Pastāvēs kas mainīsies

Atceros sevi agrā bērnībā, es dzīvoju mājā, kuru ieskāva dārzs. Es varēju noplūkt kādu sārtu, sulīgu zemeni un turpat to apēst. Vēlāk nāca ķirši, jāņogas, upenes, bumbieri, līdz rudenī ienācās āboli. Man patika gulēt uz zemes dārza vidū un vilkt delnas pāri zālei, sajust tās svaigumu. Es mēdzu vērot skudru gaitas, cik mērķtiecīgi tās virzījās uz priekšu, pat, ja tas nozīmēja zāles stiebra perimetra šķērsošanu. Kad lija lietus, es sēdēju krēslā uz terases un vēroju veidojamies peļķes un kā tās aizplūst, savienojas ar citām, vai lēnām iesūcas zemē, lai padzirdītu augu saknes. Zibens spēriens un tam sekojošais pērkona grāviens šķita kas tik daudz reižu varenāks par mani, ka mana eksistence tā mērogā šķita absolūti nenozīmīga. Viscēlākais, kas mana dārza pasaulē atradās, bija ozols. Tas bija audzis daudzkārt ilgāk par mani un par to liecināja ne tikai tā augstums, bet arī grumbainā miza, gluži kā aiztecējušo gadu izskalotās vagas vectēva vaigā. Majestātisks tas stāvēja nekustīgs, piesiets zemei, neļaudams pat vējam šupot tā zarus. Kādas ābeles zari stiepās līdz otrā stāva balkonam, tur es mēdzu nolikt krēslu, noplūkt ābolu, noslaucīt to kreklā un to ēdot skatīties debesīs. Tik daudz zvaigžņu un katra no tām saule, gluži kā mūsējā, iespējams, silda kādu dzīvību. Tā man patika sapņot.

Pārceļoties uz pilsētu, es atklāju neatdziestošos radiatoros, kuru dēļ nebija jāuztur uguns krāsnī. Veikalā Interpegro varēja iegādāties dažādus gardumus ar jaunām garšām un smaržām. CocaCola dzēriens un Pringles čipsi kļuva par ikdienas sabiedrotajiem skatoties kabeļtelevīziju. Pa Discovery kanālu rādīja dabas pasaules daudzveidību visdažādākajās zemeslodes vietās, okeāna dzīlēs un pat kosmosa tāles, kurās attālumu mēra kilometru skaitā, ko gaisma veic gada laikā. Televizors kļuva kā patīkamas vēstures, ģeogrāfijas, bioloģijas, fizikas un pat matemātikas stundas.

Skolā, satiekot draugus, viens no pirmajiem jautājumiem bija par atrisinājumu kādam no uzdotajiem mājas darbiem. Tikai pēc tam tika apspriestas citas aktualitātes, piemēram, jauniegūtie spēļu kārtridži uz Segas, vai nupat iznākusī filma Mortal Kombat. Meitenes, savukārt, sāka kļūt distancētākas, viņām kļuva svarīgas drēbes, želejas esamība puišu matos un filma Titanic. Tolaik meitenes sāka šķist kā kaut kas tik ļoti atšķirīgs, īpašs, vilinošs. Prāta un instinktu savstarpējās nesapratnes frustrācija, pārliecība par patiesas mīlestības, vai mīlestības no pirmā acu skatiena esamību. Skaisti, naivi un mokoši. Bet pēc stundām tika noskrietas vairākas stundas, spārdot futbola bumbu no vieniem stadiona vārtiem līdz otriem, caur saules uzsildītajiem un izspīdētajiem putekļiem, kā tolaik šķita – savā komforta zonā, kopā ar vēl deviņiem sasvīdušiem puišiem. Cik gan kardināli mainās uzskati dažu gadu laikā, vai ne, sevišķi, kad es to tā esmu pasniedzis.

Retrospektīvā skatoties, kas varēja būt romantiskāks kā nodot vēstuli uz noplēsta burtnīcas lapas gabala starp soliem kādai meitenei, bet šodien daudz vairāk var panākt ar dažiem dzērieniem klubā. Neveiklais rokraksts ir kapitulējis neveiklai ķermeņa izrādīšanai alkohola un mūzikas ietekmē. Tiekot aiz meitenes biksītēm nobrūk visas naivās ilūzijas par viņas pārdabiskumu, viņa kļūst par tavas vajadzības apmierinājumu, gluži kā karbonāde uz šķīvja. Jā, tik ļoti miesiski, bezpersoniski kā ēst vai dzert.

Kā kādreiz tika noliktas izlasītās grāmatas, tā šodien tiek noliktas iztukšotās glāzes. Satiekot paziņas, viena no pirmajām tēmām, ko es dzirdu, ir “kā es toreiz piedzēros, izdarīju ko tik aplami dumju…” Katru reizi tiek atkārtoti vieni un tie paši stāsti un piedzīvojumi, un tie tiek noklausīti atkal un atkal, un beigās atkal atskan smiekli…

Es vairs nemēdzu sapņot, viss šķiet pazīstams, zināms un izprotams. Rutīniska apātija ir 21. gadsimta sērga, nekā pārsteidzoša, nekā apbrīnojama. Es joprojām mēdzu pirms aizmigšanas uzslēgt Discovery kanālu, bet vienīgais, ko tur rāda, ir kā tiek ķīlētas mašīnas un motocikli, un kā to ķīlētāji viens uz otru lamājas, vai kā bariņš muļķu cenšas atrast spokus vecās mājās mērot temperatūru dažādās vietās un klausoties audioierakstu fona trokšņus, kurus viņi skaļi sauc par FENOMENU. Kanālu pārslēgšana nesniedz neko interesantu. Mani neinteresē kaut kādu miliču piedzīvojumi, vai pakaļdzīšanās uz Vācijas lielceļiem, kur nu vēl daktera Tirsas skalpelis. Vīlies es izslēdzu televizoru un aizmiegu.

7 Replies to “Pastāvēs kas mainīsies”

Atbildēt uz pielipis Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *