Piecas mēnešalgas

– Piecas mēnešalgas. Piecas fakenās mēnešalgas, – pie sevis purpināja Andrejs.
– Jebal kāda netaisnība. Kāpēc vecas lietas maksā bļaģ tik dārgi? – viņš turpināja sev klusītēm sūdzēties. Viņš skaidri zināja, ka tas nemaksā tik daudz, taču reizē arī saprata, kā riskēja būvfirmas ekskavatorists Česlavs, kurš nenogādāja šo eksponātu līdz izgāztuvei. Pārliecinājies, par cieši aizslēgtām kabineta durvīm, viņš piegāja pie loga, lai pārliecinātos, ka tas jo cieši aizvērts. Sakārtojis aizkarus atgriezās atpakaļ pie sava darba galda. Ievilka dziļu elpu, aizvēra acis un uz mirkli iegrima bērnības atmiņās.

* * *

– Mammu? Mām? A kāpēc jāmazgā āboli?, – jautāja mazais Andrejs.
– Tāpēc, ka tie ir netīri. Mēs tos salasījām Jezupa dārzā no zemes, vai atceries?
– Bet vai tad ābols, kad nokrīt zemē uzreiz paliek netīrs? – Andrejs turpināja taujāt.
– Protams nē, taču mēs labi zinām, ka Jezups ir, kā lai tev to pasaka, pļēgurs un ei nu sazin, kur viņš sadzēries čurā.

* * *

Atvēris acis viņš vēl mirkli domāja par to, kur īsti ir ābolam ānis. Vai tur kur ziediņš, bet tad bites būtu geji. Vai tur kur kātiņš? Bet tad atkal jocīgi, ka ābols uzņem barības vielas ar dirsu.
Vēlreiz piegājis pie kabineta durvīm Andrejs pārliecinājās, ka tās cieši aizslēgtas. Atgriezies pie darba galda viņš nospieda pogu terminālim un palūdza sekretārei Natašai tuvāko stundu nevienu iekšā nelaist.
– Vadīt otru lielāko pilsētu, tas nav viegls darbs. Aiz manis tomēr stāv cilvēki, – nodomāja Andrejs, taču drošības pēc pagrieza galvu, lai pārliecinātos, ka aizmugurē neviena nav.
Veroties nekustīgajos sejas vaibstos, viņš domāja, ka tie vai nu simbolizē nelokāmu apņēmību vai nāvi. Vai abus reizē. Un varonību. Jā, drīzāk gan tiešām abus reizē un varonību. Atpogātās bikses nokrita zemē, izkāpis no tām Andrejs spēra soli uz krēsla, kas atradās pie galda un apgriezās riņķī.
Sēžoties virsū ietaukotai padomju monumenta karavīra ģīmetnei viņš tikko dzirdami izdvesa, – Piecas jobtvaju maķ mēnešalgas…