Pigmalions

Katru reizi, kad Čans aizvēra acis, viņš redzēja trūkuma novārdzināto sievu slaukām sviedrus no smagas slimības salauztā dēla pieres. Čans atvēra sasārtušās acis, lai veiktu pēdējo skrūvītes apgriezienu, tādejādi pabeidzot izcilāko mākslas darbu cilvēces vēsturē. Ikviena tā detaļa, ikviens formas izliekums un ieliekums, ikviens kvadrātmilimetrs bija pārdomāts. Čans pielika triumfa manifestāciju pie savām lūpām un iepūta tajā vārdu „?”, iedegās ekrāns, jaunais iPhouns bija gatavs testam un ekrāna kalibrācijai.

Kā čūskām pārojoties, nogurušā vīra dvēselē lepnums mijās ar skumjām, kā labais ar ļauno, melnais ar balto. Čans piecēlās no savas vietas, arvien paātrinot gaitu, gāja garām konveijeru rindām, sastrādātu roku pāriem, salauztām dzīvēm un sapņiem. Čans nonāca pie aizputējušā loga un atrāva to vaļā. Siltie, aicinošie saules stari noglāstīja Čana vaigu. Viņš krita pretim atbrīvojumam!

Artūra sirds sitās nepacietībā, viņš tikko bija pārradies atpakaļ savā reklāmas aģentūrā, piekodināja sekretāri, lai neviens netraucē, aizslēdza sava kabineta durvis, aizvēra žalūzijas, novietoja kastīti sev priekšā, pagrieza to tā un šitā. Atverot kastīti, pār Artūra lūpu paspruka lāse siekalu. Artūrs ieraudzīja savu atspulgu tikko izpakotajā iPhounā, viņš ieskatījās savās acīs. Artūra brīvā roka ieslīdēja biksēs. iPhouna ekrāns iedegās koši balts, viņš to rotaļīgi valstīja rokā. „Tas nekad nav bijis tik stingrs!” Artūra sirds sitās kā kolibri spārni, uz viņa lūpām krājās siekalu putas. Viņš krita pretim atbrīvojumam!