Nostalģijas lāsts jeb latvieša dzīvošana pagātnē

Anotācija:

autors ir mudaks, kā pats atzīst..
/LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, balvas “Gada vēsturnieks Latvijā 2016” saņēmējs J. Taurēns/

Šodien pakratīju sirdi iekš Delfi.lv par tendenci nepamatoti aizkavēties pagātnē, nenovērtējot tagadni. Ļaudis, mēs dzīvojam burvīgā laikā. Salīdzinoši.

————–

“Agrāk, atminos, kā vajadzēja mēnesi, lai uzzinātu, ka nomiris tavs radinieks Valmierā, jo kumeļš līdz Rīgai ziņu vilka kamanās, bet vēstnesis piedzērās katrā traktierī ik pēc trim kilometriem,” nostalģiski sprieda senils vecūksnis, sēžot meža vidū uz celma. “Lūk, tie bija laiki,” viņš cerīgi novīpsnāja, slidinot pirkstus caur sirmo bārdu, kas bija uzsākusi difūziju ar sūnām un devusi mājvietu vismaz dažām vēl neizpētītām infekcijām.

Man sen aizmirstu rētu atplēsa Pauls Bankovskis ar publikāciju “Plakātu forma” portālā “Satori.lv”. Kuri gribēs, tie izlasīs paši, bet kuri ne – paskaidrošu. Galvenokārt tajā iezīmētas nostalģiskas atmiņas par laikiem, kad ļaudīm nebija printeru. Tas viss kontekstā ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā mītošo izstādi “You’ve Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”.

Neieslīgšu tās recenzēšanā, tāpēc vien korektuma pēc piebildīšu, ka izstādē noteikti ir izglītojoši materiāli, ko vērtīgi izpētīt un aplūkot. Taču tā arī lieku reizi atgādina par kaitinošo cilvēka dabu dzīvot nesenā pagātnē.

Man nepietrūkst laiku, kad plakāti bija jāzīmē ar roku. Gluži pretēji – mani visnotaļ iepriecina fakts, ka tas nav jādara. Tāpat man patīk, ka es mūziku varu atrast “Spotify”, nevis cerēt, ka Mežciema Biržā kāds uz svētdienas saiešanu būs paķēris līdzi kādu labu ierakstu. Man patīk, ka nav Gorbačova laiki, kad, lai pieliktu seju, jāslapstās riņķī un ar nezināmas izcelsmes ļergu jāspēlē loterija – aklums vai ciroze. Man patīk sociālo tīklu koncepts. Un man vienalga, ja mobilajos telefonos iebūvētā fotokamera tiek izmantota selfijiem. Paņemsim soli atpakaļ un paprovēsim apzināties – telefonā ir iebūvēta fotokamera. Forši, ne?

Man krīt uz nerviem tie cilvēki, kuri saka: “Mobilie telefoni ir atņēmuši to burvību, kad, aizejot ciemos, ir jāklauvē pie durvīm.” Gluži kā plakātu zīmēšana – tas nav nekāds upuris. Neviens mums nav atņēmis nedz papīru, nedz zīmuļus, nedz kulakus, nedz durvis. Uz priekšu! Zīmējiet, klauvējiet! Taču tur arī sākas divkosība – mēs skumstam par progresu, taču vienlaikus to pieņemam. Nekas nedz man, nedz Paulam neliedz viedokļrakstus publicēt uz ziņojumu stabiem pilsētā, bet grāmatas pārrakstīt ar roku. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ mēs to nedarām.

Rakstāmmašīnas, koppapīrs, disketes, kasetes – tie visi ir izgudrojumi, kas laika gaitā tika aizstāti ar krietni, krietni labākiem un funkcionālākiem variantiem. Vai mūsdienās man būtu jākrīt nostalģijā par katru aizgājušo “iPhone” atjauninājumu? Vai arī varbūt par flešatmiņām, kurās varēja ievietot tikai 64 megabaitus? Neliels spoileris no nākotnes: arī vinils turas pie elpas tikai nostalģijas dzirksteles dēļ, kas agri vai vēlu izdzisīs.

Agrāk bija sliktāk. Senāk angīna bija nāves spriedums. Reiz tualetes papīrs bija tik plāns, ka nebija variantu noslaucīt pakaļu, neiebraucot ar pirkstiem sūdos. Sievietēm agrāk neviens neprasīja viedokli. Varbūt arī tam veltām pāris nostalģijas minūšu?

Bankovska rakstā nav nekā nepareiza. Gluži pretēji – tāpat kā izstāde, tas ir informatīvs un apskata laikmeta iezīmes. Mani kaitina auditorija, kas tā vietā, lai priecātos par attīstību un procesiem, kas atvieglo mūsu ikdienu, rauj savās smadzenēs rokasbremzi un birdina asaru par faksa aparātiem.

2018. gadu es iesākšu, atstājot trūdēšanai dažas pagātnes lietas. No tām esmu paņēmis maksimumu – pieredzi, kļūdas un informāciju, kas man noderēs nākotnē. Šīs versijas lasītājiem – kad būsi beidzis drukāt komentāros par to, kāds autors ir mudaks, padomā. Iespējams, arī tavā plauktā glabājas kāds VHS atskaņotājs, kas ir pelnījis izmešanu un bezkaislīgu neatskatīšanos.

  1. Ehhh… taisnība jau laikam ir.
    /ar nedaudz sentimentālu sejas izteiksmi izmet pa logu skaitāmo mašīnu un žiletonu/

  2. Kur peņi, daikti, petenes un citas kvalitātes?

  3. Vecūkšņi jau nesūdzas par lietu progresu. Bet par to, ko agrāk bija forši … jo bija jaunība.
    Nebija ne marasma ne apkārt dvakojošā naftalīna smārda. Bija uzticams stojaks. Un sliktās lietas jau vispār ātri aizmirstas.
    Tāpēc kopumā visa tā gaušanās ir tikai par to, ka – eh, tas tik bija laiks manā dzīvē.

  4. Neko nesaprotu un nevēlos saprast.
    Vēlos saprast vai varu aiztecēt līdz veikalam pakaļ…šnņ..
    Gatavs, pirksti sasvīda no daudz burtu kombināciju veidošanas.
    Raksts nelasijy, esmy laimīgs par rakstu nelasot.

  5. Raksts sūds, autors mudaks

  6. Virpotāju banda gaidu pirmo šī gada jūsu virpojuma rezultātu.
    Gatavs . Pievads no 220 uz radiatoru.

  7. Nostalgija ir marketinga instruments, kas liek tev pirkt sūdus.

  8. Es, savukārt, “atminos” 90os gadus, kad studēju citā valstī un piekļuve internetam universitātes datu centrā (?) biju 24/7. Disketē varēja ierakstīt 1,44 MB, es katru nedēļu pirku disketes, lai tur saseivotu dažādu autoru literāros darbos vai sliktas kvalitātes gleznu bildītes. Šķita, ka jāsaglabā viss internets, jo vēlāk varētu vairs nebūt.
    Tagad, 20 gadus vēlāk, es arī nedomāju, ka telefona fotokamera kaut kam jēdzīgam der. Ātram knipsim varbūt. Un vispār — man ir tāds darbs, ka darba laikā telefons ir jāizslēdz pavisam vai vismaz jāizslēdz skaņa. Bieži es aizmirstu pēc darba atkal zvana signālus ieslēgt un tās ir skaistākās dienas. Man ir arī fiksētais numurs, tikai ir atdāvināts pats telefons. Jau sen, un es nevēlos vietā neko. Princips — lieciet mani mierā, un tas attiecas pat uz ģimeni. Un jā, starp aklumu un cirozi es izvēlos otro, pieļauju jau pat, ka vairs nav jāizvēlas, bet redze arī nekļūst labāka.
    Arī koppapīru esmu lietojis un kasetes. Rakstāmmmašīnu gan ne, mēģinājis esmu, bet diženajos CCCP laikos tādu nedz varēja nopirkt, nedz atļauties.
    Par sievietēm nezinu, nav viedokļa, bet par angīnu — tas jau nebija izplatītākais nāves iemesls. Visvairāk mira no mēra, kas mūsdienās būtu izārstējams ar visparastāko penicilīnu, jo toreiz vēl nebija reIzistences. Mira no gripas komplikācijām, parastām baktēriju vai sēnīšu infekcijām, no sifilisa. Par tualetes papīru — man labāk patīk seno romiešu pieeja. Pamitra lupatiņa. S*dīgi tikai, ka viena un tā pati lupatiņa bija jāizmanto visiem, kuri tur gāja. Tas nebija higiēniski, bet, iespējams, labāk nekā kad Kolizejā no augšējiem stāviem nokrīt sperma uz galvvidus. Nē, labāk tomēr spermu, nekā 100x cilvēku E. coli.

Komentēt