Oda homofoba pēcpusei

Alternatīvie nosaukuma varianti: dibena analītika, anālā pedagoģija, from wrong-ass to alt-right

Mani jau sen mulsina jautājums par to, no kurienes rodas homofobija? Kas tieši liek tā ienīst gejus? Kur tam visam aug kājas? Mulsina mani šis jautājums jau sen, bet tikai tagad es attapos, ka varētu pamēģināt atcerēties pašam sevi tai maigajā vecumā, kad biju raustīgs homofobs.

Un nē, tas vecums, kad ar sētas puikām aiztikām viens otram krāniņus, apspriežot atšķirības meiteņu un zēnu anatomijā, bija daudz pirms tam. Nē, maigais homofobu vecums iestājās tā ap 13-14. Tad, kad jau ir stingrs stojaks un domas lāzerfokusētas zem klasesbiedrenes jostasvietas un stipri virs ceļgaliem (kājstarpē).

Kur man vispār radās domas par gejiem? Neatceros precīzi pirmo reizi, bet iespējams, ka tas bija filmā Policijas Akadēmija, kur anti-varoņi netīšām nokļuva bārā “Zilā Austere” un kur viņus cieši satvēra ādās tērpti ūsaini geji un piespieda ar sevi dejot. Vai arī kaut kur citur. Katrā ziņā īsti par gejiem bieži jādomā nebija, līdz Latvijā parādījās pirmās sarunas par Praidu.

Atcerējos, kā mammai teicu, ka “lai tak tie geji to savu geju lietu patur guļamistabā, nav tas jābāž visiem sejā”. Jep, es to teicu. No sirds un no šokolādes ceha.

Tātad, mans viedoklis par gejiem bija kaut kādā veidā jau ieguvis homofobiskas aprises, man to pašam pat nepamanot. Bet kā? No kurienes? Tagad par to domājot, man ir teorija. Skaidra kā Stepaņenko asara.

Lieta tāda, ka pēc pirmās erekcijas piedzīvošanas jaunam vīriešu ģendera cilvēkam liels procents visu domu ir par to, kā to rīku kaut kur iebāzt. Un kur varētu to iebāzt. Un kā tas būtu. Un kur. Un kurā. Un kā. Šīs bāzošās kustības zēģelē pa mazo zēngalviņu kā vējš pa pilsētu, kurā piedzimst vējš. Un, gluži kā Liepājroks, piedzimst arī doma, ka štuceri varētu iespraust arī dibena caurumā.

Doma ir neitrāla, bez jebkāda īpaša aicinājuma uz darbību. Bet, tā kā nekādu citu caurumu bez savējā tuvumā nav, gribot negribot nākas piedomāt, kā tas būtu, ja savā dibenā tiktu iebāzts nospriegots loceklis. Un atcerieties sevi 14 gados, ja esat vecis. Vai arī iedomājieties savu tagadējo mājās pieradināto vīrieti, ja esat dāma. Vai arī iedomājieties par savu tēvu, ja esat sieviešu kārtas gomoseks. Un ko jūs tur redzat? Piebriedušu metamo, kas ir tāda paša izmēra kā desmit, divdesmit un trīsdesmit gadus vēlāk. Iespējams, ka pat vēl lielāku, jo nekas nav stingrāks un asinīm pārpilnāks kā pusaugu metamais.  Un visa šī mantība ir pierīkota tādam hļupikam, kas pēc dzīvsvara ir knapi puse no pieauguša mužika. Un arī garumā vēl ir kur stiepties. Attiecīgi metamais proporcionāli pret ķermeņa augumu, biezumu un platumu ir pamatīgi lielāks (šis ir no personīgās pieredzes, ja jums ir maziņais, tad iemesli kamdēļ kļuvāt par psihu nacī homofobu varbūt ir citi).  Un šitāds milzenis tad lai tiktu iebāzts dibenā? Visā garumā? Tas izklausās ļoti sāpīgi. Jo dibena caurumiņš jau maziņš, ja pabaksta ar pirkstu. Bailes!

Bailes! Bailes no tā, ka būs sāpīgi un izdarīs pāri caur izvālēšanu dibenā. Ar VĀLI dibenā, kur taču tik šaurs viss. Kā viņi to dara? Viņi ir slimi? Tur taču viss netīrs. Un droši vien tur visu saplēš un tad visu mūžu biksēs būs konstants šķirdiens. Bailes tieši no tā.

Es nespēju iedomāties, ka kāds jauns vīrietis būtu kādreiz pa īstam nobijies no tā ka viņa cincīti pasūkās džeks. Ļoti iespējams, ka šī iespējamība var izsaukt saviebšanos un “fui pē” domu, bet tā neizsauks bailes.

