismu maskēt ar saviesīgu pasākumu un “netvorkošanu”.
Lai arī no pašas lekcijas Āls neko neatceras, prātā ir palikusi importa reklāmista atziņa kādā no intervijām medijiem. Vaicāts, kā Latvijai atgūties no postpadomju tēla, slavenais reklāmists pārmeta, ka mēs paši neko nedarām, lai no tā tiktu vaļā. Kā praktisku piemēru viņš minēja savu vizīti, kuras laikā viņam Jūrmalā tika demonstrēta “kādas ietekmīgas sievietes māja, kura bijusi precējusies ar kādu citu ietekmīgu vīrieti” (visticamāk, runa ir par Aspaziju). Lai arī tas ir jauki, nevienam ārpus Latvijas tas nerūp, viņš toreiz norādīja, pie viena “uzbraucot” arī vairumam skulptūru Rīgā, kas veltītas ļaudīm, par kuriem ir vienalga visiem citiem, atskaitot mūs pašus.
Mums ir saraksts ar 66 dižakmeņiem jeb, citiem vārdiem sakot, saraksts ar 66 akmeņiem, par kuriem visai pārējai pasaulei ir vienalga, savukārt mūsu resnākais dižozols uz pasaules resnāko koku fona izskatās pēc vārga anorektiķa.
Vai tāpēc mums akmeņus vajadzētu iestumt Daugavā, bet dižozolus pārdot pārstrādāšanai par IKEA mēbelēm? Protams, nē. Taču ir jāsāk ar to, ka pilnīgi godīgi jāpieņem fakts – šie objekti ir domāti mums pašiem, tāpēc nedrīkstam tēlot aizvainojumu, ja Norvēģijas fjordos uzaugušam tūristam Nīcgales Lielais akmens būs vienkārši fēce pļavā.
Toreiz vieslektors aizsvilās, jo tikai vēlāk viņš uzzinājis, ka šeit ir dzimis kino tēvs Sergejs Eizenšteins. “Tā vietā, lai pateiktu, ka viņš ir no Rīgas, man rādīja ēkas,” atminos dusmojamies reklāmistu, kurš kā līdzīgus piemērus nosauca arī Marku Rotko, Barišņikovu un Jesaju Berlinu.
Sarakstam vēl var pievienot Jākobu Jufesu, kurš izgudroja “Levi’s” džinsus, droši vien arī Kristapu Porziņģi un daudzus citus, taču šobrīd dienaskārtībā ir nonācis karaliskais pāris no Daugavpils. Ekstrēmā sporta slavenība Pāvels Petkuns ar sievu Railiju Reidu, kura pie Latvijas tēla spodrināšanas ir ķērusies klāt pati savām darbīgajām rokām, paziņojot, ka viņas meita ir latviete, pati nākamgad pirmo reizi šeit ieradīsies ciemos, kā arī intervijā pastāstījusi īso Latvijas vēstures versiju, atgādinot, ka šeit runā latviešu valodā, bet deviņdesmito sākumā tika izcīnīta neatkarība no Padomju Savienības.
Railija un Petkuns sociālajā medijā “Instagram” kopā pulcē 3,3 miljonus sekotāju – tā ir vienreizēja iespēja Latvijas zīmola stratēģijai uzrunāt plašu auditoriju, ko neizmantot būtu absolūta nekompetence un nolaidība, uzskata Kristaps Āls.
Protams, valsts aparāts uz radošu domāšanu ir nedaudz ierūsējis, tāpēc K. Āls ir uzvilcis savu bītleni un piedāvā ļoti koncentrētu dažu soļu programmu, kā rīkoties, lai pēc gadsimta importa reklāmistiem nav atkal ar lielām acīm pārsteigumā jāuzzina, ka 21. gadsimta ikona Railija Reida, izrādās, bija patriotiska latviete.
Kristapa Āla ieskatos, ilgtermiņa stratēģija būtu Railiju Reidu “bīdīt” uz kultūras ministres posteni. Protams, sabiedrība tam uzreiz gatava nebūs, tāpēc varētu izspēlēt to pašu triku, ko “Progresīvie” izspēlēja ar prezidenta vēlēšanām un Elīnu Pinto.
Proti, kāda no varas partijām virza Railiju kā savu Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidāti bez ambīcijām uz reālu cīņu par uzvaru, taču ar mērķi iepazīstināt sabiedrību ar jauno seju jaunā ampluā. Kad vēlāk viņa tiks virzīta kā kultūras ministre, viņa jau būs “apviļājusies” vietējā presē un nešķitīs kā pilnīgs jaunums.
Kāpēc lai Railija to vēlētos? Līdzīgi kā profesionāliem sportistiem, arī viņas profesijā karjeru reti kuram izvelk līdz vecumdienām – ne visi var būt Jaromīrs Jāgrs. Viņa noteikti laicīgi domā par rezerves plānu, tāpēc būt par ministri sava vīra dzimtajā valstī noteikti nav slikts piedāvājums, kuram līdzvērtīgu ASV viņai noteikti neviens nepiedāvās.
Jūs vaicāsiet: kāpēc virsrakstā K. Āls Reidai piedēvē tieši kultūras ministres portfeli?
– Viņas popularitāte un dalība dažādos publiskos pasākumos jau daļēji sasaucas ar kultūras ministra dienaskārtību.
– Railija zina angļu valodu – latvieši zina, ka šis ir svarīgs nosacījums jebkuram augstam amatam Latvijā.
– KM pakļautībā ir arī mediju politika. Railijai ir pieredze darbā ar neskaitāmiem medijiem, kuru auditorija ir daudzkārt lielāka par Latvijas populāciju. Tāpat komercmediji būs priecīgi, ka ministriju vada cilvēks ar izpratni par maksas saturu.
– Pēdējo gadu laikā ir sajūta, ka šī amata pienākumus var pildīt vairāk vai mazāk jebkurš, tāpēc nav jāuztraucas, ka krasā darbības sfēras maiņa kaut kā atsauksies uz darba kvalitāti.
Un par parlamentāro sekretāri – Vijolīti