Šonedēļ ne tikai priecējam Delfu lasītājus ar kārtējo lielisko rakstu, bet arī atbildam uz viņu komentāriem.
Katru reizi, kad man ir pārāk labs garstāvoklis, dodos to sabojāt, palasot, kādas glupības kārtējo reizi izdomājuši pilsētas “dabas draugi”. Ir neskaitāmas idiotu domubiedru grupas, kuras cenšas pašmērķīgi pielāgot pilsētu savām personīgajām vēlmēm, saucot to par “darbu visas sabiedrības labā”. Piemēram, “Pilsēta cilvēkiem”.
Piedāvāju nosaukumu “Pilsēta cilvēkiem” mainīt uz krietni vien precīzāko “Pilsēta iedomīgiem, latti sūcošiem ekofašistu šmuļiem, kuri uzskata, ka ir pasaules nabas”. Kālab tā? Jo ir pilnīgi naivi iedomāties, ka pilsētas vidējā iedzīvotāja prototips ir stilīgs, labi pelnošs jaunietis, kurš dzīvo Rīgas centrā, strādā reklāmas aģentūrā un pelna 1500 € pēc nodokļiem un pilnīgi visur vēlas pārvietoties ar velosipēdu. Vidējais Rīgas iedzīvotājs strādā rūpnīcā Pārdaugavā, pelna 500 € un viņu absolūti nekrata veloceliņu un āra kafejnīcu trūkums pilsētas centrā.
Šodien, piemēram, apskatīju ideju, kas saucas “Čaka ielas atdzīvināšana”. Respektīvi – Čaka ielas brauktuves sašaurināšana līdz vienai joslai katrā virzienā, lai abās ielas pusēs varētu izveidot veloceliņus, atvērt āra kafejnīcas un sastādīt kokus. Ja vēl spēju izprast vēlmi samazināt pilsētas centrā privāto automašīnu skaitu, lai trīs vasaras mēnešus būtu ērtāk pārvietoties ar velosipēdu, tad nekādi nespēju saprast vēlmi piestādīt centru ar kokiem.
Pret kokiem man vispār ir ļoti daudz iebildumu. Pirmkārt – tie aizņem vietu, kuru taču daudz labāk varētu izmantot plānoto veloceliņu paplašināšanai. Otrkārt – kokiem birst lapas, kuras pēc tam sētniekiem jāvāc. “Pilsēta cilvēkiem”, tikai ne sētniekiem? Treškārt…
Treškārt, ievērtējiet manu matemātiku, pilsētas koku draugi: neskaitot cilvēkus, kas centrā strādā, iepērkas vai ir tūristi, pastāvīgi šeit dzīvo aptuveni 23 515 iedzīvotāji. Viens cilvēks gada laikā patērē aptuveni tik daudz skābekli, cik spēj saražot 7 divpadsmit metrus augsti koki. Tātad, Rīgas centra pamatiedzīvotājiem gada laikā nepieciešami 164 605 koki. Ejam tālāk – Rīgas centra rajons ir aptuveni 300 hektārus liels. Lai centra iedzīvotājiem pietiktu skābekļa, visus šos 300 ha būtu jāapstāda ar kokiem, kas ir ne vairāk kā 4 m attālumā viens no otra. Sauciet mani par idiotu – bet tas būtu mežs, nevis pilsēta.
Paldies Dievam, dabā eksistē tādas parādības, kā vējš un lietus, kurām pateicoties ir iespējams nenosmakt, dzīvojot arī pilsētā, ne tikai mežā. Un, ja kādam tik ļoti nepieciešami koki, varbūt dzīve pilsētā tomēr nav jums. Turklāt – Rīgā jau ir vietas, kur ir koki, bērnu spēļu laukumi, apzaļumotas piknika vietas – tās sauc par parkiem.
Lai nebūtu tā, ka no manas puses ir tikai negācijas un pilsētvides uzlabošanas entuziastu izsmiešana, pastāstīšu, kas patiesībā būtu jādara, lai pilsētas centru padarītu draudzīgāku un ērtāku cilvēkiem, nevis pāris aktīvākajiem hipsteriem. Būtu jānojauc visas nejēdzīgās un lieku telpu aizņemošās divstāvu mājas no Grīziņkalna līdz pat Āgenskalnam un to vietās jāuzceļ mūsdienu standartiem atbilstošas divpadsmitstāvenes. Tādējādi, visi, kas strādā centrā varētu arī dzīvot centrā un ikdienā nebūtu nepieciešams izmantot nedz privātās automašīnas, nedz arī sasodītos velosipēdus. Pilsētas centrā pārvietošanos ar privātajām automašīnām varētu aizliegt pilnībā, visas ielas izklāt ar bruģi un uz katra stūra izveidot bērnu spēļu laukumus un trendīgas āra kafejnīcas.
Tomēr, kamēr dzīvošana centrā ir ekskluzīva luksusiespēja precīzi vienai divdesmitseptītajai daļai no pilsētas iedzīvotājiem, būtu jauki, ja “Pilsēta cilvēkiem” lūkotu pielāgot pilsētas ērtumu vairākumam tās iedzīvotāju un viesu, nevis savām personīgajām vēlmēm un utopiskajai izpratnei par pareizu pilsētu.
Čaka iela jau ir ar vienu joslu katrā virzienā.
Kā mazināt autotransporta plūsmu Rīgā. Instrukcija.
Visupirms ira jāpasūta nanopētījums.
Pēc tam atron ielu, kur braukā pārāk daudz mašīnu.
Kā atrast ielu, kur mašīnu ira pārāk daudz? Pēc skaņas.
Ja ielā ira dzirdama vaļu dziesma, bet somu zīlītes klepus skaļi atbalsojas pāri kokiem, atgriezieties pilsētā un sāciet visu no sākuma.
Mežā pazaudētā nanopētījuma vietā ira jāpasūta jauns.
Ja iela izklausās kā pilsētas aina no indiešu filmām, tad drīkst atvērt acis un ielu ierakstīt tviterī.
Pēc tam visā ielas platumā un garumā iestāda kokus, vajfaju, bruģi, riteņbraucējus, smilšukastes bērniem un kaķiem, āra kafejnīcas, rozetes aipada uzlādēšanai un kalnciemaielas tirdziņus.
Pēc tam meklē nakošo ielu.
Cement, atvaino, bet tu esi idiots. Čaka ielu paplašināšot uz trotuāru rēķina. Un podu no sava autiņa pārstellē uz ofisa krēsla vietu. Bučas.
Ha ha, autoram tik smagi pieņemt progresīvas pārmaiņas, ka pat nopūlējies atsaukt atmiņā pāris pabeigtajās klasēs mācīto matemātiku :D
Sen nav manīts neviens pret lapsu un skunksu audzēšanu protestējošs bariņš, kurš uzmācas garāmgājējiem ar kečupu notraipītiem zvēru izbāzeņiem.Kas notiek, vai patiesi nevienu vairs neinteresē, kas notiek lopkautuvēs un vistu fermās?!!!
Izlasīju rakstu un piekrītu lielākajai daļai Cementa teiktajam, izņemot jautājumu par kokiem. Man koki patīk un neko sliktu tajos nesaskatu.
Tā kā nebiju lasījis “Čaka ielas atdzīvināšanas” garadarbu, nolēmu izlasīt arī to.
Pirmais, kas krita acīs bija, patosīgā noskaņā uzrakstītais, pirmais paragrāfs kas sentimentāli novērtēja, ka “slavenā dzejnieka Čaka vārdā nosauktās ielas”, kas kādreiz bijusi tik eletārā tirgotāju iela, bet tagad bizness nīkuļo un tajā palikuši tikai lietotu apģērbu veikali.
Nākamajās rindkopās iela drastiski pārvēršas vienā no bīstamākajām vietām ja ne pasaulē, tad nu Rīgā viennozīmīgi.
Ja tajā steidzīgi nenoņems vienu autovadītāju joslu (smirdīgie pidiņi) un neierīkos normālus veloceliņus un auto parkošanās vietas, tad mūs sagaida bezmaz vai apokalipse (“Ēkas vēl var saglābt, tāpat kā desmitiem nevainīgu cilvēku veselību, kuriem katru gadu nākas ciest uz šīs ielas.”). Awwwwww….how cute!
Tad nu manas pārdomas par rakstu un kopainu:
1. Es pisu visus tos, kuri domā, ka uz katras ielas vajag veloceliņu (kas iegūts uz automašīnu joslas rēķina).
Arī Brīvības ielā vajag velojoslu, pēc tam jau vajadzēs arī Valdemāra ielā, Tērbatas ielā un vispār visās pārējās ielās arī!
Manuprāt, ideāls variants būtu ja 2-3 no paralēlajām 5-6 ielām (Valdemāra, Skolas, Brīvības, Tērbatas, Barona, Čaka) tiktu vairāk pielāgotas riteņbraucējiem, pārējās koncentrējas auto un riteņbraucējiem tur nafig nebūtu jālien (nu vismaz jābeidz čīkstēt vai pieprasīt atsevišķu izredzēto joslu visās ielās).
Tagad velo celiņi jau ir Skolas ielā, Kr. Barona ielā, daļeji Valdemāra ielā. Nu priekš kam vēl vajag Brīvības un Čaka ielu?
2. “Autovadītāji teiks – tas nav iespējams, jo Aleksandra Čaka iela jau šobrīd ir pārslogota. Tā ir. Bet tas ir tikai tapēc, ka šajā ielā nav ierobežota privātā autotransporta tranzīta satiksme.”
Nez kā viņi taisās ierobežot “privāto auto” satiksmi šajā ielā?
Tā kā privātie vispār nedrīkst braukt? Tad kāda jēga no tās parkošanās joslas, kas tur paredzēta? Sit Tu mani nost, bet es nesapratu ko tas teikums nozīmē un kāda ir tā visgudrā vīzija.
3. Man ļoti patīk, ka ir piedāvāts risinājums kā no centra Muitas ielā 4 aizbraukt uz Dzelzavas ielu 51A, jo tas ir vienīgais maršruts kā tiek izmantota Čaka iela!!!
Stulbie auto braucēji, kas neizmanto Waze un no Muitas ielas 4 uz Dzelzavas ielu 51A brauc pa Čaka ielu – lohi!
4. Ok, nerunājot par auto satiksmi. Mani interesē kā tieši šī superjosla Čaka ielas humpalu bodes pārvērtīs elitārā tirgotāju ielā un pamestās mājas pēkšņi pārstās drupt?
Es nesaku, ka nevajag velojoslas un, iespējams, tās nākotnē ieņems arvien vairāk vietas mūsu dzīvē, bet to visu vajag veidot samērīgi un pārdomājot.
Nevis tupi maurot, ar pāris fotošopētām bildēm utopiski uztaisīt Rīgu par bezsastrēgumu pilsētu, kur visi laimīgi minās ar Ērenpreisiem, iepērkas elitāros tirgotāju veikalos, neparkojas kur nevajag, kur nedrūp mājas, nenotiek satiksmes negadījumi un uz katra stūra ir pa Illy kafejnīcai, kurās ar apgarotu seju var palasīt smeldzīgo Čaka dzeju…
Over&Out!
Peace! :)
Es esmu mazpilsētā dzimis, bet Rīgā audzis savu pieaugušā dzīvi. Joprojām lauki man ir salīdzinoši tuvu (tikpat ilgi, cik braukt no Zolitūdes uz Centru pirmdienas rītā). Rīgu savulaik uzskatīju par galveno un neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Tagad dzīvoju Centrā. Esmu dažus mēnešus izturējis dzīvojot Purvciemā. Tur bija neciešami. Kāpēc tā? Šeit, kontekstā ar Cemanta rakstu, paskaidrošu. Purvciems manī raisīja māju sajūtu. Tas bija tāpēc, ka studēju Centrā, naktsklubi bija Centrā un dzert alu parkā bija jābrauc uz Centru, jo vairums kursa biedru un čomu dzīvoja citos mikrorajonos un satikšanās vieta – Centrā. Pēc izdevības paliku pa nakti pie kāda Centrā. Purvciemā braucu tikai gulēt (no kā arī radies termins “guļamrajons”). Tur es ierados ar riebumu, jo vienmēr prātā bija palicis, ka nedēļas nogalē braukšu uz Laukiem, kur ir manas īstās Mājas – tur atpūtīšos, pavicināšu cirvi vai iskapti, ēdīšu kartupeļus un gulēšu un kūpināšu zālē. Tātad Purvciems man riebās tāpēc, ka tas ar savu blokmāju stindzinošo šarmu koķetēja ar mani, piedāvājot aiztāt manas īstās Mājas ar tādu kā surogātizstrādājumu. Tas būtu līdzīgi kā kāds mēģinātu pierunāt iemainīt manu piemīlīgo draudzeni pret vecu mau*u. Neviena no manām sajūtām nespētu viņu iemīlēt. Vēlāk, kā jau students, mainot entos dzīvokļus, sapratu, ka arī daudzi mani paziņas dara tāpat, proti, grib dzīvot Centrā, lai nav tālu jābrauc, lai var no skolas uz klubu kājām aizvilkties, un lai var papriecēt acis ar visādiem interešu objektiem, piemēram, mūzikas veikalu, vai kaut kādu speciālu kiosku, kur var dabūt kaut ko speciālu, un lai, galu galā var piektdienā aizvilkties uz staciju kājām, jo braukt no Purvciema uz turieni pa zaķi (jo nauda ir palikusi tikai tālajam reisam) un mukt no kontroles vairs nav spēka, un risks var neattaisnoties, jo pēdējais vilciens paliek arī pēdējais.
Lūk, ar visu iepriekš minēto, gribētu teikt, ka Latvijā Rīga ir vienīgā šādi aprakstāmā pilsēta, un gribētu redzēt vēl kādu, kas dzīvojis kādā citā pilsētā un piedzīvojis to pašu. Diez vai kāds atradīsies. Tātad Rīga ir vienīgā Lielpilsēta Latvijā. Taču tā ne tuvu nav lielpilsēta Eiropas vai Pasaules kontekstā. Ak, dievs, tā galīgi nav lielpilsēta! Taču vietējā (te, pie Ņila, Rīgā) lielpilsētā dzīvojošie var piekļūt lielpilsētu (teiksim, Londonas vai Amsterdamas) radītajai informācijai, un sapņot par tām pašām problēmām. Es savā dzīvē neredzu ne mazāko jēgu nodarboties ar dārzkopību Rīgā vai pārmaksāt par ekoproduktiem, jo Lauki man ir ar roku aizsniedzami, un es saprotu no kā veidojas uzcenojums kabacim vai ķirsim. Salīdzināsim Rietumeiropas lielpilsētu centru attālumu līdz “normālai” lauku sētai. Tad tuvākie vien būs Latvijā (okei, okei, kaut kur Čehijā, gan jau), jo, pirmkārt urbanizācijas pakāpe šajās valstīs ir nesalīdzināmi lielāka kā Latvijā, un tas tiešām nav mīts, ka rietumeiropietis lielpilsētnieks nekad nav redzējis aizaugušu pussagruvušu lauku sētu, un to kā piepe pleš savu micēliju nolūzušā kokā.
Man patīk koki, un labprāt neredzētu Čaka ielas satiksmi vispār. Bet tas, ka velosipēdistiem ir jābūt – nevaru noliegt. Taču pašreizējā situācija un pilsētas “ilgtspējīgā” (jāliek kaut kādās dubultās pēdiņās) pārvalde ar sociāli “lojālo” (atkal dubultās pēdiņas) politiku, šķiet, virza pilsētas centru pretējā – tāda kā super-elitāra [vienas dienas] buržuju (nevaru nosaukt nevienu aristokrātu) biznesa centra virzienā. Teiksiet, tas jau ir normāli, ka Centrā nedzīvo kaut kādi studenti lētos dzīvokļos, un ka īpašuma nodoklim te jābūt super augstam. Es arī tā teiktu, un piekrisu gadījumā, ja tas viss tiktu skatīts visas pilsētas un valsts kontekstā, un attīstība netiktu forsēta neesoša turīgā iedzīvotāja vārdā, mēģinot idealizēt kaut kādus apstākļus, radot ilūziju par Rīgu kā baigi foršo un stilīgo pilsētu, kura aizmirsusi, ka 20 km no tās, var sastapties ar dziļiem laukiem, un ka maskačkas urlas un bomži tāpat līdīs manā pagalmā nospert manu Ērenpreisu, sadot pa muti tāpat vien un izrakņāt manas kabatas. Turklāt jāklausās kā kaimiņu tante atkal žēli raud tiesu izpildītāju priekšā, kuri grib darīt galu, nu jau beztiesiskajai, dzīvošanai attiecīgajā dzīvoklī. Nenocietīšos un atzīšos arī žēlās sirdssāpēs par Skanstes rajonā ienākušo guļamrajonu – Centra Purčiku, kas kā paneļu rēgs mani biedē, atgādinot par agrākajiem laikiem.
No satiksmes un pilsētplānošanas viedokļa jau viss ir baigi pozitīvi pareizi – uz attīstību vērsti. Grāmatās tas aprakstīts uz izzīmēts pareizi.
Rakstot visu šo, formulēju vienkāršu morāli: Jādomā kontekstā!!! Novēlu to visiem!