Pats lēnām augu lielāks un pieņēmos miesās, bet šīs bailes kaut kā visu laiku bija ar mani. Atceros, kā vienreiz kādā mājas ballītē man divdesmitgadīgam viens tāds liels un pieaudzis gejs aplika roku ap pleciņu. Es pārbijos kā trusītis – “mani grib izpist” – un muku no ballītes prom. Iespējams, ka gribēja arī, kas to lai zin, bet manas bailes bija pārspīlētas. Ar vēlāk iepazītiem gejiem esmu iepazinies dziļāk un esmu sapratis vienkāršu faktu – geji ir teju vismazāk agresīvā cilvēku apašknodaļa, kāda vispār ir atrodama.

Viņi ir jautri, viņi smejas, viņi ir ballītes sirds. Viņi, protams, nes sev līdzi arī krietnu šļuku homerotikas visur, kur viņi iet, bet viņi nekādā gadījumā nav tie, kas tev darīs pāri. Iespējamība, ka tev kā jaunam čalim mēģinās kaut ko iespraust bez atļaujas, būs desmitkārt lielāka kaut kādā homofobu nacionālzaļumballē. Sadraudzēšanās ar gejiem man to lika saprast ļoti cieši.

Bet tas nebija vienīgais, kas mani uzveda uz taisnā ceļa. Otrs moments bija tas, ka es beidzot izbaudīju anālo seksu. Jā – es iebāzu savu locekli dibenā. Savai toreizējai draudzenei. Diezgan cieši, lēni un ar Johnson’s baby oil labākai slidenībai, ja pareizi atminu. Sajūtas patīkamas. Un kā par brīnumu – abiem.

Ar šiem diviem dzīves notikumiem kā tādām varavīksnes krāsas bruņām es lēnām kļuvu par liberāli noskaņotu cilvēku, kas ir par to, lai gejiem ļautu dzīvot savu dzīvi ar tādām pašām tiesībām kā pārējai sabiedrības daļai. Un arī par to, ka krāsaini un jautri gājieni pilsētas centrā ir forši – jo tas atšķirīgais, kas gejos ir atrodams, viņus dara tik bezgala foršus. Un ja viena “atšķirīgā” cilvēku grupa ir tik forša, tad varbūt arī citas, kas ir spiestas slēpties, būs kaut kādā ziņā interesantas un sabiedrību bagātinošas? Es to nevaru pa īstam zināt, līdz tās neiepazīšu, un tas nekad nenotiks, ja katrs citādais būs spiests slēpties un sēdēt skapī.

Un jā, man joprojām ir bail no tā, ka mani var paņemt priekšā no pakaļpuses. Tagad gan tās bailes ir ārkārtīgi abstraktas, bez konkrēta tēla, kas to varētu izveikt.

Tas liek man saprast to pamatproblēmu, kas slēpjas daudzu homofobu skaļās klaigāšanas pamatā. Viņiem ir bail, ka, atļaujot sabiedrībai atzīt gejus par normāliem cilvēkiem, tie viņus uzreiz uzvilks uz bekas. Un tas būs sāpīgi un pretīgi un viņus visi pēc tam sauks par pidariem un izvēlēsies kā pēdējos tautas bumbā.

Un ja vēl šis ikdienišķais naids būtu visa problēma, tas jau būtu pietiekoši traki. Bet diemžēl liekas, ka šīs bailes no peņa daudzus šādus cilvēkus iedzen arvien dziļāk alt-right alternatīvajā realitātē. Ja jau “pasaule ir sazvērējusies”, lai izdarītu šādu nepareizību pret viņiem, tad ko diez vēl viņi dara ļaunu? KO ĀRSTI TEV NESTĀSTA? 5G, plakanā zeme, Soross, čipēšana, čemtreili, vakcīnu kaitīgums, vēja ģenerātori – visas šīs iracionālās un izdomātās problēmas aug no šīm bailēm un neticības pasaules varenajiem.

Protams, bailes no stingrā ādas mieta pēcpusē nav vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki metas visā šajā trakumā. Tur ir dažādas takas un ceļi. Sarkanā piļuļa katram var būt cita, tam nav obligāti jābūt cincītim. Kā pie tā visa nonāk sievietes, man nav ne mazākās idejas. Varbūt dēļ kaut kādām bailēm par to, ka viņu bērniem izdarīs pāri? Nezinu – man nav petenes, ir tikai pamatīgs bibuārijs, tā kā izpētīt šo no sievišķās perspektīvas ļaušu kādam citam.

p.s. Kā šo visu problēmu risināt? Nez – plāns pār anālā seksa stundām devītajā klasē droši vien netiks līdz trešajam lasījumam Saeimā. Iespējams, ka vispār iesprūdīs komisijā.

5 Replies to “Oda homofoba pēcpusei”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *