Paaudžu plaisa

“Cik sen, teici, tu jau apmeklē to e…hm…?”
“Etnojogu? Trīs mēnešus, tēt. Baigi foršā lieta – tā ir kā klasiskā joga, bet ar tautasdziesmām. Indiešu gudrības un senču spēks vienuviet.”

“Baigais zvērs. Pēc skata nepateiksi. 300 kubikcentimetri, uzrauj līdz sotakam 12 sekundēs. Atšāvu no Rīgas nepilnās 3 stundās!” pamanījis, ka tēvs cieši nopēta pie āra terases atstāto bēšo Vespa GTS motorolleru, lepni noteica jauneklis.

Viņi abi – robusts vīrs ar gadu desmitiem krātu smaga darba nastu nedaudz sagumušajos, bet aizvien spēcīgajos plecos, un pēc jaunākās metropoļu modes ģērbies jauns vīrietis – sēdēja mazpilsētas bistro. Bija silta pavasara pievakare, un tēvs dēlu nebija redzējis teju pusotru gadu. Pēdējo reizi viņš dzimtajā pilsētā ciemojās aizpagājušā gada Ziemassvētkos, bet pērn netika – esot ar draugiem bijis ārzemēs, pilnveidojis profesiju meistarklasē Vācijā.

“Vienu alu, lūdzu,” vīrs teica pie apdangātā galdiņa pienākušajai oficiantei.
“Es arī labprāt. Bezalkoholisko kviešu,” palūdza jauneklis.
“Mums ir Lāčplēša Dzintara un Cēsu Premium.”
“Tad labāk augļu tēju. Ar grenadīna sīrupu.”
“Būs ar cukuru,” attrauca oficiante: “Vai viss?” Nesagaidījusi atbildi, viņa devās atpakaļ pie letes.

Malkodams alu un pavirši klausīdamies dēla stāstā par viņa biznesa veiksmēm un neveiksmēm Rīgā, vīrs nepūlējās pārjautāt neko neizsakošo vārdu “trendīgs”, “glutēns” un “barista” nozīmi. Viņa skats kā caur miglu vērās uz dēla rokām, kuras kopš pagājušās tikšanās reizes bija izraibinājuši daži jauni tetovējumi. Viņš vienmēr uzskatījis, ka tetovējumi piedien tikai cietumniekiem vai amerikāņu rokmūziķiem, ne kārtīgam latviešu zēnam.

***

Nāsīs asi iecirtās degošas riepu gumijas un spandeksa džinsu smārds, kas lēnām piepildīja arī pārējo pagalmu. Nodedzinās riepas, plastmasas, varēs pa tīro atdot lūžņos. Kazi, sanāks pāris maišeļiem alkšņa malkas – drīz sezona, varēs laist līdakās, būs ar ko žāvētavu iekurināt, prātoja vīrs, stāvēdams gabaliņu nostāk no degošās Vespas.

Pārlaižot skatu ne pārāk lielajai, bet pārdomāti iekārtotajai un pedantiskā kārtībā uzturētajai piepilsētas saimniecībai, viņš atcerējās, kā dēls reiz bija priecājies par desmitajā dzimšanas dienā saņemto kalnu divriteni ar 21 pārnesumu, kamēr pārējiem tuvējo māju zēniem bija tikai “astoņpadsmitnieki”. Tālāk pagalma malā pie nelielās kūtiņas divi drukni sivēni ar kanibālisku apetīti negausīgi rija no siles.

Aizsmēķējis, viņš devās uz mājas pusi. Paaudžu plaisa izrādījās pārāk liela. Tēvs Ingemāru vairs nemaz nepazina.

klints

28 Replies to “Paaudžu plaisa”

  1. Tu esi Moralpain atvasara.
    Tu esi gards spļaviens machahito putās.
    Tu esi trendīgs bezglutēna barista–
    Tu esi brīnišķīgi latents man-bear.

    Mēs tevi mīlam!

  2. Turpinājumā viņš Ingemāram izgriež balss saites un piesien viņu ķēdē, kas stiepjas pa visu pagalmu, lai palīdz lauku darbos, jo vienmēr tač ir ko darīt. Ķēde ir pietiekami gara, lai atslodzes brīžos (pusstunda divos pēcpusdienā, kamēr Tēvs guļ diendusu) Ingemārs varētu ar vienu aci ap mājas stūri redzēt piepilsētas vidusskolas škūnīšus aiz kuriem divpadsmitklasnieki starpbrīdī kāri vilka plaušās dienišķo cigareti un sprieda kur nu kurais ies studēt Galvaspilsētā un zvērējās nekad vienam otru neaizmirst un “parādīt tiem Rīgas pajoliņiem kā jādzer”.
    Ingemārs satrūkās, jo dzirdēja, kā tēvs velk kājās zābakus. Atgriežoties pie darba, Ingemārs varēja pasmaidīt – viņa vieta nepaliks tukša. Legasijs mast go on.

  3. Žāvēts līdaks. Instrukcija.
    Visupirms noķer līdaks.
    Kā ķer līdaks? Iet un noķer.
    Pēc tam iet uz mežu pēc alkšņa.
    Kā iet pēc alksņa? Visupirms atrod dilba resnuma alksni. Pēc tam pārbauda, vai alksnis nava egle. Tad nogriež. Vēlreiz pārbauda, vai tā nava egle. Ja ir, tad iet uz māju un sāk visu no sākuma.
    Pa to laiku līdaks jau ira sapujis vai nozagts. Tad iet un ķer citu. Līdaks ira jāataisa, jānotīra un jāsapucē kā uz kāzām. Pēc tam žāvē.
    Kā žāvē līdaks? Dūmos.

    Latviska dzīvesziņa + kristīgās vērtības + tikumiska cenzūra = adekvāti paaudžu plaisas aizdrīvēšanas risinājumi.

  4. Riebjas vairāk ne saturs, bet forma. par saturu – ja ej uz mazpilsētas bistro – iepriekš uzzini vai viesmīļiem/bārmeņiem pajautā par virtuves fišku. Šis ir prasts bistro, un tā attiecīgi ir katra bistro privātā darīšana – pasniegt grenadīna sīrupu vai nē un kā sevi pozicionēt – ar vienkāršām garšām, vienkāršu produktu sastāvu utt. ja nepatīk jau pēc vitrīnas – neej tālāk.

    P.S. (.)(.)

  5. Tomēr nē. Labāk būtu:
    Kā iet pēc alksņa? Visupirms atrod dilba resnuma alksni. Pēc tam pārbauda, vai alksnis nava egle. Tad nogriež. Vēlreiz pārbauda, vai tā nava egle. Egli izmet, iet uz māju un sāk visu no sākuma. Kamēr dabū alksni.

    Bet ko nu tur vairs. Vārds ir kā, atvainojiet par izteicienu, bet jāizmanto katra iespēja, kamēr vēl apkārt nesiro apvienotās Saskaņas un NA tikumības krustnešu bandas, purkšķis – ja reiz paspruka, atpakaļ vairs neiesūksi.

  6. Eu, Cehs.lv! Kad būs kāds raksts par velodarastiem? Delfi.lv vakar viens sulīgs video ir ienācis, ka pilnīgi prasās dzirdēt Jūsu, kā respektējamu autoritāšu, viedokli.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *