Portāla “Cehs.lv” štata muzikologs Kristaps Āls, kurš pats akadēmiskā līmenī ir apguvis teramīna spēli, pēcsvētku dienā vēlas aktualizēt jautājumu, kas ir sasāpējies un pieprasa publisku šķetināšanu gluži kā Arstarulsmirus hemoroīdi. Runa, protams, ir par labi zināmu latviešu dziesmu ieskaņošanu jaunās skaņās.
Pirmkārt, maestro K. Āls norāda – “labi zināmas latviešu dziesmas” ir labi zināmas tā iemesla dēļ, ka tās visbiežāk ir diezgan labas. Tās gandrīz visos gadījumos ir muzikālu dižgaru radītas – Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns, Zigfrīds Muktupāvels un citi. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Doma, ka šo cilvēku radītajām dziesmām būtu vēl nepieciešams pieskāriens no kāda sevi nepierādījuša mūziķa puses, kurš labākajā gadījumā nesen pabeidzis mūzikas koledžu, ir ļoti amizanta. Visticamāk, viņš vienkārši ir samulsis un tagad nezina, ko iesākt ar instrumentspēlē pavadītajiem gadiem.
“Tas ir kā švīkāties pa virsu Purvītim,” analizē K. Āls. Cik bieži esat dzirdējuši, ka ļaudis nopietni uztvertu jauno rakstnieku, kurš piedāvā pārrakstīt Raini jaunā manierē? Iespējams, pat nedaudz mūsdienīgā – tādā, kurā saduras stilīgais un senilais. “Zelta zirgs”? Drīzāk jau “Bling bling bērītis”, ne?
Vai arī atceries to gleznotāju, kurš piedāvāja pārzīmēt Purvīša “Ziemu”, bet tikai drusku jēdzīgāk? Nedaudz spilgtāku, izteiktāku “saturāciju”, un varbūt piesviest klāt kādu bļitkotāju kompozīcijai? Redziet, es arī ne. Tāpat kā es neatceros nevienu, kurš būtu piedāvājis pārrakstīt “Cehs.lv” literāros meistardarbus, jo to izdarīt labāk par oriģinālu gluži vienkārši nav iespējams.
“Jā, bet mūziķim, izpildot cita mūziķa dziesmu, tiek izrādīta cieņa,” ļoti iespējams, šobrīd vīpsnā dīdžejs ar segvārdu “M3GA h@rd BA$$”, paralēli savā 2015. gada “MacBook Pro” miksējot jaunās skaņās Gunāra Rozenberga “Disko Lauru”. Lūk, arī tas man izklausās pēc liekulīgas muldēšanas.
Tu vari izrādīt cieņu ar savu interpretāciju, ja tavam vārdam ir kaut kāds svars. Visādi citādi nezinu, vai Mārtiņš Brauns apraudātos no aizkustinājuma, ja tas džeks, kurš uztaisīja “Perfekto dienu”, uztaisītu arī “Saule, Pērkons, Daugava” savās skaņās.
Visos citos gadījumos tā vienkārši ir neiedomājama patmīlība, kas mijas ar aprēķinu un parazitēšanu uz īstu mūziķu rēķina. Patmīlības faktors iepriekšējās rindkopās jau tika aizskarts, tāpēc tagad – pie aprēķina un parazitēšanas.
Ja tu esi ķēries pie labi zināmu latviešu dziesmu ieskaņošanas jaunās skaņās, ir ļoti liela iespējamība, ka tu ar mūziku saisti savus ikdienas ienākumus, bet visādi citādi tavs radošais “es” ir tukšāks par izsūknētajiem gudrona dīķiem. Nespēja radīt savus oriģinālgabalus, kas straumēšanas servisos spētu savākt piecciparu, bet koncertos trīsciparu skaitli, ir likusi tev ķerties pie labi pārbaudītas vērtības – pašmāju klasikas atražošanas, kuru ļaudis vienā vai citā variantā uzies internetā kaut vai pazīstamā nosaukuma dēļ. Vēl vairāk. Nostalģijas faktors un daži gaisā sagrābstīti teikumi par cieņu pret labi zināmo dziesmu oriģinālautoriem būs kaut kas tāds, kas viegli ļaus vismaz uz mirkli ieslīdēt vienā otrā rotācijā.
“K. Āl, vai tu šobrīd neesi pārlieku skarbs?” jūs vaicāsiet.
Jā, varbūt. Protams, kritika nav attiecināma uz visiem gadījumiem. Šis koncepts ir pilnībā atbalstāms valsts svētku pasākumos, kuros formāts to vienkārši pieprasa. Tāpat ir reizes, kad tiešām Raimonda Paula melodiju pārcelšana uz, piemēram, “grindcore” žanru ir tik interesanta, ka tā kļūst piedodama no muzikālā eksperimenta aspektiem. Katrs gadījums ir vērtējams atsevišķi, taču Kristaps Āls uztraucas par daudz globālākām lietām: “Ja visi turpinās nemitīgi ieskaņot labi zināmas latviešu dziesmas jaunās skaņās, kurš sarakstīs tās dziesmas, ko jaunās skaņās ieskaņot nākotnes mūziķiem? No šāda aspekta aicinu labāk rakstīt kaut draņķīgu, taču oriģinālmūziku, nevis bez pamata vēl nedaudz lēnāk iedziedāt kādu Imanta Kalniņa balādi.”
Ja nu tomēr esi izlēmis ieskaņot kādu zināmu latviešu dziesmu jaunās skaņās, tad “Cehs.lv” sniedz sešus padomus, kā panākt, lai tā tiešām būtu unikāla un preses relīzēs nebūtu jāmelo:
• Tās ir jāiedzied Evijai Vēberei. Viņas spalgā balss aizvien ir nepierasta un vēl vismaz pāris gadu kvalificēsies kā kaut kas jauns.
• Dziesmā akustiskās ģitāras ir jāaizvieto ar bandžo, jo šāda skaņa latviešu mūzikā ir diezgan reta.
• Ja dziesmā ir repa daļa vai rečitatīvs, tas jāizpilda reperim “Shalle”. Ideālā gadījumā – duetā ar Eviju Vēberi.
• Bungu partijas dziesmām kategoriski ir aizliegts aizvietot ar elektroniskajiem sempliem, jo tā pārstāja būt jauna skaņa ap 2014. gadu. “Cehs.lv” ierosina izmantot dažāda izmēra govju zvanus kā ritma sekciju.
• Katrā dziesmā ir jābūt vismaz vienam Roberta Gobziņa trombona solo. Tie ir ne tikai līdz galam nenovērtēti, bet arī nekad divreiz neskan vienādi.
• Elektroniskajā mūzikā taurīšu sempla vietā ir jāizmanto kobras šņāciens.
• Iedziedāt klasiku ar slaveno Latvijas dzejas dižgaru vārdiem… esperanto vai pupiņvalodā. Piemērs: “Vipiņupi depijopoja vipinepinienu vapasapuru!”
p.s. Attēlā izmantotais citāts ir atsauce uz Veidenbauma blogu. No laikiem, kad rakstiņi bija labāki.
Piļņīga kujņa!
PIRMAIS 🙌
Der, ja neko citu nemāk, lai iet ogles krauj ar kūku dakšiņu, bet nevajag purgāties…
Nevis ““Vipiņupi depijopoja vipinepinienu vapasapuru!”
Bet “Vipiņipi depejopojapa viepienupu vapasaparupu”
(Tā ir mana dzimtā valoda, tāpēc, lūdzu, respektējiet tāpat, kā es respektēju latviešu valodu)
Es iekomentēju jau vai nē?
“Tāpat kā es neatceros nevienu, kurš būtu piedāvājis pārrakstīt “Cehs.lv” literāros meistardarbus, jo to izdarīt labāk par oriģinālu gluži vienkārši nav iespējams.”
Varētu jau to izdarīt, kādā brīvā brīdī, starp masturbēšanu un viņķeļa kvasīšanu, bet ko teiks Soross, Geits un Baidens?