Papisiens

Dainis iekāsējās, klusu nolamājās, ar vienu kodienu nokampa pusi sviestmaizes ar slapju, aukstu doktordesu pa virsu un iestrēba malku teju verdošas cigoriņu kafijas. Kolīdz tā nedaudz atdziest, sāk smaržot pēc grauzdētām ozolzīlēm un slapjām rudens lapām kapos un vairs nav dzerama. Bet ārā mest nedrīkst, sievasmāte vārda dienā atnesa. Sieva noteikti uzburs drāmu un nedos nogrūsties kādu nedēļu. „Bļeģ…” no asā temperatūras kontrasta Dainim iesmeldza caurais dzeroklis. Cigaretes palīdzēja.

Piesmēķētajā virtuvē vienīgais gaismas avots bija pavecs televizors stūrī. Tas ar kronšteinu bija piestiprināts pie sienas tuvu griestiem. Tā bija arī noplukušajā mikrorajona sporta bistro, kur Dainis ar kolēģiem piektdienās reizēm gāja skatīties „Dinamo” spēles, lai būtu iemesls piedzerties. Ja nebija „Dinamo” spēle, piedzērās par to, ka nav. Ārā aizvien bija tumšs, Dainis šonakt bija gulējis labi ja pāris stundas.

Teļļuks bija uzslēgts uz CNN. Dainis pirms laba laika jau bija gribējis „no tās jeņķu un britu sūdu paketes” atteikties un pat neatcerējās, kāpēc viņam tā pieslēgta. Bet labi, ka tā – tagad beidzot noderēja. Angliski viņš pārāk labi nesaprata, bet skaitļiem nav valodas, un ar to šoreiz pietika.

„Dirsā… nu pizģec kaut kāds,” Dainis vilka vienu cīgu pēc otras, vērodams skaitļus ASV kontūrā. Aiz loga pamazām ausa gaisma, bet Daiņa vaigs jo tālāk, jo nomāktāks tapa. Viņš arī bija par Trampu – vismaz jeņķi vairs nedirstos ar krieviem, varbūt gāze atkal būs lētāka… Beigtu māžoties ar to Ukrainu un ļautu viņiem pašiem tikt galā. Agrāk taču viss bija normāli, prātoja Dainis, domu turpinot jau pusbalsī: „Bļe, pat ziema agrāk bija normāla – kas tagad tā par huiņu ir? Mīnus viens un slapjdraņķis, normālas ziemas vispār nav.” Viņš ievilka dūmu un tīksmi atcerējās, ka arodenes laikā, kad vēl dzīvoja Limbažos, uz 18.novembri jau varēja griezt saules uz ezera ar senča auģiku. Agrāk viss bija labāk.

Jā, Dainis bija par Trampu, taču bija pārliecināts, ka liberpidari visu tur dzelžainā tvērienā un neļaus sistēmai mainīties par labu tautai. Dainis bija cerējis no vēlēšanām izžmiegt vismaz kaut kādu labumu, tapēc ar Valdi no darba bija saderējis uz kasti alus, un ne jau uz sūdu, uz tērvetnieku, ka Tramps pakāsīs.

Virtuves durvīs iestājās Inga: „Beigsi kurīt virtuvē, ko? Visu nakti sēdēji?
„Paklau, nepiesienies, es tikko kasti aliņa papis… oi, bļa!” Dainis atskārta, ka jau kavē uz darbu. Šefs bija īpaši pieteicis nekavēt – pļaujas laiks, visi maina ziemas riepas. Normāls piķis grozās: „Klau, parunāsim vakarā, labi? Čau, bučas!” Dainis, uzmetis mugurā ādeni ar uzrakstu „Castrol Racing” uz muguras, izgāja pa durvīm.

„Bļe, kas tā par huiņu… JOBANĀ ZIEMA, bļaģ! Nevar būt normāls laiks, ko?” Dainis iekrāva pa 94.gada auģika paneli. „Nu, lec taču, davai!” Parūsējušais dīzelis iekveukstējās kā  nogribējusies tusne pirms ilgi gaidīta cukājiena no kāda sporta bārā nocopēta un pārpālī mājās atvilkta kavaliera, tad atkal apklusa.

Dainis grasījās kārtējo reizi veltīt sulīgus epitetus ziemai un nelielajam salam, kad iezvanījās telefons. „Kur tu esi, Daini? Bļeģ, es teicu, lai nekavē novembrī – mums dahuja darba.”

„Jā, šef, man vāģis nele…”
„Zini ko, pis nahuj, Daini. Tu esi atlaists!” noskaldīja šefs. Pirms viņš bija paguvis nospiest pogu, klausulē fonā vēl atskanēja Valda balss: „Eu, eu, alu lai atved, peģiks. Viņš man kasti parādā.”

—
Dainis sēdēja virtuvē, strēba karstu cigoriņu kafiju.

„Desmaizi gribēsi?” pajautāja Inga.
„Nē… desa no ledusskapja auksta. Man zobs sāp.”

Inga viņas klātbūtnē virtuvē neļāva pīpēt.