Nostalģijas lāsts jeb latvieša dzīvošana pagātnē

Anotācija:

“autors ir mudaks, kā pats atzīst..”
/LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs J. Taurēns/

Šodien pakratīju sirdi iekš Delfi.lv par tendenci nepamatoti aizkavēties pagātnē, nenovērtējot tagadni. Ļaudis, mēs dzīvojam burvīgā laikā. Salīdzinoši.

————–

“Agrāk, atminos, kā vajadzēja mēnesi, lai uzzinātu, ka nomiris tavs radinieks Valmierā, jo kumeļš līdz Rīgai ziņu vilka kamanās, bet vēstnesis piedzērās katrā traktierī ik pēc trim kilometriem,” nostalģiski sprieda senils vecūksnis, sēžot meža vidū uz celma. “Lūk, tie bija laiki,” viņš cerīgi novīpsnāja, slidinot pirkstus caur sirmo bārdu, kas bija uzsākusi difūziju ar sūnām un devusi mājvietu vismaz dažām vēl neizpētītām infekcijām.

Man sen aizmirstu rētu atplēsa Pauls Bankovskis ar publikāciju “Plakātu forma” portālā “Satori.lv”. Kuri gribēs, tie izlasīs paši, bet kuri ne – paskaidrošu. Galvenokārt tajā iezīmētas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad ļaudīm nebija printeru. Tas viss kontekstā ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mītošo izstādi “You’ve Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.

Neieslīgšu tās recenzēšanā, tāpēc vien korektuma pēc piebildīšu, ka izstādē noteikti ir izglītojoši materiāli, ko vērtīgi izpētīt un aplūkot. Taču tā arī lieku reizi atgādina par kaitinošo cilvēka dabu dzīvot nesenā pagātnē.

Man nepietrūkst laiku, kad plakāti bija jāzīmē ar roku. Gluži pretēji – mani visnotaļ iepriecina fakts, ka tas nav jādara. Tāpat man patīk, ka es mūziku varu atrast “Spotify”, nevis cerēt, ka Mežciema Biržā kāds uz svētdienas saiešanu būs paķēris līdzi kādu labu ierakstu. Man patīk, ka nav Gorbačova laiki, kad, lai pieliktu seju, jāslapstās riņķī un ar nezināmas izcelsmes ļergu jāspēlē loterija – aklums vai ciroze. Man patīk sociālo tīklu koncepts. Un man vienalga, ja mobilajos telefonos iebūvētā fotokamera tiek izmantota selfijiem. Paņemsim soli atpakaļ un paprovēsim apzināties – telefonā ir iebūvēta fotokamera. Forši, ne?

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kuri saka: “Mobilie telefoni ir atņēmuši to burvību, kad, aizejot ciemos, ir jāklauvē pie durvīm.” Gluži kā plakātu zīmēšana – tas nav nekāds upuris. Neviens mums nav atņēmis nedz papīru, nedz zīmuļus, nedz kulakus, nedz durvis. Uz priekšu! Zīmējiet, klauvējiet! Taču tur arī sākas divkosība – mēs skumstam par progresu, taču vienlaikus to pieņemam. Nekas nedz man, nedz Paulam neliedz viedokļrakstus publicēt uz ziņojumu stabiem pilsētā, bet grāmatas pārrakstīt ar roku. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ mēs to nedarām.

Rakstāmmašīnas, koppapīrs, disketes, kasetes – tie visi ir izgudrojumi, kas laika gaitā tika aizstāti ar krietni, krietni labākiem un funkcionālākiem variantiem. Vai mūsdienās man būtu jākrīt nostalģijā par katru aizgājušo “iPhone” atjauninājumu? Vai arī varbūt par flešatmiņām, kurās varēja ievietot tikai 64 megabaitus? Neliels spoileris no nākotnes: arī vinils turas pie elpas tikai nostalģijas dzirksteles dēļ, kas agri vai vēlu izdzisīs.

Agrāk bija sliktāk. Senāk angīna bija nāves spriedums. Reiz tualetes papīrs bija tik plāns, ka nebija variantu noslaucīt pakaļu, neiebraucot ar pirkstiem sūdos. Sievietēm agrāk neviens neprasīja viedokli. Varbūt arī tam veltām pāris nostalģijas minūšu?

Bankovska rakstā nav nekā nepareiza. Gluži pretēji – tāpat kā izstāde, tas ir informatīvs un apskata laikmeta iezīmes. Mani kaitina auditorija, kas tā vietā, lai priecātos par attīstību un procesiem, kas atvieglo mūsu ikdienu, rauj savās smadzenēs rokasbremzi un birdina asaru par faksa aparātiem.

2018. gadu es iesākšu, atstājot trūdēšanai dažas pagātnes lietas. No tām esmu paņēmis maksimumu – pieredzi, kļūdas un informāciju, kas man noderēs nākotnē. Šīs versijas lasītājiem – kad būsi beidzis drukāt komentāros par to, kāds autors ir mudaks, padomā. Iespējams, arī tavā plauktā glabājas kāds VHS atskaņotājs, kas ir pelnījis izmešanu un bezkaislīgu neatskatīšanos.