Yo, jaunieti! Iečeko, kā stilīgā valsts tevi glābj no pīpēšanas

Es piekārtoju savus okulārus, nedaudz ieklepoju savilktā kulakā un vēlreiz vēros ekrānā, lai pārliecinātos, ka neesmu neviļus salietojies halucinogēnās narkotikas. Nē, reklāmas teksts tomēr aizvien teica: “Ejam uzpīpēt? Paldies, nē! Es labāk izvēlos svilināt riepas “Wolftrike” drifta trasē!” Notīrīju ekrānu, iesmērēju acīs vizīnu un svaipoju tālāk. “Pabaro dvēseli, nevis vēzi!” man tagad saka ekrāns.

Veselības ministrija ir uzsākusi kampaņu par veselīgu dzīvesveidu ar nosaukumu “Spēks pateikt “Nē!””. Tā kā mērķis ir gana cēls, domāju, būs tikai godīgi, ja arī “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorija dos savu artavu tās popularizēšanā, piesaistot sava vēstneša Kristapa Āla viedo padomiņu un vērtējumu.

“Instagram” konkurss ar “Wolftrike” drifta trasi bija pirmā kampaņas ziņa, kas nonāca mūsu redzeslokā. Nav slikts plāns – piesaistīt privātos uzņēmumus ministrijas rīkotai kampaņai, lai papildinātu tās niecīgo budžetu ar dāvanu kartēm. Dažādi avoti min informāciju par 400 tūkstošiem, taču kampaņas un ministrijas mājaslapā to atrast neizdevās.

K. Āls pastarpina, ka “Wolftrike” drifta trase varbūt nav īsti atbilstoša izvēle barteram pret smēķēšanas atmešanu, jo par trīs cīgu paciņām brīvdienā tur sanāk, maksimums, 10 minūšu brauciens, kas jauniešiem nebūs īpaši pa rokai. “Ko viņi darīs atlikušajā dienā? Visticamāk, domās par pīpēšanu,” uztraucas K. Āls.

Medijos izplatītajā paziņojumā iepazīstoties ar citiem “Spēks pateikt “Nē!”” kampaņas sponsoriem, kā īpaša atjautība jāpaslavē uzņēmuma “Gandrs” piesaiste, kura saimnieks – vēl nesen mandātu nolikušais ZZS deputāts Askolds Kļaviņš – tika sodīts ar teju 10 000 eiro atmaksu budžetā un piespiedu darbu par benzīna čiepšanu. K. Āls norāda, ka sadarbību starp “Attīstībai/Par!” kontrolētās ministrijas kampaņu un ZZS pietuvinātu uzņēmumu sabiedrība var uzskatīt par tādu kā kara cirvja norakšanas žestu, kas, neapšaubāmi, jauniešiem sūta labu signālu nešķirot cilvēkus pēc politiskās piederības, ideāliem vai kriminālprocesiem. “Visa naudiņa ir laba,” atzīst “Cehs.lv” vēstnesis, norādot, ka tam noteikti nav sakara ar faktu, ka VM vēl nesen bija ZZS pārvaldībā.

Protams, protams, mēs varētu meklēt sīkas kļūdiņas kampaņā, piemēram, norādīt uz neticami slikti organizēto “Instagram” profilu, kurā ir gan ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas, gan nemākulīgi nokropoti video, jo uzturētāji acīmredzot nezina, ka video dimensijas var mainīt ar vienu pogas spiedienu, gan hipersaites pavadošajos tekstos, uz kurām nav iespējams uzspiest, un tā tālāk. Taču tā jau būtu piekasīšanās. Īpaši ņemot vērā, ka “Instagram” nebūt nav būtiska kampaņas sastāvdaļa, jo attiecīgajā sociālajā tīklā viņi ir rekrutējuši tikai piecus influencerus.

Vērtējot kopējo ainu, Kristaps Āls pieņem, ka šī projekta iedīglī kāds vecs cilvēks ir teicis, ka “mums nepieciešama stilīga un jauniešus uzrunājoša kampaņa pret pīpošanu”, kas ir ļoti pozitīvi, jo seniorus ir būtiski integrēt ikdienas dzīvē.

Hipotētiski pieņemot, ka aģentūrā regulāri tiek rīkotas sapulces, lai vecāka gadagājuma cilvēki pie zaptes ūdens glāzes varētu spriest par to, kas ir “stilīgs” un “trendīgs” jauniešu vidū, “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas pārstāvji jau avansā ir izstrādājuši dažus potenciālos sapulču tematus:

– Sapulce par stilīgu repa dziesmu par to, cik stilīgi ir nesmēķēt
– Sapulce par to, kā padarīt “virālu” kampaņas heštagu
– Sapulce par asprātīgām un stilīgām memēm, kas aicinās jauniešus nesmēķēt
– Sapulce par stilīgā nesmēķētāja-maskota izveidi

Mēs ticam, ka kopā mums izdosies. Citējot vienu no “Spēks pateikt “Nē!”” reklāmas saukļiem: “Pīpēsi? Paldies, nē! Es labāk izvēlos mesties piedzīvojumos ar draugiem.” (Goda vārds, to neizdomāja “Cehs.lv”.)

16. marta un 9. maija samierināšanas plāns

Par Leģionāru piemiņas dienu un Otro pasaules karu vispār manā ģimenē runāja ļoti maz. No tēva puses man nāk vāciešu un ebreju asinis, bet no mātes puses ir kurzemnieku un Latgalē mītošu slāvu kokteilis. Mani senči ir karojuši visās frontēs un no visām arī bēguši. Ņemot vērā, ka iemiesoju vairākas nacionalitātes, kuras ir piedzīvojušas smagus zaudējumus Otrā pasaules kara laikā, esmu viens no retajiem, kam ir vislielākās tiesības uz autoritatīvu viedokli par tādām tēmām kā 16. marts un 9. maijs.

16. marts man visspilgtāk palicis atmiņā ar epizodi no bērnības, kad pa ceļam uz skolu, kā ierasts, piestāju pie sava pamatskolas labākā drauga, lai varētu kopīgi doties bastot sporta stundu, jo mēs jau tad bijām augstprātīgi intelektuāļi, kas uz sportu noraudzījās kā Romas pilsoņi uz vergiem Kolizejā. Draugs todien nedaudz kavējās, jo viņa ģimene cītīgi posās, lai dotos pie Brīvības pieminekļa un pieminētu kritušos leģionārus.

Kā jau minēju, manā ģimenē nesvinēja ne 16. martu, ne 9. maiju, tāpēc man bija gana interesanti vērot rosību, kas norisinājās drauga ģimenē. Virtuvē sēdēja mana drauga vectēvs, tērpies tikai halātā, un stūma starp retajiem zobiem baltmaizes šķēles ar aknu pastēti. Vecais vīrs mani pamanīja un pacēla sveicienam brīvo roku, taču šī kustība lika noslīdēt halāta vienai malai un atsegt manām acīm milzīgu, pelēku matu kušķi, no kura nokarājās krokaina ādas “zeķe”. Vecais vīrs, cenzdamies labot situāciju, iesmējās un paziņoja, ka tā izskatoties īsts vīrietis un, ja es nepīpēšot, tad arī manas “mantības” satveršanai būs vajadzīgas divas plaukstas, nevis viena. Manā atmiņā varētu būt saglabājusies kāda matemātikas formula, bet nē, tur ir šī atmiņa.

Vēlākos gados, kad sāku apzināties savas karjeras iespējamos virzienus, ar lielāko prieku apmeklēju dažādus publiskus pasākumus, no kuriem visjautrākie norisinājās 16. martā un 9. maijā. Šajās divās dienās ielās iznāk tā sabiedrības daļa, kuru ikdienā nav iespējams sastapt: neonacisti, komunisma relikti un, protams, – paši kara veterāni. Ja tā parēķina, ja kādā no šīm dienām saviem spēkiem dienas gaismā izrāpjas kāds 80 gadus vecs veterāns, tas nozīmē, ka 1944. gadā viņam bija 6 gadi. Nav vērts smieties par senioriem ar demenci un “Latgalītē” iegādātām medaļām, taču ir gana amizanti vērot, kā šos kara veterānus godina “Saskaņas” un Nacionālās apvienības pārstāvji. Vai nu šie politiķi tiešām tic, ka katrs dalībnieks, kam seja ir laika zoba izvagota – gluži kā mana drauga vectēva “krunku ķesele”, ir notraucis mātes pienu no lūpām un aizskrējis šaut naidnieku, vai piecieš šo tikšanos ar parasto tautu, lai stimulētu elektorātu.

Par laimi vai nožēlu, man šajā jautājumā tiešām ir dalītas jūtas, bet 16. marta pasākumi kļūst arvien mazāk apmeklēti. Šķiet, ka šajā dienā pārstās pie Brīvības pieminekļa ierasties pat Tatjana Ždanoka, kas līdz šim tur ir regulāri parādījusies kā herpes pēc Vecrīgā atrastiem gadījuma sakariem. Šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem ir apnikušas vēstures drāmas, viņi daudz labprātāk seko līdzi Kiviča un Skulmes skandāliem, kas piedāvā daudz plašāku emociju spektru nekā mūsu senču nāve. Ņemot vērā, ka “Cehs.lv” komandā strādā 33. līmeņa speciālisti no visdažādākajām jomām, piedāvājam savu ekspertīzi, kā “salīmēt” starp sabiedrības grupām radušos plaisu.

Ir nepieciešams savienot Leģionāru piemiņas dienu ar Uzvaras dienu! Galu galā šie pasākumi ir ļoti līdzīgi – bars cilvēku sanāk pie sev nozīmīga liela falliskas formas simbola, taču vieni sēro, bet otri svin. Šī ir tā plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Daļa sabiedrības jau intuitīvi saprot, ka liela nozīme šajā jautājumā ir šo fallisko simbolu izmēram, kādēļ arī vairākkārt uzvirmojušas sarunas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. “Cehs.lv” mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs Kristaps Āls skaidro: “Aicinājums nojaukt Uzvaras pieminekli ir tipiska latviešu dzīvesziņas izpausme. Tas ir “sliktā kaimiņa” princips – vienalga, ka man nav, galvenais, lai citam arī nav. Daudz loģiskāk būtu paaugstināt Brīvības pieminekli vai piebūvēt tam identiskus torņus, kuri abi būtu augstāki par pašreizējo, bet garākais – vienādā garumā ar Uzvaras pieminekli. Kad abi pieminekļi būs vienā garumā, latvieši un krievvalodīgie viens otru redzēs daudz vienlīdzīgākā gaismā.”

Vienlīdzīgums starp etniskajām grupām veicinātu draudzību, un izlīdzinātos pasākumu apmeklētāju skaits pēc etniskās piederības. Padomājiet, cik gan skaistāk būtu dzīvot šajā valstī, ja šajā dienā pie Brīvības pieminekļa noskumušos latviešus atnāktu mierināt krievvalodīgie. Viņi apskautos, dziedātu, ēstu saulespuķu sēklas un ietu izplunčāt liekās promiles Rīgas kanālā, lai 9. maijā satiktos Uzvaras parkā un to visu atkārtotu Aināra Mielava koncertā! Rakstot šīs rindas, man no aizkustinājuma asaras slīd pār vaigiem.

Vai gejiem laulību vietā būs jādibina SIA?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju ar jaunākajiem ierosinājumiem uzņēmējdarbības sakārtošanā.

Šad tad aizbraucu uz laukiem pie radiem. Mēs vienmēr sasēžamies ap galdu, kas vai lūst no tradicionāliem ēdieniem: kartupeļu mīceņa, miltu mērces, tvaicētām saknēm un siltiem raušiem. Mans opaps ik reizi pārlaiž mīlošu skatienu sanākušajai dzimtai, kas ar apmierinātiem rukšķieniem un kunkstiem košļā un rij cienastu, un domīgi novelk: “Njāā, traki laiki tagad pienākuši ar šitiem peģikiem, beku zīdējiem, taisnās zarnas operatoriem, ne?” un ierauj tādu makanāku paša raudzētas biešu brāgas malku.

Ir tikai viena tēma, kas patiesi un līdz sirds dziļumiem satrauc latviešu prātus. Tas nav futbols kā Brazīlijā, “Brexit” kā Lielbritānijā vai Katalonijas neatkarības ideja kā Spānijā. Mūs līdz pēdējai dvēseles stīgai pielej ar trauksmi ideja, ka divi geji varētu apprecēties un adoptēt bērnu. Doma vien, ka kaut kas tāds būtu iespējams, līdzinās nozīmīgāko tradīciju un simbolu svētuma zaimošanai – it kā kāds būtu ierosinājis atsegt Staburagu tikai tāpēc, lai uzrāptos pašā virsotnē, viegli ietuptos ceļos un uztrieptu tam pakaļas zapti.

Iespējams, tieši šādā iekaisuša prāta stāvoklī Ansis Pūpols (žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības) lika priekšā ideju, ka homoseksuāliem pāriem šobrīd nekāds papildu regulējums likumā nav nepieciešams. Neesot vajadzības šiem cilvēkiem ļaut laulāties, arī partnerattiecību regulējums būtu lieks, jo, raugi, homoseksuāli pāri savas attiecības jau šobrīd varot sakārtot, dibinot SIA un visus jautājumus atrunājot tās statūtos. Nenoliedzot, ka Anša ideja ir asprātīga, tomēr gribētos ieskicēt zināmas problēmas un neatbildētus jautājumus, ko tā rada.

Pirmkārt jau vajadzētu saprast, vai šis priekšlikums neiestūrē otrā grāvī un neveido diskrimināciju pret heteroseksuālām ģimenēm. Piemēram, ja homoseksuāla pāra SIA par ikdienas izdevumiem būtu tiesīga no valsts atgūt PVN, vai tas būtu godīgi pret pārējām ģimenēm, kas savienībā stājušās Tā Kunga gaismā, nevis ar Uzņēmumu reģistra svētību?

Turklāt nevaru nedomāt arī par neveikliem mirkļiem, kurus varētu piedzīvot pats idejas autors, ja vēlētos nodibināt uzņēmumu. Nav izslēgts, ka VID vai Uzņēmumu reģistra darbinieks, mazliet piemiedzis acis un pašķiebis galvu, ar skatienu nomērītu atnākušo un aizdomu pilnā balsī vaicātu: “Vai tik jūs neesat zilais, Ansi?” Baidos, ka Pūpola kungs riskē ar šo priekšlikumu iešaut pats sev kājā.

Otrkārt, pieņemot, ka Anša ideja tiks pilnā mērā realizēta un stāsies likumiskā spēkā, grūti saprast, kas notiks ar SIA, kuras vēlēsies audzināt bērnus. Ja SIA par savas darbības virzienu norādīs, ka tās mērķis ir audzināt bērnus, vai bērni būs jāreģistrē kā pamatlīdzekļi? Ja tomēr šādā veidā jautājumu risināt nav plānots, varbūt bērniem jākļūst par meitasuzņēmumiem? Ja tā, tad tas rada veselu dzimuma identitātes diskusiju, jo zināma daļa sabiedrības nevēlētos, lai dēli reģistrējas par meitasuzņēmumiem, bet dēluzņēmumu forma šobrīd nepastāv.

Treškārt, nav īsti skaidrs, kā plānots regulēt vientuļu homoseksuālistu mijiedarbību ar valsti. Vai Ansis šai shēmā ir paredzējis viņiem ar likuma spēku uzdot reģistrēties kā individuālajiem komersantiem? Vai īsa auguma gejus viņš vēlētos redzēt mikronodokļa maksātāju rindās? Vai valsts līdzfinansēs “Grindr” maksas versiju, lai veicinātu individuālo uzņēmēju apvienošanos SIA? Kā redzams, šobrīd nav atbildēts neviens no šiem jautājumiem, tāpēc ar rūgtumu secinu, ka Pūpola kungs vientulību neuzskata par problēmu.

Jāatzīst, ka viena būtiska priekšrocība pār pastāvošo sistēmu šim priekšlikumam tomēr ir. Šķiršanās kļūtu daudz vienkāršāka. Ja nu gadījumā justu, ka mīlestība sāk izplēnēt kā šķidra rīta migliņa, varētu par pāris šmigas pudeļu atlīdzību sarunāt bomzi, uz kura vārda norakstīt prieku vairs nesagādājošo SIA, un katrs doties savu ceļu.

Ja aprakstītās problemātikas cilāšanas pamatdoma tomēr ir tradīciju sargāšana, nevis uzņēmējdarbības vides sakārtošana, tad vistradicionālākā ģimene vēstures griezumā vienmēr ir bijusi “viens vīrietis, vairākas sievietes”. Parādnieks neļaus samelot.

Besī tie taisnās zarnas operatori!

Kas kopīgs Latvijas nākotnei un nosprāgušai karūsai?

Šonedēļ Delfos iepazīstināju lasītājus ar Ceha jaunā startupa ideju.

Lielākais primāts, kurš izmira pirms kādiem 100 tūkstošiem gadu, bija gigantopiteks. Tas bija 3 metrus garš milzenis, kurš spēkā un spējā izdzīvot šķietami krietni pārspēja mūsdienu cilvēku. Tomēr evolūcijas cīņā uzvarējām tieši mēs, jo gigantopiteku strupceļā noveda konsekvents veģetārisms.

Pētot, kā tieši evolūcijas ceļā par uzvarētājiem kļuvām mēs – homo sapiens, biologs Jevgeņijs Akits norāda uz ģeniālu izdzīvošanas stratēģiju: kamēr gigantopiteks liedza savām smadzenēm vērtīgās vielas, ko satur gaļa, mūsu daudz trauslākie un vājākie priekšteči, kuri nespēja sacensties ar četrkājainajiem plēsējiem par medījumu, uzvarēja ar viltību. Viņi pārtika pārsvarā no moluskiem un krastā izskalotām sasmakušām zivīm. Viņi uzņēma vērtīgās barības vielas un reizē arī pasargāja sevi no briesmām, jo mūsu priekšteči tā smirdēja, ka plēsējiem riebās tos ēst.

Domāju, ka šis ir spilgts gadījums, kas liek mums mācīties no vēstures, lai sasniegtu nākotnes mērķus. Šobrīd cilvēki vairs nesacenšas ar citiem sev līdzīgiem evolūcijas sānsoļiem, šobrīd savā starpā sacenšas valstis. Kamēr tādas lielvaras kā ASV, Ķīna vai Krievija iemieso gigantopiteka spēku, tās ietver arī viņa vājības. Pārliecinātas par savu neuzvaramību, lielvalstis nedomā, kā attīstīties, un riskē neizbēgami nonākt evolūcijas strupceļā. Tās ir pārāk neelastīgas un iedomīgas, lai pat apsvērtu domu par atteikšanos no garda bambusa kāta un tā vietā liktu uz zoba sasmirdējušu karūsu.

Lielākā kļūda, ko mazās valstis, arī Latvija, varētu pieļaut, ir mēģinājumi atdarināt lielvalstu uzvedības modeli. Ja mūsu priekšteči būtu centušies dzīvot pēc gigantopiteka parauga, es šobrīd nerakstītu šīs rindas. Un jūsu nebūtu šeit, lai tās lasītu. Mazajām valstīm nav jābaidās novilkt bikses, iebrist pašā smirdīgākajā zampā, pieliekties, pacelt nosprāgušu zivi un iekosties tās sulīgajā vēderā, ļaujot fermentētajām dzīvības sulām spēcināt mūsu izsalkušās miesas. Aizspriedumi, lieku tradīciju, no citiem noskatītas uzvedības atdarināšana – tas viss ir jāatmet un jāļaujas būt tik smirdīgam, pretīgam un atbaidošam.

Tā, lai neviens zobenzobu tīģeris pat neiedomājas tuvoties. Ja sekosim šim primātu attīstības vēstures piemēram, ticiet man, nepaies ne daži miljoni gadu, līdz milzeņi izmirs un zemi pārvaldīs mūsu – mazo nāciju – mazmazmaz…mazbērni.

Tieši tāpēc aicinu aizdomāties par unikālas nišas radīšanu Latvijai. Esam iepriekš mēģinājuši pozicionēties kā zeme, kas dzied, zeme, kur dzīvo zilās govis, zeme, kurā ir daudz mežu, dzintars, jūrmala un tamlīdzīgas naivas, muļķīgas un neinteresantas lietas, kas patiesībā nevienu neuzrunā. Arī metoties otrā grāvī un pārvēršot Latviju par azartspēļu, prostitūcijas vai marihuānas paradīzi, mēs nekļūsim par uzvarētājiem evolūcijas cīņā, jo nevienu nepārsteigsim, mēģinot ielīst nišā, kur jau valda Lasvegasa un Amsterdama.

Tā kā mums ir ļoti reti apdzīvota teritorija ar knapi 30 cilvēkiem uz kvadrātkilometru, aicinu turpmāk pozicionēt Latviju kā valsti, kur atbraukt nomirt un tikt apglabātam. Katrs hektārs plašo lauku, kuros tiek audzētas maz ienesīgas graudaugu kultūras, varētu būt neskaitāmus miljardus eiro nesošas atdusas vietas turīgiem ārzemniekiem no blīvi apdzīvotām megapolēm. Turklāt apglabāšanas tūrismam der ne tikai lauksaimniecības zeme, bet arī mālaina augsne, kāpas, purvi un citas šobrīd neizmantotas teritorijas. Platībām, kas ir nederīgas lauksaimnieciskajai apstrādei, ir pat priekšrocības. Iedomājieties, kādas iespējas tās paver! Piemēram, tikt apglabātam, lēnām iegrimstot purvā, ripojot bedrē pa sen izstrādāta grants karjera nogāzi vai ievirpuļojot aizsaulē pa upes atvaru. Turklāt, ja Latvijas nākotnes apbedīšanas tautsaimniecības nozarei izdotos pārliecināt klientus tikt apglabātiem stāvus, tad jau tā grandiozos ienākumus no hektāra mums izdotos vismaz trīskāršot!

Jau tagad varu saklausīt pārmetumus, kas mani sagaida pēc šī raksta publicēšanas. Ka tēma esot svēta, ka pret mirušajiem jāattiecas saskaņā ar senām tradīcijām, reliģiskiem priekšrakstiem un klasisku izpratni par cieņu. Šiem moralizētājiem jāsaprot, ka viņi ir mūsdienu gigantopiteki, kuri ironiskā kārtā evolūcijas mērogā ir nāvei daudz tuvāk nekā manis ierosinātā apbedīšanas biznesa klienti.

Nākontes latvietis.

Kādēļ Ušakovs un Ameriks patiesībā pošas uz Eiropu?

Pagājušajā nedēļā Nils Ušakovs un Andris Ameriks negaidīti paziņoja, ka viņi kandidēšot Eiropas parlamenta vēlēšanās. Negaidīti tas bija tam autobusa šoferim un viņa pasažieriem, kuri 9.februārī mēroja ceļu no tālās Bolderājas līdz Rīgas rātei atbalstīt savu vadoni. Taču mēs to jau sen gaidījām – šis paziņojums bija kā pēdējais gabaliņš gandrīz saliktā puzlē.

Viss sākās 1931.gada 2.martā, kad Padomju Savienībā kādā Ziemeļkaukāza novada Privoļnojes ciema kolhozā piedzima mazs sārtvaidzis vārdā Mihails Gorbačovs. Ap to pašu laiku no Privoļnojes ciema pienāca pirmās ziņas par milzīgu ķirzaku, kas terorizējot vietējos iedzīvotājus. Reiz milzu ķirzaka tika manīta netālu no Gorbačovu ģimenes nama, taču šoreiz ciema iedzīvotāji bija gatavi. Viņi ņēma dakšas, lāpas un pat kombainus un sāka medības. Pēc vairāku stundu ilgas vajāšanas ciema kolhozniekiem reptili izdevās iedzīt strupceļā – viņi ielenca to līdzās kādai kūtij. Lai gan plāns bija ķirzaku sagūstīt un nosūtīt uz Maskavu izpētei, viens no iedzīvotājiem neizturēja spriedzi un piešāva lāpu pie milzu reptiļa pieres.

Atskanēja dzīvniecisks ķērciens un ķirzaka ar prātam neaptveramu spēku samīcīja lāpas nesēju savā dūrē. Ciema iedzīvotāji bailēs sāka atkāpties, bet reptilis iebēga blakus esošajā kūtī. Mirkli vēlāk no kūts ārā iznāca 14 gadus vecais Mihails un paziņoja, ka ķirzaka ir pieveikta. Kolhoznieki gavilēja un uzreiz mazajam Mihailam kā atalgojumu piešķīra Kombainera palīga amatu. Taču no tās dienas Mihails bija mainījies – viņam uz pieres bija parādījusies koši violeta ugunszīme. Viņš bija pirmais reptiliānis Padomju Savienībā.

Gāja gadi un Gorbačovs strauji kāpa pa karjeras kāpnēm līdz viņš no parasta Privoļnojes zēna kļuva par Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru 1985.gadā. Taču reptiliānim valdīšanas laiks nebija ilgs – tas beidzās 1991.gadā, kad varenā Padomju savienība krita.

Šonedēļ CEHS.LV rīcībā nonāca šokējošs video, kurā atklāta patiesība ne tikai par Gorbačovu, bet arī par diviem vietējiem politiķiem – Nilu Ušakovu un Andri Ameriku. Kā liecina video redzamie neapgāžamie pierādījumi arī Ušakovs un Ameriks ir reptiliāņi, un CEHS.LV rīcībā esošā informācija liecina, ka Gorbačovs vēlas atkal kļūt par kādas lielas savienības līderi. Nils un Andris ir tikai marionetes Gorbačova spēlē. Viņu uzdevums ir būt kā Trojas zirgam Eiropas parlamentā, lai pēcāk Gorbačovs varētu pārņemt varu visā Eiropā.

Vai tu, Bolderājas iedzīvotāj, joprojām esi gatavs stāvēt pie Rīgas rātes un atbalstīt šos kungus? Vai tiešām arī Bolderāja ir pilna ar reptiliāņiem?

Vai pēc Rīgas Nilam izdosies sajāt visu Eiropu?

Šonedēļ Delfi.lv uzrakstīju par savu mīļāko Čaka ielas bedri.

Esmu uzaudzis astoņdesmito gadu beigās, kad Rīga mazliet mazāk nekā šobrīd izskatījās pēc pirmspensijas vecuma lielceļa prostitūtas sejas. Toreiz pelēkā iekšpagalmā ar pašu sanaglotiem automātiem spēlējām kariņu un atpūtas brīžos apmainījāmies “izcilām” idejām. Piemēram, ka, iešpricējot plaukstā betonu, tavs sitiens kļūs stiprāks nekā Brūsa Lī vai ka, iemetot zaptsūdenī karbīdu, to var uzgāzēt un sanāks īsta limonāde.

Šo ceļojumu bērnības atmiņās un kopējās asociācijas man izraisīja ziņa, ko izdzirdēju, ejot pa bezcerīgi izpuvušam smaidam līdzīgo puspamesto Čaka ielu: “Nils Ušakovs un Andris Ameriks nolēmuši kandidēt Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanās.” Un pēkšņi atkal sajūta kā pirms 30 gadiem stāvot nolaistajā iekšpagalmā, klausoties sētas pirmklasnieku debilitātēs un veroties viņu bezjēdzīgi kustīgajos putras caurumos.

Domājot par vienu lietu, kas visprecīzāk raksturotu Nila valdīšanas dekādi Rīgā, nāk prātā Vanšu tilta kāpnes, kas atrodas burtiski rokas stiepiena attālumā no prezidenta pils un pašas domes ēkas, bet ir gandrīz pilnībā sabrukušas un ir iedzīvotājiem slēgtas, tomēr, kā kārtīgai Potjomkina sādžai pieklājas, nomaskētas ar audumu, uz kura uzdrukāts apsveikums Latvijas simtgadē. Pieņemu, ka līdz savai aizbraukšanai uz Briseli Nils paspēs identiskā veidā atrisināt arī pārējās aktuālās galvaspilsētas problēmas: pārklāt ar tādu pašu audumu Čaka ielu, neskaitāmos centra graustus un pie viena arī bērnudārzu rindu visā garumā. Visbeidzot, viņš varētu arī pats sevi un Andri tajā ietīt un uzsākt savas jaunās darba gaitas, līdzinoties atsāpinošiem supozitorijiem.

Ja jau šo rakstu iesāku ar kavēšanos atmiņās, tad padalīšos ar vēl vienu. Bērnudārza grupiņā mums bija tam laikam tipiskas vardarbīgas audzinātājas, kas attiecībā uz miesassodiem bija apveltītas ar cietumsarga cienīgu fantāziju. Viens no maniem vienaudžiem bija pateicis kaut ko, kas viņām nebija iepaticies, un audzinātājas ar veļas ziepēm izmazgāja viņam muti. Viņu sauca Paulis. Nabaga zēns pēc tam vairākas dienas pastiprināti siekalojās.

Lūk, nākamo pilsētas mēru, kurš nāks vietā pēc “Saskaņas” valdīšanas, man ir vēl vairāk žēl nekā slienaino Pauli. Ņemot vērā, kā pa šo laiku ir izvarots pilsētas budžets, viņa uzdevums likvidēt Rīgas Piemaskavas mikrorajona iekšpagalma auru un atgriezt tai Ziemeļeiropas valsts galvaspilsētas izskatu būs teju neiespējama misija. Tomēr tās vēl ir tālas fantāzijas, kas var realizēties vien pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām.

Tikmēr es ceru, ka Ušakovu mēra amatā nomainīs Baiba Rozentāle, kura savulaik pašreizējo mēru slavējusi par to, ka viņš mums visiem sniedz “ētikas pamatstundu”, un cildinājusi par ordeni, ko viņš saņēmis no Zbigņeva Stankeviča. Neticu, ka tāda brūndegunība netiks pienācīgi atalgota ar iespēju vismaz pāris gadu saņemt mēra algu un godu vadīt Uzvaras parka atjaunošanu, kas izmaksās gandrīz 4 miljonus eiro.

Tas, starp citu, ir ļoti atbilstošs simbols pēdējam lielajam “Saskaņas” projektam Rīgā – pilsētā, kur latvieši sūta savus bērnus krievu bērnudārzos, jo rindu uz latviešu bērnudārziem iespējams izstāvēt tikai tad, kad bērns jau pa kluso pīpē 9. klases pēdējā zvana ballītē.

Lai mazliet atšķaidītu savu nīgro un negatīvisma pilno gaušanos par fundamentāli “sajāto” pilsētu, gribu tomēr uzslavēt Ušakovu: ambīciju viņam netrūkst. Kā piemēru varētu minēt Andra Kiviča vēlmi kļūt par kultūras ministru vai Ata Slaktera lēmumu sniegt intervijas angļu valodā. Svarīgi izvirzīt augstus mērķus un censties tos sasniegt, pat ja esi absolūti nekompetents un nepiemērots kandidāts, jo tad varēsi sevi saukt par “kultūras ministra kandidātu”, “angliski runājošu ministru” vai “Eiropas Parlamenta deputāta kandidātu”, nevis vienkārši “traģikomisku parodiju”.

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekš pateikto, novēlu nešķiramajam pārim veiksmi vēlēšanās. Saprotu, ka ir nepareizi vēlēt citiem ļaunu, bet šoreiz esmu gatavs atdot Eiropai Ušakovu un Ameriku, ja vien pats no viņiem tieku vaļā.

Komunisma uzvara ir neizbēgama.

Depresīvā nedēļa II: Karsto salātu mīla

Atskan zvans.

Ināra zina, kas gaidāms. Tālumā skaņa izklausās pēc pērkona ducināšanas, taču tuvojoties aizvien vairāk tā atgādina satrakotu gazeļu baru, kas haotiski spraucas pa šaurajām ēstuves durvīm. Visbeidzot vēl pirms mirkļa klusā un mierīgā skolas kafejnīcas idille ir kļuvusi par knēveļu koloniju. Agrāk Ināra to mēdza salīdzināt ar skudru pūzni, bet tad dabas mācības grāmatā neviļus izlasīja, ka skudras aiz sevis savāc atkritumus un rūpējas par ventilāciju. Šis bija kaut kas pretējs.

Taču bufetniece ar to bija apradusi. Garā starpbrīža laikā viņas refleksi darbojās automātiski, jo gandrīz visi sīči gribēja vienu un to pašu. Aša kustība pēc frī kartupeļiem, viegls kečupa triepiens un pa virsu uzmesta cūkgaļas karbonāde, kas vizuāli atgādināja nedaudz apkaltušu kreveli. Kustība. Triepiens. Metiens.

Protams, Inārai bija sapņi. Ambīcijas. Viņa vēlējās apceļot pasauli. Viņa vēlējās pieskarties piramīdai, lai uz mirkli aizmirstos Senās Ēģiptes valdzinājumā, kas viņas sirdi bija nolaupījis filmā “Mūmija 2”. Taču ar katru dzimšanas dienu viņa aizvien stiprāk atsitās pret realitāti. Viņai nesen apritēja 33 un nākotne aizvien vairāk izskatījās pēc kustības, triepiena, metiena un nekā vairāk.

Atskan zvans.

Skolnieki masveidā dezertējuši no kafejnīcas. Bufetniece vēl nebija sākusi uzkopšanas darbus, kad durvju ailē parādījās stāvs.

Tas bija Raivis no devītās klases. Īsi, melni mati, adīts tumšs džemperis, zilas džinsas ar pāris mākslīgiem izdilumiem un kurpes. Viņš bija garāks nekā citi pamatskolnieki un arī krietni būdīgāks. Varēja redzēt, ka Raivis nav no pašas bagātākās ģimenes, taču smags darbs un dzīves skola bija viņa plaukstas rūdījuši jau agrā bērnībā. Ināra vienmēr domāja, ka šis jaunēklis jau sen ir īsts vīrietis.

“Bastotājs,” Ināra viegli smīnot novilka. Viņai patika Raivis, jo viņš allaž izēda visu līdz galam un beigās vēl ar rupjmaizes riecienu izslaucīja šķīvi tā, ka to teju varēja likt pa taisno pie tīrajiem traukiem.

Raivis: “Vai varētu, lūdzu, dabūt karstos salātiņus?”

Ināra: “Mums diemžēl ir tikai salāti.”

Raivis, paskatoties uz Ināru ar izaicinošu acu skatienu: “Ja es tos ēdīšu kopā ar Jums, tad arī tie būs karstie salāti…”

Abu starpā uzšķīlās tāda dzirkstele, ka ar to varētu iedarbināt dekādi garāžā kaltušu Jawa 638. Raivim majonēzes restītes vietā turpmāk vienmēr uz karbonādes bija kečupa sirsniņa.

Bufetes romāns laika gaitā pārtapa pavisam nopietnās attiecībās, ko abi pārstāja slēpt līdz ar Raivja astoņpadsmito dzimšanas dienu, kad viņi publiski izveidoja kopīgu Draugiem.lv profilu. Raivis solīja mācīties, iegūt labu darbu un daudz pelnīt. Ināra solīja nemainīties, jo Raivim viņa tāpat bija pati pilnība.

— — —

15 gadus vēlāk sapnis par Ēģipti ir tālāk nekā jebkad agrāk, turklāt Ināras 50. dzimšanas diena tuvojas ar dāvanu – smagu depresiju. Viņas dzīvē mainījies bija tikai kafejnīcas sienu krāsojums.

Raivis jutās vainīgs, jo nebija spējis piepildīt Ināras sapņus. Viņš nespēja tikt pāri apziņai, ka skolā reāli māca tikai pliku teoriju un neko praktisku, tāpēc kāda vispār jēga tur tērēt savu laiku. Tiesa, pastāvīgu darbu arī viņam īsti neizdevās atrast, kā rezultātā vienīgā konsekventā naudiņa abu dzīvēm bija no Ināras darba un nebūtiskām Raivja haltūrām.

— — —

Bija dzimšanas dienas rīts. Ināra atradās darbā. Kustība bija kļuvusi lēnāka, triepiens apātiskāks. Metiens puslīdz tāds pats. Racionāli viņa zināja, cik nereāli ir saņemt kāroto dāvanu – biļetes uz Ēģipti. Bet cerība iekšā gruzdēja tik karsti, cik agrāk dzirkstele. Viņa iztēlojās pazūdam depresiju brīdī, kad atvērs aploksni un ieraudzīs divas biļetes. Viņa bija izdomājusi, ka aizņemsies čemodānu no vēstures skolotājas. Ināra centās šīs domas apspiest, jo zināja, ka naudas nav, bet vēl viņa cerēja, ka Raivis būs kaut ko izdomājis. Sakrājis. Aizņēmies. Vienalga!

Tikmēr Raivis mājās pārskaitīja dzimšanas dienai iekrāto naudiņu, ko bija atlicis ilgstošā laika posmā un vēl reizi cerīgi šķirstīja tūroperatoru mājaslapas. Vai tiešām viņam nepietiks naudiņas nevienam pašam ceļojumam uz Ēģipti? Mūsdienās taču biļetes nav tik dārgas. Īpaši no Lietuvas lidostas, kur lido lēto cenu aviokompānijas. Noteikti taču ir kāds “hz-air”, kas ierakstās. Jābūt…

Pulkstens bija pieci. Raivja sirds no uztraukuma gandrīz apstājās, kad sakustējās durvju kliņķis. Ināra pārradusies. Raivis metās viņu apskaut un apsveikt.

“Mīļā… (Raivis pasniedz puķes) Mēs iesim tur, kur mirdz piramīdas un mājo noslēpumi!”

Ināra atplaukst neviltotā smaidā un metas apskāvienos pat necenšoties valdīt prieka asaras.

“Man ir plāns… Mēs tiksim uz Ēģipti… Bet vispirms… Es redzēju zīmi,” skaidro Raivis.

Ināra: “Bet… Mēs brauksim uz Ēģipti, ja??” bufetniece gribēja pēc iespējas ātrāk apstiprināt sev prieka vēsti.

Raivis: “Man sākumā škita, ka nē, bet es visu sapratu. Mēs kopīgi dosimies uz spēļu zāli un visu naudu liksim uz “Book of Ra”. Es redzēju, ka tur ir piramīdas un tuksnesis. Un es apsolu… Es zinu un ticu, ka mēs laimēsim naudu, lai brauktu uz Ēģipti… Vai tas nav burvīgi?”

Ināra atgriezās realitātē. Prieka asaras nomainīja vienkārši asaras un iekšā nodzisa liesma. “Jā. Jā, mēs dosimies. Tagad uzreiz?”

— — —

Rīts pēc dzimšanas dienas.

Raivis pamodās gultā viens pats. “Ināra?” viņš iesaucās. Iepriekšējā vakarā iekrātā nauda tika nospēlēta dažu minūšu laikā un abu starpā pēcāk netika pārmīts teju neviens vārds. Tās nebija dusmas. Inārai tā bija vilšanās, bet Raivim tās bija bailes ko bilst.

Viņš joņoja caur istabām, meklējot Ināru līdz atrada to guļam vannā blakus nezināmas izcelsmes tabletēm un papīra lapiņai. Raivis histēriski metās pie mīļotās, taču stīvums, aukstums un plankumi uz viņas ķermeņa liecināja, ka vismaz dažas stundas par vēlu.

“Nekas nemainās. Man ir sajūta, ka atkārtoju vienu un to pašu dienu jau trīsdesmit gadus. Es cerēju tikt tālāk, bet šis ir tik tālu, cik mans ceļš ir vedis. Mans vienīgais lūgums ir nevaino sevi. Tev viss vēl ir priekšā. Pasveicini pasauli no manis, kad to satiec. Ināra”

Raivis nevarēja atļauties pārāk ilgi ieilgt sērošanā un skumšanā. Nepārprotiet – viņš bija iekšēji salauzts un katru mīļu brīdi vainoja tikai un vienīgi sevi, taču tā kā nauda bija zaudēta “Book of Ra”, bet pastāvīga darba aizvien nebija, apstākļi spieda viņu mēģināt dzīvot tālāk. Viņš sāka ar darba meklēšanu un ātri saprata, ka ir atbrīvojusies tikai viena vakance, kurā nevajag ne īpašu pieredzi, ne izglītību.

__ __ __

Atskan zvans.

Raivim nesen apritēja 33. Rinda pie kafejnīcas durvīm bija lēnāka kā ierasta. Raivim katru kustību, triepienu un metienu pavadīja kamols kaklā un trīcošas rokas. Grūti saprast, kas atstāja uz viņu lielāku traumu – apziņa, ka šīs dakšas vēl nesen rokā turēja Ināra, vai apziņa, ka Raivja turpmākais dzīves ritējums ir skaidri paredzams.

Depresīvā nedēļa II: Lienes pārsteiguma romantika

“Visai izdevies mēnesis, jau trešais,” Liene nodomāja un piepaceļot svaigi salakotos matus, uzsmaidīja sev spogulī. Iztaisnojusi plecus, pacēlusi zodu uz augšu viegli sevi nopētīja. Jā, ir agrs piektdienas rīts, bet šī bija jau lieliski atstrādāta un zināma sistēma.

**
Liene ir skaista un inteliģenta sieviete. Teju divdesmit astoņu gadu dzīves pieredze bija paspējusi iemācīt daudz. Kaut vai to, ka vīrieši ir jobani. Teju gatavie Kiviči uz katra stūra, kas par katru mata tiesu centīsies atņemt privātumu un neļaus pabūt pašai ar sevi nekad un nekur. Tāpēc atmetusi mīlestību un attiecības veiksmīgāk par savām smēķēšanas ieradumiem, Liene meklēja laimi aplikāciju pasaulē, kura bija gana dāsna. “Žēl, ka nav “iQos” tipa veču,” Liene mēdza vakaros pie kamīna pīpējot iesmieties. It kā slikts ieradums, bet veselībai dara minimālu ļaunumu.

**
Tinderis – lūk, tā ir štelle. Ar Rūdolfu tikšanās tikai pēc stundas, bet esmu jau praktiski gatava. Rūdža bija labi kopts, ne pārāk apdāvināts, bet bez liekām prasībām. Pilnīgi pietiekami vienas dienas prieciņam. Labi, ka Mārīte vakar paņēma bez rindas, labākā vaksācija ēēēvāāāā!” Liene pie sevis iesmējās. Totāli mazāka ņemšanās ar sevi un visām nebūšanām.
“Bāc, Jankam uz darbu jāpiezvana.”
– “Klau, Jančuk, es prezentāciju Tev aizmetu pēdēefā, ievērtē. Man šodien galīgi sūdīgi, laikam vārtīšos pa gultu. Nevēlos nevienu aplipināt birojā.”
– “Jā, protams, sīkā. Paldies saņēmu un galvenais veseļojies! Tiekamies pirmdien!”
“Yess!  Arī tas ir sakārtots!” Liene priecīgi pasmaidīja un turpināja gatavoties.

Lūpas uzkrāsojusi, smaržas sapūtusi, nopētījusi sevi spogulī, koķeti uzsmaidījusi Liene devās prom. Aizkūpinājusi kāro dūmu mājas pagalmā viņa izsauca taksi. Lai iet Yandex, nebūs gala adresē nosodošo kolēģu skatienu pagalmā, bet ietaupīs kā minimums trīs eiro. “Nebaltās dienās tā ir vismaz viena pudele vīna,” viņa nodomāja.

Ieradās galamērķī par vismaz trim minūtēm agrāk nekā bija plānojusi. “Bāc, tikai deviņi,” uzvilkusi kārtējo dūmu un pārbaudījusi durvju kodu Tindera vēstulēs, Liene devās augšā un ar liftu brauca uz sesto stāvu jaunā projekta mājā. Atradusi adresē norādīto dzīvokli viņa sakārtojās, saņēma drosmi un nospieda durvju zvanu.

Neviens neatvēra. Zvanīja otro, trešo reizi, līdz pēkšņi Liene izdzirdēja smagus soļus. Smagus, nevīžīgus un stampājošus soļus. “T-t-t-tūlīt, nāku, uzgaidiet!” kaut kas aiz durvīm sēca.
– “K-k-k-k-āās tur ir?” viegli šļupstošs šķībi greizs kontrtenors izdvesa.
– “Emm, Liene, es pie Rūdolfa”!
– “Āāāāāāāāāāāāā” pretīgā spiedzienā grīdas stampa iekviecās un pavērā durvis.

**

Skats pavērās ne no labākajiem. Liene atkāpjoties no durvīm pamatīgi nopētīja pie kā ieradusies. Prāta mazspējas rētas sejā, pati seja – sapista futbolbumba. Zobi dzeltenāki par pamatskolas fizkultūras zāles svaigi krāsotajām sienām un gaļas kurkuļu paliekas starp tiem bez problēmām varētu izbakstīt ar šķiltavām. Krekls bēšs, sasiekalots un taukiem aptraipīts. Šorti nesaprotami, bet netīri un pa teju atvērtajām durvīm uzdvingoja ass urīna aromāts kurš sajaucās ar paprikas un vistas filejas tango aromātiem, kuriem traucēja tikai pārspīlēts ķiploka greizsirdīgais uznāciens. Visam pa virsu – fakin metrs sešdesmit maksimums! Jebkas viņas saprātā kliedza: “Mūc prom!”
**
Liene šokēti apmetās apkārt un jau devās ceļā, kad izdzirdēja šnukstus.
– “P-p-p-p-iedod, ka esmu t-t-t-t-t-t-t-t-tāds preteklis u-u-nnnnn ļumpenis. R-r–r-rūūūdža drīz būs. Man d-d-d-d-d-d-d-drīz maiņa uz autostāvvietu. P-p-p-p-p-p-p-p-paaati no sevis neapsargās,” un pats par savu joku ieņirdzās aizsedzot dzeltenos zobus ar plaukstu. Skatam pavērās līdz gaļai apgrauzti nagi.

