Iepriekšējā vakarā biju sastrīdējies ar draudzeni. Gaidot mīļoto sievieti, nejauši sastapu dažus vāciešus. Protams, iedzērām ein bier. Draudzene aizkavējās frizētāvā. Kad viņa atnāca, ein bier vietā jau bijām izdzēruši drei bier. Pierunāju viņu nākt mums līdzi uz citu krodziņu, kur izdzēru viel bier. Mājās viņā man pārmeta egoismu un lika gulēt uz dīvāna. Nākamajā dienā joprojām bija pikta, paģirains aizvilkos uz darbu, bet šī man turpināja pārmest visdažādākās lietas – es izniekojot savu dzīvi, bez alkohola nekā svēta nav, es vispār esmu nolādēts kroplis, es pirms divām nedēļām apēdu pēdējo tomātu un tā tālāk.
Līdz pēcpusdienai jau biju iedzīts izmisumā. Sāka maisīties pavisam kreisas domas, domāju, ka pietiek ņemties ar šīm bābām, jāpamēģina otrā puse. Bez tam, viens no tiem vāciešim izskatījās tā tīri neko, par mani izrādīja interesi… Lai izkliedētu šīs domas, aizgāju uz veikaliņu un nopirku kūciņas. Veikals visai sūdīgs, izvēle maza, trāpījāš kaut kādas vācu lebkuchen. Kā jau apzinīgs savu veselību cienošs pilsonis, iepazinos ar sastāvu, lai nepārsniegtu dienā atļauto E vielu daudzumu. Cukurs, eļļas graudi… un… persipāns.
Es biju šokā. Kā jau visi zina, persipāns ir pidaru marsipāns. Domāju, ka arī visu hetereseksuāļu aizstāvis Kaspars Dimiters, kas nesavtīgi veltījis savu dzīvi sodomiešu diktāta krustnešu apkarošanai, piekritīs – ceļš uz locekli dibenā ir bruģēts persipānā. Savā paģirainā pusdelīriskā stāvoklī šo saredzēju kā mājienu. Tā arī uzrakstīju savai meitenei: “Viss! Pietiek! Vairs neko nesaki. Šovakar iešu pisties ar džekiem. Tūdaļ ēdīšu persipāna kūciņas. Uz neredzēšanos!”
Jau biju atvēris kūciņu iepakojumu un pētīju savu likteni. Tolaik šķita dabīgi kļūt par geju. Biju nobriedis un jau paspējis rokā paņēmt kūciņu, kad iepīkstējās telefons. Viņa rakstīja: “Persipāna kūciņas? Nopietni?” Atbildēju lakoniski – “Jā. Persipāna. Kūciņas. P E R S I P Ā N A K Ū C I Ņ A S.” Tik tikko biju nosūtījis atbildi, kad viņa zvanīja. “Pagaidi! Lūdzu, nedari neko. Jau braucu.”
Piecpadsmit minūtes vēlāk viņa izkāpa no taksometra, tērpusies minikleitā un melnās zeķubiksēs. Paņēma mani aiz rokas, ievilka darba tualetē, un, kad stundu vēlāk nosvīduši iznācām ārā, persipāna kūciņas jau sen bija aizmirstas un mēs bijām salabuši.
Tagad esmu nonācis grūtas morālas izvēles priekšā – no vienas puses uzskatu, ka persipāns ir jāaizliedz, jo tas ir sodomiešu izdomāts pederastifikācijas līdzeklis, bet no otras puses tieši ļaunais persipāns mani izglāba. Ko man tagad darīt? Jau esmu vaicājis guru Dimiteram, bet viņš mani ignorē…
Ļaunuma iemiesojums
Interesanti,ka Kaspars Dimiters tev neatbild! Parasti viņš neatbild tikai tiem kam naudu parādā,kā arī tiem kam naudu izkrāpis nelietis!Arī draugiem kurus apdirsis un apmelojis! Varbūt esi viens no tiem?! Tevi interesē Dimitera domas vai? Mani neinteresē Dimitera domas,tikai nepatīk ka viņš visiem pūš ausīs savu merkantīlo propogandu! Galma āksts un blēdis ir Dimiters,nemaz nerunājot par viņa sievu,kas apveltīta ar īpašām spējām apzagt valsti un baznīcu! Tā lūk, nemaz neceri ka Dimiters Tev atbildēs īsti! Ko Dimiters vispār var atbildēt, gejus publiski dricelēt un baznīcas kalpus tik vien spēj,kā arī melot un lūkoties svešā libretā! Pāris lētas rīmes sacerējis un skat kāds dziesminieks un bards-lombards,vislatvījas guru un pareizi dzīvot pamācītājs! Diedelnieks un parādnieks!
Varbūt percipānis, tāpat kā cigaretes var būt overloadā panākot pretēju effektu? Nu tā ka tad kad pārpīpējies un negribi vairs pīpēt
Uz kāda koalas varētu paeksperimentēt
Mani bažīgu darīja šī vieta stāstā: “Nākamajā dienā joprojām bija pikta, paģirains aizvilkos uz darbu (..)”. Varbūt varonis ir viņša, un tas visu izskaidro?