Par Juri

Juris bija viens no vienkāršākajiem un labsirdīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņš nāca no strādīgas un diezgan turīgas Talsu ģimenes. Patiesībā, viņš tāds riktīgs bija jau no zīdaiņa vecuma – raudāja ļoti reti, tikai pirmās nepieciešmības gadījumos -ja autiņi pilni vai ēst gribas tā, ka likties nav kur. Arī smilšu kastē viņš labprāt dalījās ar mantām un pat Dacītei smiltis iespēra acīs tikai ķeksīša pēc, lai neizceltos uz pārējo fona. Pēc tam, protams, viņš Dacītei atvainojās pēc savas gribas, nevis tāpēc, ka mamma tā teica. Juris kopš mazotnes vienmēr bija pieklājīgs.

Skolā Juris mācījās labi, bet ne teicami. Skolotāji un vecāki no viņa gaidīja vairāk, bet Jurim tas nebija vajadzīgs. Nav vērts lēkt augstāk par sevi, nav vērts izcelties, tāpat pēc nāves mazbērni atradīs svarīgākus iemeslus par viņa kapa apmeklējumu un sakopšanu. Tāpēc arī viņš nekad, nekur nesteidzās, necentās izlikties, pāri nevienam nedarīja un vispār būtu bijis vienkārši viduvējs it visā, ja vien nebūtu tik pieklājīgs.

Pieaugot viņš pārcēlās uz galvaspilsētu, ieguva nepabeigtu augstāko izglītību un iekārtojās kādā viduvējā darbā, viduvējā amatā. Internetu lasīja pa dienu, bet vakaros mēdza ar avīzi pasēdēt pie upes. Uz krogu gāja reti, bet mēdza to apmeklēt lai no citiem diži neatšķirtos. Draudzene viņam bija jau pāris gadus, tīri simpātiska, tā draugi par viņu teica. Krūtis viduvējas, gandrīz tieva. Arī mašīna viņam bija stipri viduvēja, it kā 2002. gada, bet Opelis, lai īpaši neizceltos.

Juris nekad nelamājās un vienmēr bija pieklājīgi kluss. Reizi gadā, ar vecākiem un draudzeni aizgāja uz baznīcu, tas parasti bija Ziemassvētku laikā. Krieviem viņš okupāciju nepārmeta, bet 18. novembrī ar draugiem devās lāpu gājienā. Viņš mēdza klausīties Latvijas Radio II. Jurim patika meitenes, tomēr viņam nebija iebildumu pret geju un lesbiešu laulībām un bērnu adoptāciju.  Juris bija vienkārši lāga čalis. Nevienu neaiztika, nevienu neaprunāja, dzīvoja savu dzīvi, tā vienkārši, ar smaidu uz sejas.

Viņš klausījās dažādu mūziku. Pa reizēm viņu varēja sastapt kādā vidusmēra klubā, reizēm kādā festivālā, citreiz – pat Nacionālajā operā. Viņš klausījās no klasikas līdz regejam, no metāla līdz hip-hopam. Arī Gustavo viņam bija tuvs, īpaši dziesma par Valdi. Te kādu dienu, paņemot kafiju un biezpienmaizīti, viņš ieraudzīja laikrakstu, uz kura bija  paziņots, par Viestura Dūles, Gustavo un Čižika vārdu maiņu un viņu nodomu dibināt partiju “Skaistā nākotne”. Bāla, ļoti bāla palika Jura seja. Kafija izkrita no rokas un plaukstas sažņaudzās dūrēs.

 

 

 

 

 

 

 

 

Nu, bļaģ, nahuj, tas taču ir pizģets, jebal, bļe – Juris pie sevis nodomāja.

  1. Baac, tas par mani. Cik preciizi, jeezinj!!

  2. Man pohuj tas juris, es pelnu 4k mēnesī, jūs gnīdas

  3. Šokējoši tas juris nodomāja, pareizi es sapratu šo alegorisko līdzību fabulā?

Komentēt