Liene nesaprata kāpēc apstājās, laikam jau visi tie Dievietei.lv klikšķi, ko vīnu malkojot bija saklikojusi, lika justies vainīgai par to, ka citiem nav paveicies kā viņai.
– “Neraudi, piedod, es uzvedos kā cūka”, Liene teica un nedomājot apskāva svešo lumpeni kurš momentāli izplūda asarās uz viņas svaigi izgludinātās blūzes.

**

– “Vai r-r-r-r-r-riiiizoto ēdīsi? Tūlīt jau būšu pabeidzis taisīt. N-n-n-n-n-nāāāc iekšā! M-m-m-m-m-aaanni Juris sauc. Kā T-t-t-t-t-tevi?”
– “Liene. Un jā, Juri, ēdīšu. Nav par agru priekš rissoto?”
– “L-l-l-l-l-l-aaabām lietām nekad nav par agru” un Juris notraucis asaras iesmējās. Abi iesmējuši turpināja neplānoto tikšanos.

**

Liene novilka kurpes, par mēteli pieklājīgi parūpējās Juris un viņa sekoja tam virtuves virzienā. Jo tuvāk virtuvei, jo smarža palika labāka. Liene pēkšņi atcerējās, ka iepriekšējo dienu nekā nav ēdusi un vēders savilkās krietnāk par sešdesmito presīti sajūtot wok-tipa smaržu. Virtuve bija liela, studijas tipa ar bāra leti un visām ekstrām. Vienīgais, kas uzmanību novērsa un kaitināja Lienes prātā bija absolūti bezgaumīgie un garlaicīgie aizkari. Iedomājies, hruščovkas sienas paklātu, tikai vienkāarši padarītu melnbaltu un vēl izmantotu segas pārklāja vietā uz diviem gadiem – tik slikti bija aizkari šajā virtuvē.
**
– “R-r-r-r-r-r-r-ūūūdža drīz būs” atkārtoja Juris. B-b-b-b-b-b-b-rokastis arī,” un uzlicis uz galanti melna šķīvja krietnu porciju to pasniedza Lienei.
– “V-v-v-v-istas fileja, basmati, zirnīši, soja, g-g-g-g-g-garneles un visi labumi,” Juris nostostīja un pasmaidīja. Liene pieklājības pēc nogaršoja un tikai spēja izdvest vārgu “woow”.
– “Juri, labāk nekā ganbejā! Malacis un paldies tev!”
– “P-p-p-p-p-pieee katra ēdiena s-s-s-s-s-savs dzēriens. Kā tev k-k-k-k-ijantē?”
– “Pizģets, nopietni? Tu “Chianti” par  k k k k ijantē nosauci, kropli”, Liene pie sevis nodomāja, bet uzreiz sakautrējās par savu nesavaldību un izdvesa vien kautru: “Jā, lūdzu,” un maigi koķeti uzsmaidīja.

Juris atvēris ledusskapi izvilka “Chianti” pudeli, kurā jau bija korķuviļķis un to prasmīgi stenot izrāvis ielāja vēsu malku savai viešņai. Pudeli atstājis uz galda viņš lika noprast lai pati sevi apkalpo un devās taisīties uz darbu. Liene ēda, dzēra un baudīja mirkli, lai cik savāds tas nebūtu. “Hei, būs ko draugiem pastāstīt!” pie sevis nodomāja Liene.

– “Lielisks ēdiens un vīns no paša rīta”, Liene nebeidza brīnīties. Arī savādais saimnieks bija pazudis. “Es kārtējo reizi pārāk daudz vērtēju cilvēku no tā paskata,” viņa par sevi šķendējās,  tomēr sestā stāva logs pievērsa sev uzmanību. “Skaists skats,” viņa nodomāja, bet norakstītie aizkari sāka iegūt jaunu nokrāsu. Melnbaltums sāka iegūt krāsas un raksti savu nozīmi. Tie teju sāka vibrēt viņas acu priekšā, krāšņi uzrunāja un Liene saprata, ka tie ir skaistākie aizkari, kādi jebkad redzēti. Saņemot drosmi un pieceļoties no krēsla viņa tiem pieskārās un tie bija paši maigākie aizkari, kādi jebkad taustīti. “Kāpēc viņi negatavo gultas veļu no šī paša materiāla, pizģuki?” Liene nodomāja, kad aizkaru raksts tā ievibrējās, ka viņa saļima.

“Kāpēc šis dzīvoklis ir tik tukšs, kāpēc te nekā nav,” Liene domāja. “Vai tas ir tas stundu īres dzīvoklis?” Visapkārt satumsa un iestājās klusums.

****
Netīra betona smarža, slapji putekļi, urīns. Šo aromātu pavadīta viņa pamodās no apkopējas neapmierinātās slotas, kura sitās gar Lienes seju. “Jā, tik jauna un jau mauka, pizģets, mūsdienu jaunatnei. Davaj, mosties, pisies mājās” auroja apkopēja, kura berza kāpņu telpu.

Liene neko nesaprata, parīvējusi galvu viņa paskatījās pulkstenī un saprata, ka pazaudējusi savas piecas stundas no dzīves. Tāpat kā godu. Asas sāpes pakausī, slikta dūša un reiboņi liecināja par sazāļošanu. Asās sāpes dibenā un kājstarpē par visu pārējo. Varētu piezvanīt policijai, bet kaut kā neērti.

Nekas. Jābrauc prom.
Kā nekā, meita no dārziņa jāpaspēj izņemt.

Kā atjaunotais Uzvaras parks liks rīdziniekiem justies labāk

Šonedēļ Delfi ļaudīm skaidroju, kāpēc tieši Uzvaras parkam ir nepieciešami četri ļimaki.

Pirms dažiem gadiem es iekļuvu negadījumā, kā rezultātā uz vairākiem mēnešiem biju salūzis. Tās nebija dzīvībai bīstamas traumas, taču pietiekamas, lai, ilgāku laiku pavadot gultas režīmā, justos visnotaļ draņķīgi. Es varētu uzskaitīt faktorus, kas mani demoralizēja, taču ātrāk būs, ja uzskaitīšu tos, kas man lika justies labāk. Līdzīgi kā, manuprāt, Rīgas dome šobrīd vēlas likt justies labāk rīdziniekiem.

Es neesmu ārišķīgs cilvēks. Man ir mazsvarīgi, ko domā citi, taču man ir būtiski apzināties, ka, piemēram, apavi, kurus valkāju, ir kvalitatīvi un labā stāvoklī. Reiz izmetu svaigi iegādātu T-kreklu, jo tam aizmugurē biju uzplēsis pavisam mazu caurumu. Nesatraucos, ka to kāds pamanīs, taču mani terorizēja apziņa, ka staigāju saplēstā kreklā. Tas šķita nepareizi. Es nespēju uzvilkt vienas drēbes divas dienas pēc kārtas, jo kā es varu vēlreiz stīvēt virsū to, kas, iespējams, ir atspiedies pret taksometra beņķi, kurā sazin kas pirms manis ir sēdējis?!

Arī zobus es tīru vairākkārt dienā, pat ja manos nolūkos nav iziet no mājas, bet ar tualetes papīru drošības pēc veicu vēl dažus kontrolšāvienus pa rīta zvaigzni, lai pārliecinātos, ka ap to nav aizķēries neviens nevēlams meteorīts. Tās lietas es daru pats sev, jo jūtu – ja ar fasādi viss ir kārtībā, tad arī iekšējais haoss šķiet mazāks.

Tieši šo mazo untumu dēļ nonākšana gultas režīmā bija ļoti apgrūtinoša. Uz rokas ģipsis, ko nedrīkst slapināt, bet viena kāja tik saudzējama, ka nedrīkst pielikt pie zemes. Katrs mazais ikdienas sīkums bija kļuvis problemātisks. Kāpšana pa trepēm. Ēšana. Apģērbšanās. Tualetes apmeklējums.

Taču visvairāk es cīnījos ar personīgo higiēnu. Došanās mazgāties bija kā pazemojošs rituāls, kura laikā nepieciešams ietīties plēvēs un vārtīties pa grīdu, šļakstoties ar dušas klausuli uz visām pusēm, kamēr sēdi ar vienu kāju ārpus kabīnes. Arī zobu tīrīšana ar kreiso roku bija kļuvusi par mošpitu žoklī, kurā ar zobu birsti tu izvandi visas smaganas. Tomēr brīdī, kad viss ķermenis bija saplīsis, higiēnas jautājums bija tas, kas lika justies labi. Nepameta sajūta, ka tīras drēbes un mati saglabā manu saprātu laikā, kad vienīgās aktivitātes ir uzmanīga pārvelšanās no viena sāna uz otru. Jā, varbūt biju salūzis, taču es vismaz saglabāju pašu svarīgāko – savu pašcieņu.

Šobrīd salūzusi ir Rīga. Ir bīstami atrasties gan uz, gan zem Zemitānu tilta. Vanšu tiltam pat ironiskās Latvijas simtgades plēves paspēja izbalēt un novecot kā morāli, tā fiziski. Ja pat valsts kontroliere nevar aizbraukt uz interviju televīzijā, nesadauzot mašīnai ratus, kā to var izdarīt parasts ierindas mirstīgais? Grausti. Netīrs gaiss. “Rīgas satiksmes” vadība, kas pavadīja apcietinājumā vairākus mēnešus. KNAB, kas Rīgas mēra garāžā kaut ko meklē.

Man ir sajūta, ka šobrīd visa pilsēta vāļājas pa gultu vaidot un kunkstot. Un tās vadība vēlas nelielu atsvaidzinājumu. Emocionālu pacēlumu gan sev, gan pilsētas iemītniekiem. Kaut ko tādu, kas paceltu ļaužu morāli, gluži kā morāli paceļ Rīgas “Dinamo” himna spēlē, kurā ir iezīmējies skaidrs zāģis ar 1:7. Skaidrs, ka visas problēmas īsā laikā neatrisinās – tam ir nepieciešams laiks, nauda un nepopulāri lēmumi. Tas būs sāpīgs pacietības treniņš.

Tieši šo apsvērumu dēļ, manuprāt, ir lemts par četriem miljoniem dāvāt rīdziniekiem nelielu iemeslu ikdienā pasmaidīt un piemirst par rūpēm – veicot Uzvaras parka rekonstrukciju. Galu galā tieši to ļaudis šajās dienās visvairāk vēlas.

Depresīvā nedēļa II – Depresiju kaudze

“Tava rīta kafijāaaa! Tava brīiiivdienāaa!” dungoja Žanna, traukdamās lejā pa kāpnēm. Ārā krita baltais un slapjais, bet tas nespēja sabojāt viņas noskaņojumu. Tikai četras, nieka četras stundas bija palikušas līdz randiņam ar Viktoru “Zembukā”, kur viņš noteikti Žannu bildinās. Jā, par to nebija šaubu, Viktors taču lika saprast, ka šis būšot īpašs vakars un ka Žannai esot jāsapucējas. Viņa uzvilka sarkano gliterrminikleitu, ādas mēteli un pēdējais akcents – mikrobleidings. Inese bija taisījusi uzacis Vikai, un viņa izskatījās satriecoši, teju desmit gadus jaunāka. Mīļotais noteikti ir pelnījis daiļu līgavu!

“Bļaģ!” Žanna nokratīja pelēko putru, kurā bija iestidzis melnā samta botiljona purngals. Kaķu tante atkal salikusi bļodas tieši pie durvīm. Meitene izvilka salveti, taču par spīti beršanai uz zābaka sāna mēdījās puņķim līdzīgs traips ar sarkanīgu nokrāsu.

“Suka!” viņa iekliedzās un, pagrābusi visus trīs traukus, aizmeta tos labi tālu. Tur, kur uz blakus soliņa tupēja pati kaķu kopēja. Veča piecēlās un strauji devās Žannas virzienā. Tagad viņa man sitīs, nodomāja Žanna, bet labi vien ir, bliezīšu pretī. Vecā maita, es tos botiljonus Malagā pirku un bez atlaides.

Taču tantiņa tikai pienāca klāt, ieskatījās Žannas acīs un nopietni teica:

“Чтоб ты сквозь землю провалилась!”*

Žanna pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Strīdēties ar jukušo bābu nebija jēgas, turklāt Inese jau gaidīja.

Tieši divus kvartālus tālāk pirms pašas tramvaja pieturas Žanna iekrita vaļējā kanalizācijas lūkā. Iela bija skaļa, neviens viņas kliedzienus nedzirdēja, un Žanna lēnām nosmaka smirdošā zampā, vērojot, kā apkārt peld izlietoti tamponi.

Inese gaidīja Žannu divdesmit minūtes, mēģināja zvanīt, taču neviens neatbildēja (tajā brīdī Žannas roku grauza žurkas). Atkal kārtējā kuce pierakstās un neatnāk, nopukojās Inese un devās uz pagalmu uzpīpēt. Vajadzēja tomēr braukt strādāt uz to masāžas salonu Vācijā. Viņa nostājās zem otrā paģika, jo pirmajā dzīvoja trakais Pēteris, kas lamājās par dūmiem. Sanāca tā, ka tieši tajā brīdi trešajā stāvā dzīvojošais Maigonis purināja paklāju. Te nu būtu loģiski, ka paklājs uzkristu Inesei uz galvas un viņu nosistu, taču, nē – depresīvais gals nāca daudz ilgāk un mokošāk. Inese palūkojās uz augšu un uzkliedza par putekļiem. Sākās strīds, kura rezultātā viņi iepazinās, iemīlējās un apprecējās. Taču Maigonis izrādījās maniaks-nacionālists, kurš par sevi rakstīja grāmatu “Latvietis” un desmit gadus spīdzināja sievu, lasīdams priekšā manuskriptu. Inese beidza dzīvi pašnāvībā, saelpojusies gāzi. Maigonis apprecējās vēlreiz un ar nākamo sievu nodibināja koklēšanas studiju.

Trakais Pēteris dzirdēja Ineses un Maigoņa strīdu un tās iespaidā pasūtīja prostitūtu (sarunā nebija nekā erotiska, vienkārši iedvesmas neizdibināmie ceļi). Viņa palika stāvoklī un vēlāk dzemdēja dēlu, kurš izgudroja jaunu nāvējošu bioloģisko ieroci, ar ko vēlāk tika nogalināti visi vegāni.

Bet kas notika ar Viktoru? Viktors ieradās “Zembukā” un, kā jau tika Žannai teicis, bija gatavojies īpašam vakaram. Nē, viņš negrasījās meiteni bildināt, taču vēlējās paziņot, ka ir atguvis vectēva mājas un vēlas pārvākties uz laukiem. Savā ziņā tas tomēr bija bildinājums, jo viņš gribēja dzīvot dzimtas mājās ar Žannu. Kad neviens neatbildēja uz zvaniem (tajā brīdī žurkas jau grauza Žannas smadzenes), Viktors saprata, ka Žanna ir nolēmusi viņu pamest, un nežēlīgi piedzērās. Viņš pakrita zem galda un vīrieti aiz žēluma savāca oficiants Sarmis – vientuļš gejs, kuram pašam neklājās viegli un kurš saprata, ka dzīvē visādi mēdz gadīties.

Viktors pamodās Sarmja mājās, vārds pa vārdam, viņi iemīlējās. Tā Viktors kļuva par geju, viņi ar Sarmi pārvācās uz vectēva mājām, nodibināja geju kantrī grupu, un tā pēc desmit gadiem uzvarēja Eirovīzijā. Un šis ir pats depresīvākais stāsts no visiem.

 

 

* Kaut tu cauri zemei izkristu! krievu val.