Par vārda brīvību

Esmu par vārda brīvību. Uzskatu, ka ikvienam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus. Ā, pag, tas neesmu es, tā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Un 21.jā gadsimtā paust savu viedokli ir viegli kā vēl nekad līdz šim. Tu vari rakstīt, filmēt, fotogrāfēt, zīmēt vai kā citādi izpausties, internets ikvienam sniedz iespējas sasniegt savu auditoriju. Ir svarīgi norādīt, ka tiesības izpausties nekādā ziņā nav pienākums izpausties. Jo vairāk cilvēku to sapratīs, jo mazāk piedrazots un vairāk kvalitatīvs būs internets.

Tā nu ir sanācis, ka es savas tiesības izteikties izmantoju mēģinot radīt puslīdz asprātīgus rakstus un zīmējumus projektos Cehs.lv un Stulbums.com. Un es ar vislielāko prieku atbalstu tos, kuri drūmajā un pelēkajā Latvijā mēģina radīt dzīvespriecīgu un jautru saturu. Pat tad, ja joki šķiet samāksloti un izmocīti, kā Jānim Skutelim, Nilam Ušakovam un projektam texxxti. Par Ušakovu šinī kontekstā man ir kas īpaši sakāms. Respekts Nilam par uzdrošināšanos pajokot. Žēl, ka joks bija tāds pusdirsts. Būtu smieklīgāk, ja joks būtu stipri melnāks un tuvāks īstenībai. Personīgi un precīzi uzdirsieni ir tie vērtīgākie, to jums jebkurš repa cīņu veterāns pateiks. Būtu melnāk, ja tajā komiksā noname velosipēdista vietā būtu kāda vēsturei svarīgā personība, piemēram, represētie Kārlis Ulmanis vai ģenerālis Jānis Balodis. Būtu patiesāk, ja sprunguļa vietā starp riteņa spieķiem būtu ielikts sarkanais Padomju Savienības karogs. Kopumā, Nila joks ir OK, bet varēja būt labāks. Man ir neizprotama tik liela ažiotāža ap to.

Līdz šim esmu uzskatījis, ka Latvijā vārda brīvība ir OK līmenī. Tiesības izteikties nozīmē arī tiesības izteikt nepopulārus un provokatīvus viedokļus, par piemēru iedomājieties Girsu, Lindermanu un Gedroicu. Protams, šur un tur iekvēlojas sabiedrības dusmu liesmas. Šad un tad kāds tiek paaicināts uz pārrunām uz drošības policiju. Taču likumdošana, lielākoties, ir radošo provokatoru pusē. Ne tā, kā Turcijā, kur par prezidenta vai turku nācijas izsmiešanu draud cietumsods. Latvijā var baudīt brīvību.

Piemēram:

“Turcijas prezidents ir idiots un turki ir asinskāra tauta, kuri paveica armēņu tautas genocīdu.”

Par šiem vārdiem var pavisam reāli nonākt Turcijas ķurķī. Man prieks, ka Latvijas valdība un tauta ir atvērti apcelšanai.

Piemēram:

Raimonds Vējonis ir slikts prezidents. Labākais, ko viņš paveica ir sirsnīga uzruna guļot uz nāves gultas. Raimonds Bergmanis ir daudz spēcīgāks prezidenta kandidāts.

Iēed šito, Raimi. Ja mēs runājam par politiķu apcelšanu, ir jāatzīmē, ka katrs politiķis, ir dzīvs cilvēks. Un cilvēkiem ir jūtas. Un viņi var justies vientuļi, aizvainoti, dusmīgi un atriebīgi. Un likums aizstāv cilvēku intereses, to es saprotu, un tiesības izteikties par konkrētiem ļaudīm ir zināmā mērā ierobežotas. Ja es sāktu kādu nepatiesi apmelot (piemēram, bez pierādījumiem bliezt, ka Lembergs ir kukuļu ģēģeris), tad man nāktos atbildēt pēc Krimināllikuma 157.panta (Neslavas celšana). Mierinājumam varu piebilst, ka 158.pants (Goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī) ir izņemts no likuma. Sliktāk ir, ja likums aizstāv nevis cilvēku, bet izdomātu būtņu intereses. Reliģija. Par frāzēm “Bībele ir ebreju pasaku apkopojums” un “dieva nav” – Krievijā tiesā blogeri, kuram draud trīs gadus ilgs cietumsods.

Yo, Russia!

“бога нет! Библия это сборище еврейских сказок!”

Bet. Hehe. Mēs taču visi apzināmies, kuras reliģijas aizstāvji ir tie trakākie. Nevajag mīzt.

“allāha nav! Muhameds nekad nav eksistējis.”

To pašu var attiecināt uz visiem citiem dieviem, gan vietējiem, gan ārzemju. Māra, Laima, Pērkons, Trimpus, Jods, Tors, Odins, Zevs, Višna, Krišna, Jahve un pārējie – tie nekad nav eksistējuši. Un dzīvojot Latvijā man ir tiesības to atklāti teikt. Dzīvojot Saūda Arābijā man būtu tiesības izvēlēties starp nošaušanu un galvas nociršanu. Lai gan šinī jautājumā es varu arī maldīties. Pieļauju, ka neviens netērētu patronas dēļ niecīga zaimotāja. “Švauks” ar zobenu un miers.

Tiktāl Latvijas likumdošana aizstāv vārda brīvību. Tomēr Krimināllikumā ir daži panti, kuri liekt turēt mēli aiz zobiem un lieku reizi neizteikties. Jau iepriekš apskatītais 157.pants. Un ir vēl kāds, kura esamību šī brīža politiskajā situācijā es tā īsti nesaprotu. Krimināllikuma 77.pants – aicinājums uz agresīvu karu. Pirmkārt, šo pantu derētu ja ne izņemt, tad vismaz izmainīt. Jo jebkurš karš ir pēc savas dabas agresīvs. Zaldāti, ieroči, masu iznīcināšanas līdzekļi, tas viss un vēl daudz kas cits, cilvēce ir nodrošinājusies, lai kara gadījumā pretinieks dabūtu visnotaļ agresīvu attieksmi. Miermīlīgs karš? Tāds neeksistē. Un otrkārt. Aicinu atkārtoti iekarot un pievienot Latvijai Tobago. Ja vietējie nepiekritīs – mums ir pārliecināšanas līdzekļi. Bergmanim pat nevajadzēs meklēt kur atrodas Pirmā pasaules kara iprīta krājumi. Es uzstāju uz daudz agresīvākām metodēm. Ar hibrīdkara līdzekļiem mēs varam salauzt tobagiešu pretošanos un iedzīt viņus depresijā ar tādiem izpildītājiem kā Markuss Riva, Rīgas Modes un šlāgeraptaujas top 10. Jāsteidz izmantot šos ļaudis, iekams viņi nav ievietoti ANO aizliegto masu iznīcināšanas ieroču sarakstā.

Atgriežamies pie Krimināllikuma. Turpat līdzās atrodas 83.pants (Aicinājums graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību). Atbildība ir paredzēta par aicinājumu atdalīt kādu Latvijas Republikas teritorijas daļu. Aicinājums pievienot Latvijai jaunu daļu netiek sodīts, līdz ar to, mana ideja ar Tobago pie šī panta nepiekrīt. Interesanti, kā ir ar tiem, kuri parakstīja Abrenes nodošanu Krievijai? Droši vien, šie ļaudis pēc kāda laika pievērs acis arī uz Krimas okupāciju. Nē, nu a ko? Laiks pagājis un vispār. Varbūt viņiem būtu jāapgūst tetovējumu nozīme un sausiņu kaltēšanas iemaņas, kas zina, kad šo pantu liks lietā.

Bet arī tas vēl nav viss. Ir vēl mīklaināks pants. Krimināllikuma 89.pants (Kaitniecība – Darbība vai bezdarbība, kas vērsta konkrētu nozaru vai iestāžu darbības graušanu). Un tagad pavisam nopietni. Ir pāris nozaru, kurām es labprāt kaitētu – pirmā ir homeopātija. Man vienalga cik procentus no valsts budžeta sastāda ieņēmumi no homeopātisko līdzekļu ražošanas un tirgošanas. Es nevaru pieļaut, ka atšķaidīts apirts un cukurgraudiņi tiek tirgoti par īstu medikamentu cenu. Un nevajag man šūt tikai klusu bezdarbību – esmu visnotaļ aktīvs homeopātijas pretinieks un noliedzējs, un es centīgi aģitēju savus paziņas atteikties no šim viltus zālēm. Es stāvus aplaudēšu ja tiks slēgtas homeopātijas laboratorijas un ražotnes. Otra iznīcināma nozare ir azartspēļu zāles. Šiem abiem blēžu rūpaliem ir daudz kopīga. Izšķiesta nauda un izkūpējušas cerības. Un viņu radītais kaitējums nav atlīdzināms ar tiem grašiem, kas ieripo valsts budžetā nodokļu veidā. Lai valsts nepaliktu bešā, mēs varētu aplikt ar nodokļiem reliģiskās organizācijas. Ja kādā biznesa padomu rokasgrāmatā būtu aprakstīta win-win-win situācija, šī būtu viena no tām.

Es nekad neesmu nodarbojies ar pētniecisko žurnālistiku un mani nevarētu pieskaitīt pie taisnības cīnītājiem. Viss šis teksta palags droši vien ir diezgan apgrūtinošs un garlaicīgs. Apsolos tā vairs nedarīt. Es paturu sev tiesības ik pa laikam ierēkt par lietām, kuras es uzskatu par ierēkšanas vērtām. Humora un satīras lauciņā pieļaujamības robežlīniju nosprauž autora sirdsapziņa un lasītāju interese. Es negribu lai kāds atsakās no tiesībām izteikties, baidoties, ka drošības policija par to izrādīs neveselīgu interesi. Man reiz pārmeta, ka es rakstu tā, kā es rakstu, jo man maksā Kremlis (Soross, Vienotība, krievi, žīdi, amerikāņi, izvēlies atbilstošo). Vienīgais, kas man piedāvāja samaksu par rakstīšanu, bija tava mamma. Viņa lūdza neakcentēt viņas korpulenci. Jo, zin’, tava mamma ir tik resna, ka pali Pļaviņās sākas, kad viņa iemērc Daugavā savu kāju.