Pašapziņas demence

Daži cilvēki mēļo, ka man nav mugurkaula. Tie ir pretīgākie meli, kādus vien savā rožu ziedlapām bārstītajā dzīves ceļā esmu dzirdējis. Viņu zemiskie pārmetumi ir klusas smilkstēšanas vērti, tiem nav ne mazākā seguma, ne atbalsta punkta, kuru ņemt par pamatu. Šie salašņas nav redzējuši, cik uzņēmīgs varu būt brīdī, kad uz ielas izceļas konfliktsituācija starp divām nesamierināmām pusēm. Esmu klāt pats pirmais, rūpīgi visu iemūžinu savā viedtālrunī vai planšetē un lūkoju uzmundrināt potenciālo cīniņa uzvarētāju ar tamlīdzīgiem izsaucieniem kā: “Davai, Vovan, jebaņi emu išo raz!”, “po siļņej, po siļņej, tak emu nado, hahaha”. Vienmēr atbalstu tikai to, kurš triumfē. Jo vēsturi raksta uzvarētāji. Atbalstīt neveiksminieku ir tas pats, kas atbalstīt Hitleru. Viņš taču arī zaudēja.

Lai parādītu savu daudzpusīgo personību, piebildīšu, ka esmu nenormāli kaismīgs sporta fans, turklāt ar analītisku un padziļinātu pieeju. Armandam Pučem līdzīgo pseidoekspertu prātuļošana ir tukšu salmu kulšana. Viss ir daudz vienkāršāk, nekā viņi to pasniedz savos ilgajos sprediķos studijā. Ja Rīgas “Dinamo” uzvar, tad viņi ir malači, bet ja zaudē, vainīgi ir tiesneši. Gribu bilst, ka savai teorijai esmu guvis publisku apstiprinājumu, veicot neskaitāmas intervijas ar līdzjutējiem blakus “Arēnai Rīga” esošajā burgeru restorānā. Viņi arī bieži vaino kaut kādu Cipuli, kuram ir aizdomīgi latvisks vārds. Manuprāt, tā ir nejēdzība, ka pašmāju tiesnesis spēj tik bieži apzināti darboties pret savu komandu. Bet tāda jau tā krievu līga ir – viss ir korumpēts.

Dažkārt kādam mēle niez pārmest manas privātās dzīves nianses. Jā, neviens nav perfekts, toties es protu dot lieliskus padomus. Parasti tie ir lakoniski kā “viss jau būs labi”, “nepārdzīvo, ja sit, tātad mīl” vai “tev ir vajadzīgs laiks”. Atzīšu, ka, iespaidojoties no TVNET attiecību konsultanta un pārmaiņu trenera Artura Šulca (viņš ir mana autoritāte), nopietnākās problēmsituācijās mēdzu arī izplūst pāris A4 formāta lappušu garumā rakstiskā veidā. Šajā izklāstā apkopoju spožāko vēstures domātāju atziņas, velku paralēles ar fiktīvām problēmām no paša pieredzes (tas palīdz ciešāk sadraudzēties), savukārt izvērsto atbildi noslēdzu ar savu mīļāko atziņu “Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi”. Tā iederas jebkurā situācijā, turklāt dažkārt lasītājs nodomā, ka esmu to pats izdomājis, un tādā veidā kļūstu īpaši novērtēts viņa acīs.

Paši tracinošākie ir viltvārži, kuri propagandē man it kā piemītošo inteliģences trūkumu. Šiem slīpētajiem neliešiem varu, roku liekot uz sirds, atbildēt, ka esmu lietas kursā par jebkuru jautājumu politikā, ekonomikā vai kultūras dzīvē. Turklāt mans viedoklis atšķirībā no daudziem gudriniekiem, kuri kā badīgi šakāļi turas pie vienvirzienā iestigušas pozīcijas, ir elastīgs. Es spēju vienlaikus atbalstīt Putina politisko režīmu un ukraiņu nacionālistus, DELFI komentāros bļauju, ka viss ir izzagts, bet tajā pašā laikā mīlu iepirkties “Latgalītē”. Par kultūras dzīvi nemaz plašāk nerunāšu. Ja man kāds vaicā par nesen skatītu teātra izrādi vai oriģinālizstādi, savelku seju dziļdomīgā grimasē, skatos cieši sarunu biedram acīs un, lēni šūpojot galvu, saku: “Nebija slikti, bet pietrūka izjustāka dziļuma.” Tas izsaka visu.

Ja tu domā, ka pēc visa iepriekš izlasītā, mēs varētu būt pazīstami, tas ir pilnīgi iespējams. Atceries, kad 7. klasē audzinātāja izsauca tavus vecākus uz skolu, jo nez kādā veidā ieguva detalizētus pierādījumus, ka Tu smēķē? Tas biju es, kurš tevi toreiz nostučīja. Hahaha.