Pilns mēness, bet nepilns rublis – piezīmes par vientiesību

“Vai zinājāt, puikas, ka mazā kniepadatas galviņā kompjūters tagad var ierakstīt veselu tūkstoti grāmatu?” uz lieveņa nupat iznākušais Ilmāronkulis piemiedza ar aci bariņam šmulīgu astoņus vai deviņus gadus vecu ziķeru, kas knakstījās un garlaikojās turpat pie durvīm. Bija deviņdesmito otrā puse, Ilmāronkulis bija mana bērnības čoma vectēvs un man šķita viens no gudrākajiem, iespējams, pats gudrākais vīrs pasaulē.

Kā jau teicu, bija deviņdesmitie, vasaras tika vadītas “līvāneņu” ciematā, pārmaiņus izbradājot puķu dobes te viena, te otra čoma vecvecāku pagalmā un sastrādājot visādas ģeķības ar nelielu piromānijas vai huligānisma piešprici. Datoru, ja neskaita bojevikus televīzijā, es biju redzējis tikai tēva darbā, tāpēc mans priekšstats par tā darbības principiem bija niecīgs, faktiski nekāds. Ilmāronkuļa teiktais par tūkstoš grāmatām kniepadatas galviņā, kas turklāt atrodas datorā (Tas taču sastāv no elektrības, vadiem un visādām shēmām, nevis kniepadatām!), neraisīja ne mazāko izpratni. Vien apziņu, ka Ilmāronkulis ir ļoti gudrs, pasniedzot mums jaunākās zināšanas par nākamā gadsimta tehnoloģijām no pagājušās desmitgades “Makgaivera” sērijas, kuru tikko bija noskatījies TV.

Ar vectēvu man bieži bija kašķi – atbildība par draugu sapēdotajām puķu dobēm “ķereņu” laikā, saprotams, bija uz maniem pleciem, turklāt vectēvs tolaik pārāk bieži bija skaidrā un attiecīgi visai īgns. Savukārt Ilmāronkulis allaž pastāstīja vai parādīja ko aizraujošu.

Kādu dienu viņš iznāca pagalmā, rokā turot metāla rīvi – plakano padomju laika variantu ar ārkārtīgi šauro gandrīz vai stieples diametra U veida rokturi. “Puikas, nāk’. Es jums parādīšu, kur āderes krustojas,” un ar dūrē sažņaugtu rīvi sāka čāpot ābeļu virzienā. Mēs sekojām. Ilmāronkulis nostājās pie lielākās ābeles, pastiepa uz priekšu roku ar rīvi. Nekas nenotika. Viņš pagriezās ar muguru pret ābeli un lēnām, lēnām soļoja prom, līdz vienā brīdī aiz šaurā roktura satvertā rīve sāka griezties uz sānu. “Āreče! Redziet, puikas, tāpēc arī ābele tur, aiz muguras, tik labi aug, bet te nekas nav stādīts. Tāpat neaugtu. Kokiem virs āderu krustpunktiem nepatīk!” Mani neinteresēja augļu koku ražība, bet tas, kā rīve zina, kur zem zemes atrodas sliktās āderes, bija kas fantastisks.

To, ka āderes ir sliktas, es zināju no vecmāmiņas – viņa vasarās pārkārtoja guļamistabu tā, lai mana izvelkamā dīvāngulta nebūtu ziemeļu stūrī, jo “tur āderes krustojas un pagulēt nevar”. Man nebija ne jausmas, kā vecmāmiņa to zināja, taču mums mājās bija tāda pati rīve kā Ilmāronkulim.

Divdesmit gadus un pāris interneta pieslēguma paaudžu vēlāk es zinu, ka Ilmāronkulis un mana vecmāmiņa ir maldu pasaulē dzīvojoši večuki, kas savu maģisko domāšanu ar dažādiem stāstiem un ikdienas rīcību nodeva tālāk mazbērniem. Ir absolūti nevajadzīgi viņus par to tagad nosodīt – ne tas bija ļaunprātīgi, ne ar apzinātu mērķi stāstīt muļķības. Viņiem nebija ne jausmas. Aizvien nav. Āderu un lietuvēnu stāsti šajā gadījumā ir ar tikpat brangām saknēm kā krietnam dižozolam. Savukārt mani pašu labu pasniedzēju dotā domāšanas ceļa karte kombinācijā ar interneta laikmeta informācijas vispārpieejamību drīz vien atsvabināja no bērnības jodiem, laumām un āderēm. Tāpat kā daudzus no jums.

Tomēr aizvien liela daļa sabiedrības, tostarp gados jauni un izglītoti, universitātes pabeiguši cilvēki, atsevišķos uzskatos ir ilmāronkuļi neizmazgājamiem eļļas pleķiem nosmulētās “sovjeta brūnā” krāsas buktētajās ūzās un ar tikko jaušamu garāžas bedres pelējuma aromātu. Ja neskaita absolūto čempionu – horoskopus, uz otro vietu pavisam drošu kandidatūru piesaka “pilnmēness trakuma” vēstneši.

Pieauguši, racionāli cilvēki, profesionāļi dažādās – arī zināšanu visai ietilpīgās – nozarēs, kas nesmādē ierēkt par homeopātiju pret vēzi vai “ļauno aci”, vienā acumirklī sataisa cietas sejas, kolīdz kāds piemin, ka pēc trim dienām būs pilnmēness un “tad jau atkal visādi trakie zvanīs uz biroju” vai visu dienu būs jānoņemas ar “nenormāliem klientiem”, vai “jābrauc uzmanīgi, jo gaidāmas avārijas uz katra stūra”. Galu galā – ne par velti ir vārds “lunātiķis”, vai ne?

Nē. Jo līdz pat šai dienai zinātne nav atklājusi it nekādu korelāciju starp cilvēku it kā pēkšņu nenormālu izturēšanos un dažādām šādas izturēšanās izraisītām kataklizmām uz ceļiem, sabiedriskās vietās, darbā vai jebkur citur. Un zinātnieki ir pētījuši jau gana sen. Nav jārok tālāk par pirmo rezultātu lapu “Google”, lai uzietu 1985. gadā Džeimsa Rotona, Rodžera Kulvera un Ivana Kellija veiktu 37 pētījumu metaanalīzi, kurā secināts – pilnmēnesim nav absolūti nekāda sakara ar pašnāvību vai noziegumu skaitu vai cilvēku “saiešanu sviestā”. Pētnieki arī norādīja, ka turpmākas izpētes veikšana šajā virzienā attiecīgi nav nepieciešama – statistika nemelo. Tikpat lietderīgi būtu veikt pētījumus, lai pārbaudītu, vai Mēness nav no siera. Savukārt lielākajā daļā individuālu pētījumu, kur sākotnēji korelācija it kā atrasta, pārskatot izmantotās procedūras, atklātas būtiskas nepilnības metodoloģijā, pēc kuru likvidēšanas “pilnmēness efekts” pazudis.

Bet kāpēc visādi citādi racionāli cilvēki pavīpsnā par velna skaitli 666 un piektdienu 13. datumā, bet aizvien pieturas pie “pilnmēness trakuma” piesaukšanas? Nepretendējot uz zinātnisku argumentāciju, te viena spekulācija. Pilnmēness ir 12 (retāk arī 13) reizes gadā. Tās ir 12 vai 13 reizes gadā, kad visas nebūšanas var ērti piesaistīt vienam apstāklim, uzdodot to par cēloni.

Cik bieži turpretī būs gadījumi, kad uz sienas pamanīsi uzrakstu “SĀTANS 666” tieši brīdī, kad tevi apšļakstīs metālists, ar sagrabējušu “Volvo 240” iznesoties cauri dubļainai peļķei, pa automašīnas logiem veļoties ārā norvēģu blekmetāla zāģim?

“Pilnmēness trakuma” teorijas gadījumā, protams, var minēt arī vairāku loģikas kļūdu klātbūtni – anekdotiska atsevišķa gadījuma no personīgās pieredzes izmantošana apjomīga fenomena “pierādīšanai” vai vēlamo pieņēmumu atbalstošu notikumu “atlasīšana”, neņemot vērā veselu čupu to, kas pieņēmumu neapstiprina, taču tas viss ir garlaicīgi un nevienu īstenu mistiķi nepārliecinās. Varbūt labāk ikreiz, kad kāds ģimenes loceklis, kolēģis vai paziņa piemin atgadījumu saistībā ar “pilnmēness trakumu”, piekrītoši papildināt, ka tas noteikti ir saistīts ar lielo ūdens daudzumu smadzenēs un Mēness spēju ietekmēt plūdmaiņas. To, ka Mēness švunkā ūdeni, galu galā zināja jau sengrieķu domātāji.

Ja nu tu, draudziņ, brīnies, kāpēc šajā Ceha versijā ir tik maz lamuvārdu, vulgaritātes un Sorosa vērtību sludināšanas, – tas droši vien tāpēc, ka ir pilnmēness nedēļa un nejūtamies īsti savā ādā.

3 Replies to “Pilns mēness, bet nepilns rublis – piezīmes par vientiesību”

  1. S*ds! Man nācās izlasīt un pārliecinātie par tiem pētijumiem :( taisnība!
    Mācoties fiziku, nekad neiedomājos pārbaudīt oda/knauša ietekmi uz manām smadzeņu šūnām. Arī tas tagad būs jāizdara…. pfff.. viens raksts un būs izniekota vesala diena!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *