Padziļinātā valsts

Diena sākas satraukti. Viņa darba epastā atkal bija tas, ko Genādijs bija redzējis jau katru ceturksni. Un viņš par to nebija priecīgs. Nekādi nē. Bija iznākusi jaunākā ceļu satiksmes negadījumu statistika – 34 mirušie, 129 pieķerti braucot dzērumā pie stūres, 13 sodi par skriešanu ar elektroskrejriteni pie sarkanā, 73 tāds sods, 143 šitāds sods, trīsciparu skaitlis vēl tāda sodiņa un divciparu skaitlis vēl viena ļoti bīstama nodarījuma. To steidzami vajadzēja apspriest ar savējiem. Kā parasti, pie Pētera garāžā. Genādijs pielika soli.

Pēteris strādāja Valsts Ceļu Kvalitātes Valsts Aģentūrā, jeb VCKVA, darbinieku mīlīgi dēvētu sauktu par Vacuku (dusmu uzplūdos – par Picuku). Viņam kā sagādes daļas vadītāja vietniekam sagādes jautājumos, bija teikšana par garāžām un noliktavām, kas deva zināmu brīvību, lai noteiktu, kas un kā tur tiek izvietots. Viņš bija iekārtojis ērtu sēdēšanas stūrīti aģentūras otrajās garāžās, aiz dienesta pikapu un busiņu boksiem, blakus kurinātavai. Ērti un silti visos gadalaikos. Par skādi nenāca arī fakts, ka aģentūras priekšniecība nekad otrās garāžas neapmeklēja. Te nebija neviena, pat bumera vai audi. Pat neviena volksvāgena vai labi nopakotas škodas – nevienas “darba mašīnas”, ar ko departamenta vadītāji klusībā mēdza lielīties draugiem.

Pēteris sarokojās ar savu čomu Genādiju, draugu lokā sauktu par Žeku un nekavējoties ielēja viņam mazo brūno šotiņu. Tā saukto “šoferu tēju” – atšķaidītu hektoru. Pēteris norādīja uz monitorā redzamo mirušo statistiku un Žeka drūmi pamāja ar galvu, izvilka no kabatas salocītu papīra lapu un nometa to uz galda. Sapulce varēja sākties. Viņi klusējot saskandināja un izdzēra savas glāzes.

Genādijs strādāja Valsts Ceļu Policijas Satiksmes Departamentā. Viņam kā vadītāja otrajam vietniekam bija visprecīzākie dati un viņa pienākumos sapulcē vienmēr bija pēdējās statistikas atreferēšana, pievienojot oficiāli neizziņotas detaļas, kā arī dažādu policijas departamentu vadītāju oficiālos un neoficiālos viedokļus, kā arī viņu plānu izmaiņas, ja tādas bija notikušas kopš pēdējās sapulces. Kā parasti, izmaiņu nebija. Aizpērnā ministra iesāktie plāni, tagadējā valsts sekretāra un policijas priekšnieka iestādītās prioritātes, kas pārsvarā nozīmēja pāris lielu un labi paredzamu reidu veikšanu, vienlaikus pārāk nenopūlot sevi ar stratēģisku plānošanu. Viss pa vecam.

Trešais sapulcē ieradās Jēpis, kristītā vārdā Jurģis Ābols, Rīgas Domes Ceļu un Ielu Departamenta pārraudzībā esošā Satiksmes Infrastruktūras Uzturēšanas Dienesta vecākais eksperts. Skanīga titula viņam nebija, bet, tā kā visi citi dienesta vadībā tika ar zināmu regularitāti nomainīti tā vai cita politiskā notikuma vai korupcijas skandāla sakarā, tad pavisam nemanot bija sanācis tā, ka viņš piedalījās visos svarīgakajos menedžmenta mītiņos un tika laiku pa laikam aicināts sapulcēs atreferēt kaut ko no praktiskā – “kā tā satiksmes organizācija īsti strādā? Ko mēs varētu tā pa fikso labi sataisīt? Kādi mums ir low hanging fruits, a?”

Draugi viņu sagaidīja ar paķircināšanos par to, cik korupcijas skandāli citkārt ir smieklīgi. “Nu ko, jūsējo atlaida par nenokompostrētu biļeti? Nē nē, laikam tas bij laikā neatjaunots stāvvietas talons. Ha ha” mājīgo sapulču stūri pāršalca smiekli “mūsējie kad zog, tad vismaz ir, par ko palepoties. Aiznes pusduci miljonu un vēl desmit gadus cietu ģīmi preses konferencēs lamā valdību. Tā vajag prast!”.

“Ha, atceries par manējo – nospēra vilcienus veseliem sastāviem, ” no aizmugures ierunājās tikko pienākušais Andris no Latvijas Valsts Dzelzceļu Satiksmes Aģentūras, “ievilka nāsīs vienu, otru, trešo sastāvu, žvīks vien, un vairs nav. Un galvenais – nebij nemaz paspēti saražot! Ha ha ha” laida vaļā skaļo smieklu, kam nekautrējās pievienoties pārējie.

Pēc brīža sapulcei pievienojās arī Ješka no Saziņas un Transporta Ministrijas, Pāvels no Satiksmes Drošības Dienesta, Anita no Robežpolicijas, Igors no Viceministra kancelejas un Sarmīte no Parlamenta Izmeklēšanas Komitejas. Visi viņi bija otrā ranga direktoru vietnieki, trešās kārtas nodaļu vadītāji vai arī visādi citādi puspietuvināti valsts pārvaldes darbinieki. Pārāk nesvarīgi, lai tos nomainītu, reizi pāris gados mainoties politiskajai vadībai, un vienlaikus pietiekoši svarīgi un zinoši, lai uz viņiem balstītos liela daļa no valsts ierēdniecības satiksmes infrastruktūras un drošības jautājumos.

Kā pēdējais no aicinātajiem dalībniekiem sapulču telpā ievēlās korpulentais un vienmēr smaidīgas Artūrs. Viņš pārstāvēja privāto sektoru, uzņēmumus “Rīgas Ielu Meistars”, “Latvijas Ceļdaris” un “Aivara Lācēna Būvfirma”. Visos viņš skaitījās citkārt konsultants, reizēm apakšuzņēmējs un dažkārt ārzonu firmu valdes loceklis. Aizverot durvis, viņš izspēra savu klasisko joku – “Kartelis neeksistē!”. Visi šo joku bija dzirdējuši jau neskaitāmas reizes, un pēc visiem žanra noteikumiem tam jau sen vajadzētu būt zaudējušam sparu, bet Artūra omulīgais smaids to uzturēja dzīvu, un notikumi valstī – arī smieklīgu.

“Nu, ar šo tad arī sapulci paziņoju par atklātu”, Pēteris paziņoja, saliedams pēdējās glāzes, “iziesim cauri pēdējā ceturkšņa satiksmes drošības uzlabošanas plāniem tuvajā un vidējā termiņā, kā arī potenciālām ilgtermiņa izmaiņām, ja tādas ir. Statistiku jūs visi esat redzējuši, Žeka neļaus samelot, situācija ir bēdīga un labāk nepaliek.” Telpā atskanēja piekrītošas balsis un galvas mājieni. Pēteris ķērās klāt savai prezentācijai.

  • Parlaments kārtējo reizi grib kaut ko aizliegt un kaut kādu sodiņu mazliet sabardzināt. Pētījumi ir, bet neviens tos īsti nepiesauc, ne vienā ne otrā virzienā. Tas nav svarīgi, svarīgi ir tikai kaut ko no tribīnes izbļaut, uzbraukt viens otram twitterī un nozvejot divus dučus neizlēmīgo balsu vēlēšanām, kas ir pēc gada. Plāna nekāda nav, ir emocijas.
  • Rīga entuziastiski ir sabūvējusi stabiņus un josliņas un pa kādam ātrumvalnītim un puskoka josliņai, bet viss tā vairāk vai mazāk ķap ļap un efekts līdzīgs. It kā gribas kaut ko būvēt, bet vienlaicīgi gribas arī pārdalīt naudiņu kaut kur citur, kur sāp vairāk.
  • Policijas struktūrām ar gadiem mainās auto modeļi un formas tērpi, bet algas, motivācija un interese par satiksmes drošību paliek divtūkstošo līmenī. (Līmenī pirms 2008. gada krīzes, nav jau arī tik traki)
  • Ceļi tiek būvēti tā, lai kaut ko uzbūvētu, bet vēl labāk – tā, lai pārbūvētu kaut ko, kas jau neveiksmīgi pirms pieciem gadiem uzbūvēts. Nav atrasts labāks veids kā noslēpt senāku korupciju ceļu būvē, kā slikti uzbūvētu ceļu noārdīt un pārbūvēt no jauna. Nu un var arī šur un tur pamainīt ceļazīmes un krāsojumu. Aidā!
  • Infrastruktūras plānošanā viss iestrēdzis tā ap divtūkstoštrešo. Zelta dienvidu tilts liekas esam pats domas pīķis, kam iztērēta pilnīgi visa radošā doma divdesmit gadus uz priekšu. Un tas pats joprojām nav pabeigts, un ceturtā kārta, kas pievienotu to Jelgavas šosejai, ir kaut kad miglā tītā nākotnē. Rīgā nav neviena Eiropas standartiem atbilstoša apļa. Tilti brūk kopā. Tramvajam pēdējais pilnībā jaunais maršruts nodots lietošanā 1911. gadā. Bezcerība.
  • Auto un moto vadītāji joprojām brauc kā dulli. Pālī. Bez tiesībām. Bez nākotnes plāniem. Apdzen, apsteidz, ieskrien kokos, kūleņo grāvjos, nolauž stabus un izsit mājām stūrus.

“Jūs visi saprotat, ka šādā vidē mums nekas neatliek kā turpināt mūsu iesākto darbu satiksmes mierināšanā. Citu variantu mums nav, lai arī to darīt mums ir kā zobu sāpes,” sapulču telpā esošo cilvēku sejas izteiksmes norādīja pilnīgu vienotību šajā jautājumā, “jūs paši redzat, ka, lai cik mēs būtu vienoti, jūsu organizāciju vadītāji, lēmumu pieņēmēji un lietu bīdītāji nav spējīgi vienoties ne tuvā, ne vidējā, ne tālā nākotnē.”

Pēteris ieslēdza nākošo slaidu – “Es piedāvāju uzturēt 5 centimetru dziļuma standartu esošajai infrastruktūrai, un jaunajiem projektiem ieplānot sākotnēji 2 centimetrus, kas divu gadu laikā ieņemtu 7 centimetru dziļumu.” dalībnieki noelsās un atskanēja satraukti čuksti.

“tas ir nepieciešams!” uzsvēra Pēteris, “mašīnas kļūst arvien labāk amortizētas, efekts ir jāpastiprina. Un jācenšas padarīt arī maliņas mazliet asākas,” un viņš ar prezentācijas pultī iebūvēto lāzerīti norādīja tajā attēlotās asfaltā iegrimušās kanalizācijas lūkas malu.

“Atceramies arī izvietot visa veida kanalizācijas, elektrības un komunikāciju lūkas mums ierastajā neparedzemā slaloma rakstā,” viņš piebilda, “autovadītājs, kas nespēj paredzēt, kur šie šķērsļi būs, būs spiests nepārtraukti manevrēt un nāksies aizmirst par iespiešanu grīdā.”

Sapulce gāja vēl stundu, pārsvarā apsriežot detaļas, bet tā kā tas bija jau senas sadarbības programmas turpinājums, tad pārsvarā bija tikai jāapstiprina jau senāk izanalizēti aspekti. Katrs no dalībniekiem tos iedzīvinās savā organizācijā. Un tā kā pa lielam visiem augstākstāvošajiem ir vienalga, tad tas arī izies cauri. Kā vienmēr.

Dalībnieki pameta sapulci nomākti, bet izlēmības pilni – satiksmes negadījumu upuru skaits tiks samazināts, lai tur vai kas.

2 Replies to “Padziļinātā valsts”

  1. Diezgan liels sūds, ja godīgi. Nav vairs tā kādreizējā smeķa.
    Un sveicieni sencim, daļa nācijas joprojām pieprasa Burkhartas atrisinājumu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *